Iesaki rakstu: 
Par kovidu rakstīts daudz un dažādi. Par kovidu fano un pret kovidu cīnās. Vienaldzīgo nav. Runā gan par miljoniem mirušo, gan uzpūsto histēriju. Man gribētos parunāt par pašiem pamatiem, par to, kas "lācītim vēderā". Manuprāt, visa pamatā divu atšķirīgu pieeju savstarpējais konflikts. Kādas tad ir šīs pieejas? Mēģināšu īsi.
Ārsta pieeja
Visi mediķi nodod Hipokrāta zvērestu. Viņiem no sākta gala tiek potēts, ka katra dzīvība ir svarīga un katra dzīvība ir jāglābj. Tas ir ārstu tā sauktais "profesionālais kretīnisms". Šis princips ir viņiem asinīs. Tieši šādā veidā viņi pieiet kovida pandēmijai. Tas nekas, ka cilvēkam ir 99 gadi un nāve viņam varbūt ir atvieglojums, bet viņš ir jāglābj, neskatoties uz to, ka, glābjot šo vienu pensionāru, aizies bojā 5 citi cilvēki. Dzīvība ir jāglābj. Ārsts vienkārši nevar citādāk.
Karavadoņa pieeja.
Katrs no jums ir redzējis kaut vienu filmu, kur tiek upurēta kāda kaujas vienība, lai uzvarētu kauju kopumā. Tas ir militāristu, stratēģu apmācības pamatā. Viņi tiek mācīti saredzēt kopējo ainu, rēķināties ar to, ka būs zaudējumi un tie ir neizbēgami. Viņi ir sagatavoti uzņemties atbildību par cilvēku nāvēm, tajā pat laikā cenšoties šo nāvju skaitu samazināt. Tomēr viņu galvenais uzdevums ir uzvarēt karu kopumā. Jebkuriem līdzekļiem.
Nabaga kovida pandēmijas politiķis Kariņš, Džonsons vai Baidens ir iespiests starp šiem diviem radikāli atšķirīgajiem konceptiem kā starp dzirnakmeņiem. Viņš nav apmācīts darīt ne vienu, ne otru. Viņš nevar izvēlēties ne vienu, ne otru, jo viņu noraks vēlētāji. Viņam nav drosmes uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tāpēc viņš dara to, ko prot vislabāk, - melo, lavierē un izbrauc uz kompromisiem.
Vienu brīdi viņš paklausa kāda ārsta padomam, otru - kāda stratēģa, bet rezultāts ir tāds, kādu mēs redzam, - haoss un nesaprotami, neloģiski, savstarpēji konfliktējoši lēmumi. Netiek glābtas ne dzīvības, ne valsts kopumā.
Kovida problēma ir tā, ka modernajā pasaulē nav spēcīgu valstu vadītāju. Nav Čērčilu, Napoleonu, Cēzaru, Hitleru. Nav neviena, kurš varētu godīgi pateikt: "Draugi, nav labi. Mums ir jauns vīruss, un mēs vēl nezinām, ko darīt. Cilvēki mirst un mirs vēl, bet mēs mēģināsim darīt visu, lai nāves samazinātu, bet parūpētos arī par dzīvi palikušajiem. Mēs jūs informēsim par kļūdām un panākumiem, bet jums ir jāuzticas, ka mēs strādājam jūsu labā."
Nelaimīgās maskas ir spilgtākais un vienkāršākais piemērs. Pašā sakumā, ņemot vērā zinātnieku rīcībā esošo informāciju, masku vilkšana bija pamatota. Tikai brīdī, kad kļuva skaidrs, ka vīruss izplatās citādāk, vajadzēja skaidri pateikt: „Zinātnieki ir atklājuši jaunus faktus. Izrādās, maskas tomēr nepalīdz. Pagaidām varat nevilkt. Ja kas mainīsies, dosim ziņu."
Masku jautājums izgaismo vēl vienu, papildu problēmu - vidusmēra cilvēks nesaprot, kā darbojas zinātne. Viņš sagaida, ka "zinātne" ir kaut kas fiksēts, bet patiesībā ir pilnīgi pretēji - zinātne nepārtraukti mainās. Tiek veikti jauni pētījumi, izdarīti atklājumi. Arī šeit politiķi kļūdās. Viņi neinformē sabiedrību par jaunākajiem atklājumiem, jo domā, ka katrs šāds paziņojums nozīmē, ka iepriekš viņi rīkojās kļūdaini. Tā nav. Rīcība var būt pareiza ar tajā brīdī pieejamo informāciju, Ja informācija mainās, tad jāmaina arī rīcība. Tā nav kļūda, tā ir zinātne.
Tāpēc manas nākotnes prognozes ir visnotaļ drūmas. Pat tad, ja Great Reset, ko mēģina izbīdīt kovida aizsegā, neizdosies, mūs vienalga sagaida vismaz vairāki totāla haosa gadi. Jo mums nav valstsvīru, ir tikai politiķi.
Pārpublicēts no http://silversagaris.blogspot.com
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
