Mūs, brīvprātīgos karavīrus, Latvijas armijā apvaino un ietekmē mūsu reliģiskās pārliecības dēļ
Iesniegums aizsardzības ministram Andrim Sprūdam17.02.2025.
Komentāri (115)
Iesaki rakstu: 
Mēs, brīvprātīgie karavīri, kuri veicam militāro dienestu Ādažu militārajā bāzē, paziņojam, ka, iespējams, esam bijuši pakļauti pulkvežleitnanta Oskara Lejnieka prettiesiskām darbībām. Mūsu lūgumi Aizsardzības ministrijai tika ignorēti.
Mēs paziņojam, ka pulkvežleitnants Oskars Lejnieks ir atkārtoti apvainojis mūs mūsu reliģiskās pārliecības dēļ (mēs esam musulmaņi). Mūsu pārliecība nekādā veidā netraucē veikt mūsu uzdevumus. Tomēr pēc pulkvežleitnanta Lejnieka pavēles mēs bijām spiesti apmeklēt kristiešu baznīcas un tur apmeklēt katoļu dievkalpojumus. Pēc viņa teiktā, tas bija nepieciešams “komandas veidošanai”.
Bija arī vārdiski apvainojumi, kas izpaudās izsmiekla formā. Piemēram, vienu reizi viņš kādu no mums kārtējās nodarbības laikā nosauca par “teroristu”, un, kad mēs mēģinājām izteikt savu neapmierinātību, viņš mums teica, lai “nestrīdamies”, un draudēja ar ārkārtas darbu.
Tomēr tas nav vissliktākais. Fizisku vardarbību pret mums vērsa seržants Pēteris Muižnieks un virsseržants Nauris Doroblejs. Noteiktu iemeslu dēļ mēs esam pārliecināti, ka šīs personas bijia fiziski vardarbīgas pret mums pēc pulkvežleitnanta Oskara Lejnieka pavēles. Turklāt mūsu tiešie priekšnieki piespieda mūs ēst cūkgaļu, ko mūsu reliģija aizliedz. Pulkvežleitnants Oskars Lejnieks šādu rīcību slavēja.
Baidoties no sekām, mēs mēģinājām anonīmi sazināties ar Aizsardzības ministriju, taču viņi nevēlējās mums atbildēt, neapstiprinot mūsu identitāti. Ņemot to vērā, mēs publiski vēršamies pie Aizsardzības ministrijas. Mēs pieprasām veikt izmeklēšanu par iespējamo Latvijas Republikas Satversmes 99. panta pārkāpumu, kas nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz mājām, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.”
Vai mums, Latvijas iedzīvotājiem, kas pēc savas gribas uzvilkuši militāro formastērpu, vajadzētu saskarties ar šādām problēmām? Vai tik saspringtā laikā, kad mums jāaizstāv sava valsts no iespējamas Krievijas agresijas, mūsu komandieriem vajadzētu pievērst tik lieku uzmanību mūsu reliģiskajai pārliecībai? Vai mums patiešām ir jāiet uz tiesu, lai atrisinātu šo problēmu?
Mēs ceram, ka vismaz šādā veidā mēs apturēsim šo neprātu. Mūs nedrīkst diskriminēt reliģijas dēļ, tāpat kā nevienu mūsu valstī nedrīkst diskriminēt. Vēlreiz atkārtojam: mēs pieprasām šīs lietas izmeklēšanu. Pretējā gadījumā mēs esam gatavi vērsties augstākā instancē, līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
Mēs ceram uz jums.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
