Mums ir nevis valdība, bet gļēva želeja, kurai ārvalstu iestāžu paziņojumi vienmēr ir svarīgāki par to, kas ir vajadzīgs Latvijai

Vēl atcerēsimies – bija milzīga cīņa, lai bankas akcionāriem vispār atļautu pašlikvidāciju, jo bija milzīgs spiediens, lai bankas likvidāciju atdotu maksātnespējas administratoriem. Ne tā laika ZZS premjers Māris Kučinskis, kurš tagad ir Apvienotā saraksta deputāts, ne tā laika finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, kuras politiskā karjera ir pārtraukta, mūsu Latvijas banku ABLV Bank neaizstāvēja. Gluži pretēji. Ar vieglu roku tika aizvērta trešā lielākā banka Latvijā, kā arī lielākā privātā banka ar Latvijas kapitālu, kurā strādāja gandrīz 1000 darbinieku.

Sākās ideoloģizētā “finanšu kapitālā remonta” laiki ar drastiskām AML prasībām un kontu slēgšanu uzņēmējiem. Tika slēgtas vēl vairākas bankas un no Latvijas aizplūda miljardi noguldījumu. “Finanšu kapitālais remonts” veicināja Latvijas atpalicību no Lietuvas un Igaunijas, jo policejiska banku vide nav tas, kas piesaista uzņēmējus. Banku prasības “finanšu kapitālā remonta” dēļ Latvijā kļuva tik odiozas, ka par grūtībām atvērt bankas kontu publiski sūdzējās pat ASV vēstnieks.

“Finanšu kapitālais remonts”, kuram starta šāviens bija FinCen ziņojums un ABLV Bank likvidācija, izraka milzīgu bedri Latvijas ekonomikai. Zīmīgi, ka Latvijas valdība un valdošie politiķi, sākot no ZZS (AS) Kučinska un beidzot ar Vienotības Krišjāni Kariņu, vienā balsī aizstāvēja “finanšu kapitālo remontu”, stāstot, cik viss tajā ir absolūti pareizs. Pats galvenais viņu skatījumā bija pildīt “finanšu kapitālā remonta” prasības, - tas, kā tas ietekmē Latvijas ekonomiku, tika pilnībā ignorēts.

“Finanšu kapitālā remonta” politika joprojām nav beigusies, un Latvijas bankas nav atgriezušās pie klientiem draudzīgas politikas. Rezultātā simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu un tūkstošiem Latvijas uzņēmumu ir atvēruši kontus ārvalstu bankās. Tur viņus sagaida atplestām rokām. Latvijas valdība joprojām nav atteikusies no tā saucamās “finanšu kapitālā remonta” politikas, kas bieži ir policejiska patvaļa ar kontu slēgšanu un naudas konfiskāciju bez tiesas uz aizdomu pamata.

Uzņēmējiem tas nozīmē gadiem ilgas tiesvedības, ko daudzi neiztur un bankrotē. Tā nav vide, kas veicina uzņēmējdarbību, tā drīzāk ir vide, kas atbiedē Latvijā veikt uzņēmējdarbību. Nevainīguma prezumpcija arī ar “finanšu kapitālā remonta” saukļiem ir nomainīta pret tā saucamo “legālo prezumpciju”, kuras rezultātā var pajautāt, kur ņēmi naudu pirms 30 gadiem. Vai ir kāds brīnums, ka Latvija bezcerīgi atpaliek no Lietuvas un Igaunijas?

Un tagad šis ASV vēstniecības paziņojums. ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls (FinCEN) ceturtdien paziņojis par rosināto sankciju pret ABLV Bank atcelšanu, jo banka, kuras vairs nav, nerada draudus ASV finanšu sistēmai. Tik vienkārši.

Kļūst acīmredzams, ka par ABLV Bank pastāvēšanu Latvijas valdība savulaik varēja cīnīties un tai par to vajadzēja cīnīties. Kļūst acīmredzams, ka Latvijas intereses varēja aizstāvēt. Kļūst acīmredzams, ka “finanšu kapitālais remonts” varēja izskatīties citādāk un nebūt tik graujošs. Bet galvenais – kļūst acīmredzams, ka Latvijai nav bijis un nav valdības, kas cīnās par Latvijas interesēm. Mums ir nevis valdība, bet gļēva želeja, kurai ārvalstu iestāžu paziņojumi vienmēr ir svarīgāki par to, kas ir vajadzīgs Latvijai. Šis pierāda to, ka pat ar ASV iestādi visticamāk varēja vest dialogu, aizstāvot savas intereses. ABLV Bank varēja darboties, jo par līdzīgiem pārkāpumiem apsūdzētās skandināvu bankas maksā sodus, bet turpina darboties. Tikai mūsu valdība savu pilsoņu biznesu slēdz un neaizstāv. Žēl, bet tāda ir acīmredzamība.

Attēlā - bijusī Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa, kuras uzcītībai "jāpateicas" par "finanšu kapitālā remonta" katastrofālajām sekām.

Novērtē šo rakstu: