“Mūsdienās cilvēks 45 vai 50 gadu vecumā vairs netiek uztverts kā “vecs” vai darba tirgum nederīgs” – pārdomas par izdienas pensiju reformu

Jebkādas reformas sociāli jutīgā jomā, kur tiek skartas cilvēku tiesības un nākotnes iztikas garantijas, dabiski izraisa pretestību. Taču šobrīd, kad valsts budžeta slodze pieaug, sabiedrības novecošanās turpinās un kad kvalificēta darbaspēka trūkums kļūst akūts, ir svarīgi iziet ārpus protestu saukļiem. Izdienas pensiju reforma nav atriebība nevienai profesijai – tā ir mēģinājums modernizēt sistēmu, kura tapusi padomju laikos un vairs neatbilst realitātei. Sabiedriskajai diskusijai jābalstās faktos, ilgtspējīgā fiskālā domāšanā un cieņpilnā attieksmē pret profesionāļiem, nevis aizvainojumos.

Mūsdienās cilvēks 45 vai 50 gadu vecumā vairs netiek uztverts kā “vecs” vai darba tirgum nederīgs. Gluži pretēji – daudzi tieši šajā vecumā ir spēka un pieredzes pilnbriedā. Izdienas pensija 40 vai 45 gadu vecumā bija saprotama 20. gadsimta vidū, kad dzīves ilgums bija ievērojami zemāks, bet šobrīd tas jau tuvojas 80 gadiem.

Arī paši izdienas pensiju saņēmēji bieži vien nevēlas „aiziet malā”, bet turpināt darbu un attīstību. Valstij jābūt ieinteresētai to atbalstīt.

Ir jomas, kur fiziskā vai emocionālā slodze objektīvi ierobežo iespējamo profesionālo mūžu – piemēram, ugunsdzēsēji, specvienību darbinieki, tiesu medicīnas eksperti. Taču ir arī daudz amatu, kur galvenā vērtība ir uzkrātā pieredze, profesionālā intuīcija, stratēģiskā domāšana.

Atbrīvot šos cilvēkus spēka gados, neizmantojot viņu zināšanas un prasmes, ir valsts resursu izšķērdība. Tieši šobrīd, kad publiskais sektors saskaras ar grūtībām piesaistīt un noturēt kvalificētus kadrus, būtu jāveido mehānismi, kas ļauj pārkvalificēties – kļūt par mentoriem, jauno speciālistu sagatavotājiem, ekspertiem. Tas ir lētāk nekā atkal un atkal “aizlāpīt” sistēmas robus ar jaunu darbinieku meklēšanu, nespējot definēt, ko no viņiem sagaida.

Latvijā jau šobrīd ir virkne profesiju, kurās nav fiksēta vecuma ierobežojuma – svarīgāk ir spēt pildīt amata pienākumus, būt psiholoģiski un fiziski gatavam darbam. Šāda pieeja ir piemērojama arī daudzām amatu kategorijām, kur vecums nav izšķirošais faktors. Tā vietā, lai mehāniski noteiktu robežu, valstij vajadzētu attīstīt regulējumu, kas izvērtē katru gadījumu individuāli – vai cilvēks veselības un kompetenču ziņā joprojām spēj un galvenais – grib dot ieguldījumu.

Tajā pašā laikā jāatzīst – ir profesijas, kurās darba mūžs objektīvi ir īsāks, un tā nav ne valsts, ne cilvēka vaina. To nosaka profesijas specifika. Tieši tāpēc nepieciešams jau laikus veidot skaidru, strukturētu atbalstu otrās karjeras izveidei. Izglītības un labklājības sistēmām jāstrādā kopā, lai cilvēks zinātu: pēc 45 vai 50 gadu vecuma viņam būs iespēja pārkvalificēties, saņemt mērķētu atbalstu un palikt aktīvam darba tirgū. Tā būtu nevis privilēģiju atņemšana, bet iespēju paplašināšana.

Izdienas pensiju reforma nav pretrunā ar cieņu pret valsts dienestā strādājošajiem – tieši pretēji, tā var būt instruments, kā šo cieņu apliecināt, novērtējot profesionālo potenciālu ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē. Tās ieviešana prasa uzmanību, taisnīgumu un pārejas mehānismus. Un spontānu, kategorisku veto vietā mums būtu nepieciešama atklāta, pamatota diskusija par šiem jautājumiem – ar sapratni par pārmaiņu nepieciešamību un ticību, ka pieredze ir nevis problēma, bet vērtība.

Novērtē šo rakstu: