Iesaki rakstu: 
Šis motīvs caurstrāvoja Ungārijas premjerministra Viktora Orbana programmatisko runu 2018.g. 18.februārī, kurā tika izvērtēta viņa valdības darbība kopš 2010.gada, kad tā nāca pie varas.
Pēdējie astoņi gadi ir bijuši veiksmīgi un labāki, nekā cerējām. Fidesz valdība apsolīja desmit gadu laikā izveidot vienu miljonu darbavietu, un tagad ir 736,000 jaunas darbavietas. Pēdējo astoņu gadu laikā, pat neskatoties uz kļūdām, mēs varam lepoties ar daudziem sasniegumiem, Orbans teica, piebilstot, ka viņš vēlas tādu pat izaugsmi Ungārijai arī nākamo astoņu gadu laikā.
Valsts izskatās daudz labāk nekā pirms astoņiem gadiem, bet mēs vēl neesam pabeiguši savu darbu, tur vēl ir daudz darāmā.
Ungārija, viņš teica, ir vieta, kur centība tiek atalgota. Ungārijas modelis strādā. Tās panākumu pamatā ir miljoniem ungāru, kuri tic tam. Darbs, ģimene, nacionālās identitātes saglabāšana, neatkarība - tāda ir nākotne, un šī nākotne ir mūsu. Viņš pateicās tiem, kas uztur savas ģimenes nevis ar pabalstiem, bet ar savu darbu. Viņš arī slavēja tos Ungārijas uzņēmumus, kas rada darbavietas, un jaunās paaudzes cilvēkus, kuri veido ģimenes.
Orbans atzīmēja, ka vairāk nekā 50 procenti no Ungārijas banku sektora tagad ir tautas rokās, un tāpat ir arī ar plašsaziņas līdzekļiem. Viņš piebilda, ka nevar būt nacionālās neatkarības bez banku sistēmas un plašsaziņas līdzekļiem.
“Tagad mums ir mūsu neatkarība,” viņš sacīja, brīdinot, ka šī neatkarība ir jāaizsargā. “Neaizmirsīsim, ka valsts likteni nekad nedrīkst nodot internacionālistiem.”
“Mēs esam ne tikai pilsoniska valdība, bet tautas valdība,” Orbans teica. “Dzimtene ir prioritārāka par visu citu.”
Premjerministrs uzsvēra, ka astoņu gadu laikā Fidesz sadarbībā ar kristīgajiem demokrātiem apturēja politkorektumu, eiropļāpāšanu un klīrīgo liberālismu. “Šeit, Budapeštā, mēs sakām ko domājam, un darām tā, kā mēs sakām,” Orbans teica, piebilstot, ka tas ir liels luksuss mūsdienu Eiropas politiskā klimatā.
Pievēršoties Fidesz partijas 30 gadiem, viņš uzsvēra tās antikomunismu un patriotismu. “Mūsu atpazīstamība un ietekme tālu pārsniedz mūsu valsts lielumu un ekonomisko nozīmi. Jo mēs kvēli mīlam Ungāriju, un mēs darīsim visu tās labā.”
Premjerministrs brīdināja, ka, pēc NATO vērtējuma, līdz 2020. gadam 60 miljoni migrantu grib doties uz Eiropu. Bet "Āfrika būs spēks, kas pārspēs visus paredzējumus. Līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits tur būs 2,5 miljardi, un jaunu cilvēku tur būs desmit reizes vairāk nekā Eiropā. Ja Āfrika nepāries pie Āzijas attīstības modeļa un nespēs radīt pienācīgu vidi savām jaunām paaudzēm, simtiem miljonu cilvēku dosies uz ziemeļiem, un Eiropa tiks pakļauta drausmīgam spiedienam.
Lielākā daļa imigrantu ierodas no Islāma pasaules. Ja tas viss turpināsies, radīsies pārliecinošs musulmaņu vairākums Eiropas metropolēs. Londona nebūs izņēmums, bet norma.
Mūsu kultūra, mūsu identitāte un mūsu nācijas beigs pastāvēt. Piepildīsies mūsu sliktākie murgi. Rietumi krīt, bet Eiropa pat nesaskata to, ka tā tiek pakļauta iebrukumam.
Rietumeiropa ir kļuvusi par imigrācijas un sajauktas populācijas zonu, kamēr Centrāleiropa virzās uz jaunu nākotnes attīstību”.
"Un tagad, mani dārgie draugi, man ir jārunā par domstarpībām starp Rietumeiropu un Centrāleiropu. Šo divu Eiropas daļu attīstība ir mainījusies un atšķirsies viena no otras. Demokrātija, tiesiskums, tirgus ekonomika, protams, saglabāsies kopēja, bet pamati, uz kuriem tas viss balstās, arvien vairāk atšķirsies. Politiķi vēl par to nav atklāti runājuši, bet ikviens to redz.
Rietumeiropas vecās, lielās valstis ir kļuvušas par imigrantu zemēm. Kultūras pamatu pārveide, kristietiskās kultūras iedzīvotāju skaita samazināšanās, lielo pilsētu islamizācija notiek katru dienu, un es neredzu, ka būtu kādi politiskie spēki, kas vēlētos un būtu spējīgi pavērst atpakaļ šos procesus. Manuprāt, vairs nav tik svarīgi, vai tas ir liberālo demokrātiju vājums, agrākā koloniālisma vēstures sekas vai graujošā Džordža Sorosa impērijas diversija, fakti paliek nemainīgi. Rietumeiropa ir kļuvusi par sajauktu imigrantu pasauli un virzās uz citu attīstības nākotni, kas ir atšķirīga no Centrāleiropas. Tās ir sliktas ziņas. Tas nozīmē, ka islāma civilizācija, kas vienmēr ir kāri lūkojusies uz Eiropu, klauvēs arī pie Centrāleiropas durvīm."
Premjers runāja par Ungārijas kā bastiona pret migrāciju lomu, slavējot Ungārijas policijas spēku priekšzīmīgu sniegumu un dubulto robežas žogu, kas ir veiksmīgi aizsargājis valsts dienvidu robežas.
"Mēs esam latīņu kristietības areāla robežvalsts. Mēs stingri stāvam uz savām kājām, un mūsu aizsardzība spēj apturēt augstāko plūdu līmeni. Turklāt ortodoksālās kristietības valstis - Serbija, Rumānija un Bulgārija arī ir apņēmīgas un cīnās."
Orbans, brīdinot par briesmām, kas nāk no rietumiem, sacīja, ka politiķi Berlīnē, Briselē un Parīzē ir šo briesmu avots, ka viņi grib piespiest Ungāriju pieņemt tādu politiku, kas ir pārvērtusi viņu pašu zemes par imigrantu valstīm un atvērusi durvis islāma izplatībai un kristietības norietam.
"Ja mūsdienās ir moderni teikt, ka Ungārijai būtu jālīdzinās Rietumiem, solidarizējoties ar tiem, tad teiksim skaidri: Ungārija pauž solidaritāti ar tiem rietumeiropiešiem un to vadītājiem, kas vēlas saglabāt savas valstis un to kristietiskās kultūras.”
“Uzskatām, ka kristietība ir Eiropas pēdējā cerība,” viņš sacīja, piezīmējot, ka mūsdienās eiropieši ar vārdu "kristietība" saprot vispirms savu kultūru un dzīvesveidu.
Orbans sacīja, ka Višegradas grupa ir stabila un ka Austrija nesen pievērsās patriotiskai, kristietiskai politikai. Viņš piebilda, ka Bavārijas CSU (Christlich-Soziale Union in Bayern) un Itālijas labējie simbolizē veselo saprātu un valsts uzticību kultūrai. Vienlaikus viņš apsūdzēja kreiso politiķu mēģinājumus nodarīt ļaunu Ungārijai. Viņš uzskaitīja bijušo Austrijas kancleru, Itālijas un Horvātijas premjerus, kā arī Martinu Šulcu no Vācija, kā piemērus tiem, kas vērsušies pret Ungāriju, taču aplauzuši zobus.
Tas vieš cerības. Taču antagoniskie spēki - Džordža Sorosa birokrātijas tīkls turpina darboties. Viņi negrib zaudēt savus amatus un lielās algas, ko tiem dod globālistu elite. Tur ir arī sava veida ideoloģiskie intelektuāļi, kas nepārtraukti eksperimentē, lai pārmainītu Eiropu.
Orbans sacīja, ka kādu laiku viņš nav varējis saprast, kāpēc daži Sorosa organizācijas aktīvisti pauž acīmredzamas muļķības, ka gandrīz ikviens migrants esot labāks par izglītotajiem un strādīgajiem ungāriem. Tad izrādījās, ka jau 2009.gadā Eiropas cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks ir rakstījis par nepieciešamību izveidot jaunu "sorosveidīgu" cilvēka tipu - homo Sorosensus. “Viņiem mēs, vietējie iedzīvotāji, ar savu dzimteni, kultūru un reliģiju esam vien tāda bezcerīga suga, kas nav spējīga uz pārmaiņām. Un no šāda viedokļa migranti viņiem patiešām var būt labāks resurss."
"Bet mēs neesam aitas, kas stāvēs klusu un gaidīs savu likteni. Protams, mēs cīnīsimies, un vispirms mēs iegūsim stiprākus juridiskos ieročus. Te pirmais solis ir limitēt, vai aizliegt bīstamo organizāciju darbību. Mēs cīnīsimies arī starptautiskajā jomā. Rīt es iesniegšu Bulgārijas premjerministram, kurš pašlaik vada Eiropas Padomi, likumprojektu, kas spētu ieviest Eiropas robežu aizsardzību. Svarīgas ir nevis obligātās kvotas, bet robežu aizsardzība. Ja mēs aizvērsim robežas, neviens nevarēs tās šķērsot bez atļaujas. Ja ļaujat migrantiem iebraukt savā valstī, tad paturiet viņus savā aprūpē."
Orbans arī solīja cīnīties pret Sorosa plāniem Briselē un ANO, kur tiek gatavots starptautisks pakts par migrāciju, kurā teikts, ka migrācija un "organizēta migrācija” ir labvēlīga ekonomiskai izaugsmei un labklājībai. “Sorosa tīkls ir izpleties arī pār ANO. Tiek tērētas milzīgas naudas summas, lai veicinātu migrāciju globālā mērogā. Mums būs jācīnās, lai ierobežotu un apturētu Sorosa plānus Briselē un ANO. Bet mēs neesam vieni, mums ir labas iespējas, un es domāju, ka mēs galu galā uzvarēsim," viņš teica, noslēdzot runu ar savu ierasto saukli: Hajrá, Magyarország, hajrá, magyarok! (Uz priekšu Ungārija, uz priekšu ungāri!).
* Open Society News, Fall 2009, p.6
https://www.opensocietyfoundations.org/sites/default/files/opensocietynews_11052009.pdf
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
