Iesaki rakstu: 
Ja saistībā ar Roberta Ķīļa dzēruma avāriju palasīties komentārus lielākajos interneta portālos un sociālajos tīklos, jāsecina: pēc eksministra pirmdienas žēlās bubināšanas TV3 ziņās viens no valdošajiem viedokļiem ir - nu tak īsts godavīrs tas Ķīlis, rau, atzina savu vainu un vēl arī to, ka stulbi rīkojies.
Ko te lai saka - jēziņ, cik nevis vienkārši slikti, bet pilnīgi katastrofāli ir ar tātad attiecīgi pamatīgi lielu mūsu valsts iedzīvotāju daļu, ja viņi pilnā nopietnībā ir gatavi par godavīru atzīt cilvēku, kuram iedzertvēlmes vārdā ir dziļi nospļauties uz citu cilvēku drošību un kurš, reibulī sastrādājis ziepes, sākumā mēģina visos iespējamos veidos izmeloties, turklāt pat tad, kad jau nenovēršami skaidrs, ka ar meliem neizbraukt, nesaņemas dūšu tiktāl, lai kaut atvainotos par sastrādāto.
Ja kāds godavīra Ķīļa cienītājs nav pamanījis godavīrības izpausmju secību, īsi atgādināšu. Nākamajā dienā pēc dzēruma avārijas godavīrs vēl nav pat gatavs atzīt savu reibuma stāvokli, toties sacerējis vairākus attaisnojumus - citu par citu godavīram atbilstošākus. "Pa dienu" esot izdzēris "kādu alu", "nē, nejutos, ka būtu kas tāds, kas varētu man traucēt", reibumu "nevarot īsti apstiprināt", "cilvēku var mērīt pēc kaut kādas proves, bet vai tas nozīmē, ka kaut ko viņi atrada, es nezinu", - lūk, godavīra sākotnējie skaidrojumi, plus vēl versija par īpašajiem medikamentiem, kas godavīra organismā "kādam alum" pēc iedzeršanas ļaujot saglabāties jauki reibinošam vai dienām ilgi.
Pāris dienas vēlāk, pakonsultējies, pastudējis likumus un sapratis, ka nekur no žūpas pie stūres skarošajiem normatīvajiem aktiem, visticamākais, nesprukt, godavīrs jau nomaina plati. "Pa dienu" izdzertā "kāda alus" vietā - vakariņas ar vīnu, plus "pirms izbraukšanas es tā kā izdzēru alu"; "nejutos, ka būtu kas tāds, kas varētu man traucēt" vietā - "nebija sajūtas, ka tas ir uh!"; brīnumainie medikamenti tiek pieminēti tikai saistībā ar "sutku" atsēdēšanas diētu; agnostiķis Ķīlis gatavs pat piesaukt augstāko būtni - "paldies Dievam, [otra] mašīna bija tukša", un vispār - esot "rīkojies stulbi".
Un tad godavīram pienāk tiesas diena. Pašam uz tiesas sēdi ierasties nesanāk - vainīga, protams, strauji sašķobījusies veselība. Atļauties atklātu tiesas sēdi godavīram arī nesanāk - īsti laikā un vietā atkal iejaucas veselības stāvokļa apspriešana, kas atklātā sēdē, protams, godavīriem nav pieļaujama. Par ar sabojātās automašīnas īpašnieku pretēji publiski apgalvotajam nav sanācis sazināties.
Ar vārdu sakot, viens sīks melkulis un gļēvulis (par kāri uz svešām sievām pat nerunāsim), kuram - kā ikvienam, kas dzērumā sēstas pie stūres - personiskā iedzertkāre ir nesalīdzināmi svarīgāka par visu pa ielām pārvietojošos neasociēto neprofesoru un citu zemāko radību dzīvību un veselību. Kurš līdz pēdējam mirklim izmēģina visus un ikvienu argumentu, lai tikai kaut kā izšmauktu un mazinātu savu vainu. Kuram neatrodas pat elementāras drosmes un godaprāta, lai pēc pieķeršanas kaut vai publiski atvainotos par pastrādāto un attieksmi pret līdzcilvēkiem, - "lūdzu, atvainojiet" vietā skan "stulbi rīkojos".
Kādā zemē pietiekami liela sabiedrības daļa šitādu te var visā nopietnībā saukt par godavīru, kurš "atzīst savu vainu un nožēlo, un pie tam izdara to publiski", kā teikts vienā no daudzajiem godavīru Ķīli atzinīgi vērtējošajiem interneta komentāriem? Paskaidrošu - tādu, kurā politiskajā vidē vispār nav pieņemts ne atzīt savas kļūdas, ne tās nožēlot un par tām atvainoties. Vai pēc Georga Andrējeva tālajos deviņdesmitajos, kuram - kaut arī pieķertam - pietika drosmes atzīt sadarbību ar VDK un par to publiski atvainoties, varat nosaukt vēl kādu? Nevarat? Nu, re.
Un loģiski, ja tāds Ķīlis noraugās uz godavīriem Vilku ar Repši, kuri nekad pasaulē nenožēlos to, kā ar kopējiem spēkiem aiztrallinājuši Liepājas metalurga miljonu desmitus, uz godavīriem Godmani un Slakteri, kuri nekad nav atzinuši pieļautās miljardu izmaksājušās stulbības Pareksa "glābšanā", uz godavīru Dombrovski ar viņa airbaltikiem, krājbankām un citiem veiksmes stāstiem, uz vēl desmitiem un simtiem līdzīgu, tikai mazāka mēroga vietējo godavīru, kāpēc gan viņa sociālantropoloģiski noskaņotajās smadzenēs nerastos doma - ar ko tad es sliktāks? It īpaši jau pēc "kāda alus pa dienu".
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
