Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka
Foto

Mūslaiku vēsture: kā sākās runas par oligarhiju

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
17.12.2010.
Komentāri (9)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējo pāris nedēļu notikumi likuši ar jaunu sparu atsākties runām par Latvijas atlikušā oligarha aizvien pieaugošo politisko un ekonomisko ietekmi. Pietiek šodien publicē nodaļu no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, kas atgādina – kā tad sākās pirmās runas par oligarhu nākšanu pie varas un kā Latvijā pamazām, pamazām parādījās pirmie ekonomiskie grupējumi.

Latvijas galvenā kluba rašanās

Kad 1991. gada nogalē presē parādījās virknes sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstīts novēlējums „Veiksmīgu un pārmaiņām bagātu Jauno gadu!”, nez vai kāds varēja iedomāties, ka šis pilnīgi nekaitīgais sludinājums aizsāks vispirms aizvien pieaugošus runu uzplūdus par oligarhijas nākšanu demokrātijas vietā, bet ar laiku – arī pavisam īstu ekonomisko grupējumu un arī oligarhu parādīšanos, liekot Jānim Jurkānam publiski paziņot: „Skaidri redzam – šodien Latvijas politiku savās rokās tur trīs, varbūt četri cilvēki. Es pat teiktu vēl skarbāk – tur to aiz rīkles.”

Jaungada novēlējuma parakstītāji tiešām bija tālaika Latvijā lielākoties plaši pazīstami – ne tikai augstas amatpersonas, politiķi vai viņiem pietuvināti ļaudis (Sergejs Ancupovs, Mārtiņš Arnītis, Indulis Bērziņš, Valdis Birkavs, Jānis Bunkšs, Ojārs Kehris, Jānis Krūmiņš (attēlā), Egīls Levits, Andrejs Panteļējevs, Māris Steins un Mārtiņš Virsis), bet arī dzejnieki, komponisti, sportisti, pat pa kādam filozofam un uzņēmējam – sludinājumā varēja atrast arī parakstus, ko bija atstājis Helmūts Balderis, Leons Briedis, Māris Graudiņš, Imants Kalniņš, Vladimirs Kuļiks, Zigmārs Liepiņš, Juris Podnieks, Olafs Pulks, Igors Šuvājevs un Valdis Valters.

Parakstītāju kopskaits bija precīzi acīte jeb 21, un bieži tiek uzskatīts, ka tieši ar šo apsveikumu tad arī sākās mūsdienu Latvijas teju vai visleģendārākās un teiksmainākās neoficiālās struktūras – Kluba 21 īstā vēsture. Taču tā gluži nav – kad atklātībā tikai divus gadus vēlāk nāca kluba dibinātāju pilnais saraksts, izrādījās, ka, pirmkārt, tajā ir krietni vairāk nekā divdesmit viens dibinātājs (ja precīzi – 63 jeb trīsreiz 21), bet, otrkārt, ne visi Jaungada apsveikuma parakstītāji tiešām kļuvuši par kluba – kura oficiālais nosaukums ir nevis Klubs 21, bet Eiropa 21 – radītājiem un biedriem. (Eiropa 21, protams, bija atsauce uz Latvijas likteni 21. gadsimtā, taču kluba dibinātāji piemeklēja vēl virkni nozīmīgu divdesmitviennieku – tā bija gan acīte, gan ANO Cilvēktiesību deklarācijas 21. pants, kas paredz pulcēšanās brīvību, gan 1991. gada 21. augusts, kad Latvija atguva reālo neatkarību, gan 1921. gads, kad Latvija pirmoreiz kļuva starptautiski atzīta valsts…) Tomēr jebkurā gadījumā sarakstā bija atrodams tik kupls pulks gan vēl mūsdienās prominentu, gan odiozu un arī vienkārši acīmredzami „masai” piesaistītu ļaužu, ka kluba dibinātāju saraksts var būt interesants arī mūsu dienās.

Un tātad – Kluba 21 dibināšanas akta parakstītāji bija ne tikai jau zināmie tautas apsveicēji I. Bērziņš, V. Birkavs, L. Briedis, J. Krūmiņš, I. Šuvājevs, V. Valters, M. Arnītis, H. Balderis, J. Bunkšs, S. Ancupovs, J. Podnieks, M. Steins, O. Pulks un M. Virsis, Z. Liepiņš un V. Kuļiks, bet arī Arvils Ašeradens, Inese Birzniece, Aivars Borovkovs, Jānis Brēmers, Artis Bute, Imants Daudišs, Leonīds Esterkins, Rodrigo Fomins, Māris Gailis, Vitālijs Gavrilovs, Andris Gūtmanis, Vladimirs Hodakovskis, Edvīns Inkēns, Viesturs Koziols, Līga Krapāne, Jānis Krievs, Ģirts Kristovskis, Ivars Ķirsons, Imants Lieģis, Eduards Maharevs, Aleksandrs Maļcevs, Alla Petropavlovska, Dzintra Pededze, Kārina Pētersone, Andris Piebalgs, Uldis Pāže, Jānis Rozenfelds, Ojārs Rubenis, Ādolfs Sadauskis, Druvis Skulte, Gunārs Slavinskis, Jevgēņijs Šihmanis, Jānis Šipkēvics, Ārijs Ūdris un Valdis Ziemelis.

Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem? Turklāt laika gaitā šis īpatnais pulks kļuva vēl lielāks – 1993. gada nogalē Kluba 21 biedru rindās jau bija arī Vilnis Baltiņš, Ivars Bārs, Alfrēds Čepānis, Raitis Černajs, Helēna Demakova, Aivars Endziņš, Aigars Freimanis, Jānis Gavars, Māris Graudiņš, Viktors Kalnbērzs, Imants Kalniņš, Ojārs Kehris, Ilmārs Geige, Jānis Gobiņš, Guntis Grīnbergs, Ēriks Gruntšteins, Mihails Gurēvičs, Ilze Jurkāne, Juris Karlsons, Justs Karlsons, Vilis Krištopans, Jūlijs Krūmiņš, Jānis Ķīsis, Georgs Lansmanis, Slava Lerners, Egils Levits, Maira Mora, Mārtiņš Perts, Pāvels Stabņikovs, Jānis Stradiņš (goda biedrs), Arkādijs Talalajevskis, Žoržs Tikmers, Jānis Ūdris, Laima Vaikule, Juris Vīksniņš, Jolanta Vodopalasa, Tatjana Zandersone un Juris Žagars. Beigu beigās Klubā 21 bija atrodami pat tādi ļaudis kā kvēlais nacionālis Juris Dobelis, kurš gan no tā izstājās, paziņojot, ka nevēloties būt vienā organizācijā ar „reakcionārā” laikraksta SM žurnālisti A. Petropavlovsku.

Formāli visi dibinātāji bija apliecinājuši, ka iestājas Klubā 21 kā „brīvprātīgā sabiedriskā organizācija, kura ir izveidota, lai sekmētu demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, atbalstītu indivīda un sabiedrības brīvības idejas, veicinātu privāto iniciatīvu un brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, sekmētu Latvijas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras uzplaukumu, veicinātu personiskos kontaktus un domu apmaiņu kluba ietvaros”. Savukārt pats Klubs 21 saskaņā ar tā pilnīgi oficiālajiem statūtiem darīja tikai labus un atzīstamus darbus – „regulāri rīko kluba biedru sanāksmes, piedalās ekonomisko, kultūras, izglītības un sociālo programmu izstrādāšanā, realizācijā un atbalstīšanā, organizē labdarības pasākumus, lekcijas, koncertus, izstādes, sporta un citus pasākumus, sniedz vispusīgu atbalstu atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedriskām organizācijām, kustībām, kuru darbības mērķi sakrīt ar Kluba 21 darbības mērķiem, brīvi izplata informāciju par savu darbību, popularizē liberālisma idejas, var uzturēt sakarus ar citu valstu sabiedriskām organizācijām, var veikt citu darbību, kas nav aizliegta Latvijas Republikas likumdošanā”.

Tā bija oficiālā puse, savukārt ne tik oficiāli populārākā versija bija nedaudz cita: būtībā pie Latvijas pirmā un, iespējams, visietekmīgākā politekonomiskā grupējuma veidošanās vainojami divi cilvēki, kuri paši vēlāk par politikas pirmā līmeņa veidotājiem vai liela mēroga uzņēmējiem tā arī nekļuva, – Augstākās Padomes deputāti J. Krūmiņš un I. Bērziņš. Tieši viņi 1992. gada sākumā Reiterna namā savāca kopā bariņu domubiedru (un vienkārši interesentu – kā to pašu tolaik bezgala populāro mākslinieku A. Buti, kam vienkārši tika ieteikts atnākt līdzi uz interesantu pasākumu), ar kuriem kopā domāja spriest, kā tālāk attīstīties valstij un kā sabalansēt politiķu un komersantu intereses.

Tiesa, jau no paša sākuma šie plāni un ieceres bija, maigi izsakoties, ļoti atšķirīgi. No ideālisma tā arī „neizārstējies” J. Podnieks formulēja uzņemšanas klubā un pašas organizācijas pamatfilozofiju – mainīt apziņu, ka būt bagātam ir slikti, un faktiski likvidēt sabiedrības „nabadzības domāšanu”. Vēl citi kluba izveidošanas iniciatori kala vēl grandiozākus sabiedrības audzināšanas un uzlabošanas plānus, bet pirmo Kluba 21 prezidentu J. Krūmiņu uz tā dibināšanu bija mudinājusi apziņa, ka politiskā vara sāk attālināties no naudas varas un otrādi. Tikmēr ne mazumam ļaužu Klubs 21 jau 1992. gadā bija tikai un vienīgi vieta, kur stiprināt kontaktus un gūt pieeju „valstiskiem cilvēkiem”, kuri citādi atradās faktiski nesasniedzamā attālumā. Pat A. Panteļējevs vēlāk atzina, ka klubs bijis tā vieta, kur politiķi varēja konsultēties ar uzņēmējiem un otrādi, kļūstot par tādu kā lobēšanas instrumentu, bet, protams, tiešām samazinot attālumu starp biznesu un politiku.

Aizdomas un patiesība

Reālajā dzīvē šī attāluma samazināšana notika šādi: kluba biedri kopā savācās reizi nedēļā – piektdienas vakarā, kad kāds no viņiem vai īpaši uzaicināts viesis uzstājās ar referātu, kam sekoja pārrunas neformālā gaisotnē. Niekošanās ar sulu un riekstiņiem vidēji vienam apmeklētājam vakarā izmaksāja 1000–1200 Latvijas rubļus vai 5–6 latus (vēl 1993. gadā tā bija vērā ņemama nauda), lai gan dzirdēts, ka tieši šo neformālo pārrunu laikā viens otrs latviešu politiķis pirmoreiz nomēģinājis tādu jaunmodīgu stimulatoru kā kokaīnu. Un, protams, šādi tādi uz šīm pārrunām nemaz netika – ja neskaita dibinātājus, tad katram cilvēkam, kurš vēlējās iestāties Klubā 21, bija jāsavāc 21 biedra piekrišana (turklāt pret nedrīkstēja būt neviens esošais biedrs, – šādā veidā dibinātāji centās nodrošināt to, lai klubā būtu sabiedrībā pazīstami cilvēki bez sliktas reputācijas, toties ar vēlmi kaut ko sasniegt vai jau esošiem sasniegumiem) un vēl jāmaksā mēneša biedra nauda – 21 kādā (jebkurā) valstī apgrozībā esoša naudas zīme. Tikai īstenajam biedram bija atļauts ierasties uz kluba sanākšanām un vēl paķert līdzi pa kādam personiskam viesim.

Protams, diskusijas, lekciju klausīšanās, brīvības (kas oficiāli skaitījās kluba biedru kā kārtīgu liberālisma draugu faktiskā pamatvērtība) slavināšana, riekstiņu graušana un kontaktu dibināšana bija tikai viena no Kluba 21 darbības izpausmēm. Cik tādu bija īstenībā – un kuras bija būtiskākās? Krasu viedokli šajā ziņā pārstāv toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli Klubs 21 jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī – nu, vismaz parlamentā noteikti: kā nekā Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks tolaik bija V. Birkavs, Ekonomikas komisijas vadītājs – O. Kehris, Augstākās padomes atbildīgais sekretārs – I. Daudišs, Ārlietu komisijas vadītājs – I. Bērziņš. Savukārt visiem skeptiķiem J. Škapars oponēja ar vārdiem: „Kluba mērķis, īsi sakot, ir varas jautājums. (..) Klubs ir koferis ar dubultdibeniem. Pirmais slānis ir relaksācijas forma – pasēdēt, iedzert šampanieti, patērzēt, bet klubam paliks arī otrais – slēgtais līmenis. Klubam ir lietas, viņi negrib, lai tas nāk ārpusē…”

Oficiāli, protams, klubs nekad nekādas oficiālās varas sviras tā arī neieguva, taču jebkurā gadījumā apšaubāms nav viens: ja arī Klubs 21 nefunkcionēja kā neformālais varas centrs, tas viennozīmīgi kalpoja par aizmetni un sava veida „fārmklubu” Latvijas 90. gadu absolūti ietekmīgākajai partijai – savienībai Latvijas ceļš. Tiesa, kluba vadība ilgu laiku dievojās par pilnīgi pretējo – piemēram, tā viceprezidents V. Birkavs to atkārtoja un atkārtoja, un viens no kluba biedriem M. Gailis vēl pēc gadiem apgalvoja, ka daudzi par jaunas partijas dibināšanu tiešām domājuši, taču tāda vienota plāna jau Kluba 21 dibināšanas brīdī tiešām neesot bijis: „Pašā klubā par to tika diskutēts mazāk, neviens tā īsti nezināja pat, kad būs vēlēšanas.” Līdzīgu viedokli pauda arī cits kluba biedrs E. Inkēns: „Kad nodibinājās Klubs 21, sākotnēji varbūt nebija mērķis – izveidot partiju, bet tas bija zemapziņā.” Savukārt vēl vienu versiju vēl kluba pastāvēšanas laikā izklāstīja „klubistu” tāpat ieaicinātais publicists Vladlens Dozorcevs: „Noskaidrojās, ka viņi pat domājuši par to, vai vispār vērts tagad ņemt varu, jo ekonomikas lejupslīde turpināsies. Tāpēc it kā vajadzētu atdot varu radikāļiem un pēc tam nākt pašiem – baltos kreklos. Mēs ar [Jāni] Jurkānu viņiem pateicām, ka ar to nevar spēlēties. (..) Viņiem bija konsultācijas ar visiem iespējamajiem grupējumiem, izņemot tikai Līdztiesību. Viņiem bija vienalga, ar ko būt kopā, lai tikai sasniegtu mērķi.”

Tiesa, krietni kategoriskāk jau deviņdesmito gadu sākumā izteicās V. Kuļiks – viens no pirmajiem trim kluba viceprezidentiem: „Klubs nav politiska partija. Es uzreiz pateicu, ka, ja tā notiks, tad man nav pa ceļam. Es neesmu politiķis un esmu ārpus nacionālām pretrunām.” Taču, pat ja par partijas veidošanu nerunāja kluba sanākšanu publiskajā daļā, tas vēl nenozīmē, ka atsevišķi kluba biedri nebūtu sākuši vākt gaidāmo 5. Saeimas vēlēšanu triecienbrigādi. Lai nodrošinātu panākumus, tika uzņemti sakari arī ar Pasaules brīvo latviešu apvienību un tās vadītāju Gunāru Meierovicu. (Starp citu, sakaru veidošanas periodā gadījās arī pa kuriozam, piemēram, G. Meierovicam bija radušies iebildumi pret vēlēšanu kandidātu listē iekļauto M. Gaili – viņš taču esot tiesāts par izvarošanu! Izrādījās, ka G. Meierovics M. Gaili sajaucis ar Lauku Avīzes žurnālistu Ingu Gailumu, kuram tiešām iepriekš bija radušās pamatīgas problēmas ar likuma sargiem.)

Interesanti, ka tieši Kluba 21 birka bija tā, kas daudzus rietumniekus darīja piesardzīgus no iesaistīšanās topošajā partijā – Ameriku bija sasniegušas baumas, ka klubā iesaistījušies arī uzņēmēji ar ne visai labu slavu. Daļai aizokeāna tautiešu vispār bija īpatnēja attieksme pret vēlēšanu kampaņu, jo viņi uzskatīja, ka pieņemt ziedojumus no Latvijas uzņēmējiem nedrīkst – neviena godīga komersanta te tāpat nav, bet ar blēžiem sapīties nav prāta darbs. No tālās Amerikas atskanēja pat dažas ļoti dusmīgas balsis, piemēram, Lotārs Stūre no Indianapoles latviešu presei rakstīja šādus vārdus: „PBLA ar satelītiem ir nodevusi trimdas tautiešus un latvju tautu, bet, kārodami pēc mīkstiem krēsliem, ir gatavi bučoties un sēdēt kopā vienalga ar ko – kaut ar lielkomunistiem, kaut ar velnu. PBLA iestājās blokā ar lielkomunistiem, ar bēdīgi slaveno Klubu 21.”

Tomēr atsevišķi protestētāji procesus ietekmēt nespēja – 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš svinēja pārliecinošu uzvaru. Tiesa, uz paša kluba darbību tā nedaudz paradoksālā kārtā atstāja postošu iespaidu – varas centram pārvirzoties uz oficiālo struktūru pusi, Klubs 21 sāka aizvien vairāk nīkuļot, un jau 1993. gada beigās V. Dozorcevs publiski paziņoja, ka politiskajā dzīvē klubam vairs neesot nekādas ietekmes. Savukārt īstais beigu sākums bija novērojams 1996. gada pirmajās dienās: tad atklātībā parādījās ziņas par gaidāmu kluba biedru pilnsapulci, un tā viceprezidentam I. Bērziņam nācās informāciju publiski nosaukt par „vienkāršu preses pīli”, atzīstot, ka kluba ceturtās jubilejas svinības nenotiks prozaiskas biedru neieinteresētības dēļ, un vēl piebilstot, ka arī leģendārās un mitoloģizētās struktūras likvidēšana nav iecerēta viena vienīga pamatiemesla dēļ: „Kāpēc atņemt cilvēkiem mītu, ka ir tāds ļaundaris Klubs 21, ko var neieredzēt un vainot daudzās valsts likstās?...”

Kluba 21 pēcteči

Tiesa, arī pēc Kluba 21 agonijas nezuda kārotāji izveidot – un saskatīt – kādu neformālu, bet ietekmīgu „grupējumu”. Tā, piemēram, šī paša 1996. gada februārī parādījās ziņas par to, ka E. Inkēna, J. Jurkāna un Centrālās savienības Turība bosa Ivara Strautiņa virsvadībā notikusi jauna – Kluba 22 dibināšana, kurā piedalījies ne tikai iepriekšējā kluba veterāns I. Bērziņš, bet arī vēlākais miljonārs Atis Sausnītis, politiķi Juris Kaksītis un Māris Grīnblats, ekspremjers un tobrīdējais neveiksmīgais Krājbankas prezidents Ivars Godmanis un Zemes bankas prezidents Andris Ruselis. Vēl pēc pusgada jau pilnā nopietnībā tika baumots, ka jaunais klubs, kas savu sanākšanas vietu atradis tobrīd pazīstamajā ēdināšanas iestādē Lielais kamielis, kļūšot par pamatu Reformu partijas izveidei pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Lauku Avīzes galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš publiski aizrunājās pat tiktāl, ka politika jau labu laiku tiekot veidota ne Saeimā, ne valdībā, bet gan Lielajā kamielī, savukārt tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Ādamsons vēstīja, ka jaunā superbagāto partija pulcēšot zvaigznes, par kurām vēlētāji balsos bez domāšanas.

Zvaigžņu un zvaigznīšu klubā tiešām bija pietiekami: papildus jau Klubā 21 redzētiem ļaudīm šeit bija arī Latvijas ceļa biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un Tēvzemei un brīvībai pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas Saimnieks – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs J. Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs. Tomēr beigās ticamāka izrādījās krietni piezemētākā versija, ka jaunais klubiņš ticis izveidots tobrīd ietekmīgās, bet nākamajās vēlēšanās krahu piedzīvojušās Demokrātiskās partijas Saimnieks pīlāru iekļaušanai politiskajās shēmās: tā arī tikai ļaužu valodās palikušās Reformu partijas vietā pasaulē nāca Andra Šķēles Tautas partija, kur „zvaigžņu” pirmsākumos nemaz tik daudz nebija, savukārt jaundibinātā Nacionālā reformu partija drīz vien piedzīvoja pelēcīgu galu, kad pat tās priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins aizmuka uz to pašu Tautas partiju.

Taču tas, protams, nenozīmēja politekonomisko grupējumu galu; gluži otrādi – tieši ap 1996. gadu publiskās vaimanas par oligarhijas kundzību sāka sist augstu vilni. Pazīstamais mācībspēks un vienlaikus Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Ojārs Skudra bija publiski izmisis par Latvijas nepilnīgo demokrātiju un „oligarhijas valdīšanu”; Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītājs Juris Bojārs tikpat publiski vēstīja, ka „Latvijā nav demokrātijas, bet tipiska bagāto vara – oligarhija, par naudu var nopirkt jebkuru un jebko. Reżīms jānomaina pēc iespējas drīzāk”; Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītāja Vaira Paegle (kura pēcāk pēc publiskas iestāšanās pret A. Šķēli nākamajās vēlēšanās izlidoja no Tautas partijas valdes) paziņoja, ka Latvijā darbojoties sakropļotas partiju sistēmas izveidota oligarhija; prese sāka aizvien skaļāk runāt par to, ka valstij draudot „oligarhu kliķes kontrole pār privatizējamiem valsts monopoliem”; visbeidzot, 1998. gadā pat Ministru prezidents Guntars Krasts nāca klajā ar veselu programmatisku „pretoligarhu” vēstījumu, kura atsevišķi fragmenti varēja būt pietiekami aktuāli arī daudzus gadus vēlāk:

„Kapitāla koncentrācija dažu finansu un ekonomisko grupējumu rokās tuvāko 2–3 gadu laikā Latvijā var sasniegt tādu līmeni, ka tas var apdraudēt gan ekonomikas stabilitāti, gan arī politisko demokrātiju mūsu valstī. Ja šie grupējumi panāk, ka arī visu četru valsts varas atzaru (ieskaitot masu informāciju līdzekļu) intereses saplūst ar šo grupējumu interesēm, par patiesu demokrātiju, vidusslāņa un inteliģences lomu varam aizmirst. Ir jāpanāk, lai valsts vara būtu pietiekoši stipra sabiedrības interešu aizstāvībā. Tādēļ nepieciešams novērst šo grupu ietekmi uz visiem valsts varas atzariem. (..) Nobeidzot šo tēmu par kapitāla koncentrāciju, gribētu lietot kāda filozofa pirms 400 gadiem teiktos vārdus: ar naudu ir tāpat kā ar mēsliem. Ja tie vienmērīgi izkaisīti pa lauku, tie nes labumu, ja sakrauti lielās čupās, tad tie dod tikai smaku.”

No runām – pie darbiem?

Visās minētajās runās un paziņojumos bija tikai viens neliels defekts – līdz pat 1998. gada sākumam netika minēti ne konkrēti oligarhijas pārstāvji un diriģenti, ne skaidri noformējušies politekonomiskie grupējumi.

Jau 1995. gada jūlijā Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē paziņoja: „Nākot pie varas, ja vēlētāji par mums nobalsos, mēs ne tikai iepazīstināsim žurnālistus, bet tiks ierosinātas krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos. (..) Šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā.” Taču… bijušais iekšlietu ministrs nenosauca nevienu pašu uzvārdu vai kompāniju, bet tad, kad Saimnieks Saeimas vēlēšanās patiešām bija viens no uzvarētājiem, skaļās Latvijas izlaupītāju prāvas tā arī palika tikai priekšvēlēšanu solījumu līmenī.

Lietuvas preses tajā pašā 1995. gada publikāciju, kurā tika pieminēts „Valmieras grupējums”, Latvijā pat nepamanīja, toties jo skaļāka bija reakcija uz cita izbijuša iekšlietu ministra – Jāņa Ādamsona paziņojumu: viņš 1996. gada 9. martā televīzijā nāca klajā ar apgalvojumu, ka Latvijā pastāvot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi – „strīpainie” un „pumpainie”, no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm. Tostarp „pumpainie” kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu un vēloties arī pārņemt Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu. Turklāt J. Ādamsons sauca arī vārdus (tiesa, tikai no „pumpaino” nometnes) – līdz ar premjeru Andri Šķēli tajā esot lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, Zemnieku savienības dezertieris Gundars Bērziņš, premjera padomnieku korpusa (saukta arī par „asiņainajiem punduriem”) pārstāvis Edmunds Krastiņš un advokāts Andris Grūtups.

Tiesa, izjutis preses un pašu par „pumpainajiem” nodēvēto publisko reakciju, J. Ādamsons faktiski jau nākamajā dienā tā vietā, lai atklātu grupējumu sastāvu un struktūru, sāka taisnoties, apgalvojot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver humoristiski un ne tik nopietni. Tomēr teiku par „pumpaino” un „strīpaino” grupējumiem mediji ik pa brīdim J. Ādamsonam pieminēja arī turpmākajos gados, bet tikmēr konsultantam un A. Šķēles tolaiku padomdevējam Mārcim Bendikam ir sava versija par šo apzīmējumu patieso izcelsmi un J. Ādamsona paziņojumam sekojušajiem notikumiem, kad viss A. Šķēles premjera birojs un citi līdzgaitnieki aizrautīgi demonstrēja savas pumpainās kaklasaites:

„Tas viennozīmīgi ir mans izcilākais darbs manā dzīvē. Tas radās Tautsaimniecības pētniecības fondā un kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitim Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas. Piektdienas vakarā bija zināms, ka viņš brīvdienās nāks klajā ar šo paziņojumu. Viņš lietoja šos izteicienus, pats nesaprazdams, ko tas nozīmē. Mums bija sazvanīšanās mazajā birojā. Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita. Man pumpainas šlipses jau bija pirms tam. Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar 20 pumpainām šlipsēm. Mēs vēl drusku uzkurinājām šo situāciju un teicām žurnālistiem, lai paķer līdzi fotogrāfus. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu.”

Toties vienlaikus teorētiķi un mediji risināja garumgaros strīdus par to, kas tad īsti būtu un kas nebūtu saucams par oligarhu: galu galā no viena sausās teorijas viedokļu varianta oligarham jābūt ne tikai ievērojamai ekonomiskajai un politiskajai varai, bet arī saviem medijiem, – un to nu Latvijā oficiāli nebija faktiski nevienam ekonomiskajam grupējumam. Turklāt uz šiem strīdiem vēl gadus vēlāk mēdza atsaukties paši par oligarhiem dēvētie: piemēram, tas pats A. Šķēle 2002. gada pavasarī uz jautājumu, vai viņš sevi atzīst par oligarhu, jokojoties atbildēja – ja ņem vērā to, ka viņš nesen kļuvis par žurnāla Dārzs un drava līdzīpašnieku, tad varot viņu pieskaitīt oligarhiem, taču vispār jau viņš esot gandarīts, ka „mūsu valstī nevienam nav izdevies sasniegt tādu ietekmes līmeni, lai nosauktu sevi par oligarhu”. (Tiesa, jau tā paša gada vasarā A. Šķēle atzina, ka „par klasisku oligarhu Latvijā var apzīmēt tikai vienu cilvēku, un tas ir Aivars Lembergs”, bet dažus gadus vēlāk viņš visā nopietnībā par oligarhu gana skaidri nodēvēja... Baltic International Bank lielāko īpašnieku un Einara Repšes kreditētāju Valēriju Belokoņu.) Vēl vairāk, arī desmit gadus pēc oligarhijas ietekmes apdziedātāju aktivitāšu sākuma sociologs Aigars Freimanis uzskatāmi parādīja pašmāju analītiķu spējas grupējumu un oligarhu uziešanā, uz jautājumu „kad mums parādījās oligarhi?” atbildot šādi:

„Oligarhu aizmetnis mums parādījās... Kas tad vispār ir oligarhs? Tas ir tad, kad viņa rīcībā ir vairāk ekonomisko un varas resursu kā lielam vairumam vai kā visiem citiem. Tas bija saistīts ar pirmajiem privatizācijas vai prihvatizācijas procesiem, kuriem šodien var piemērot tikai morālas mērauklas un no šīm pozīcijām vērtēt. Likumu vakuums un morāles principu vakuums neliedza viņiem piesavināties šīs lietas. Tas bija likuma telpas tukšums. Un tad bija nākamais etaps, kas tika izmantots, pašiem ejot politikā vai izmantojot saistītos politiķus oligarha piramīdas vai resursu tālākai nostiprināšanai, vai bagātības vairošanai. Bet mūsējie nav tādi lieli oligarhi. Viņi ir sīki plēsoņas, kas maļas lauciņā, kurš viņiem ir ierādīts. Latvija nav tajā līmenī, lai varētu nopirkt Anglijas augstākās līgas klubu vai pasaulē lielāko jahtu. Krievi to var…”

Tiesa, Latvijas vēsturē tomēr bija atrodams brīdis, kad abstraktās runas par oligarhiem un grupējumiem kļuva nesalīdzināmi konkrētākas. Vēl vairāk – runas strauji pārgāja darbos, turklāt to, ka šāds brīdis pienāks, varēja nojaust jau uzreiz pēc J. Ādamsona „pumpaini strīpainajiem” paziņojumiem, kad E. Krastiņš, atbildot uz tiem, tikai noliedza, ka viņš piederētu „pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību”, taču ne ar vārdu neieminējās, ka tāds nepastāvētu. Vēl vairāk – viņš piebilda, ka finanšu grupējumi ir normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence var nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu. Nodaļu no Mūsu vēstures: 1985 – 2005, kas veltīta tālākajām norisēm, Pietiek publicēs rīt.

Novērtē šo rakstu:

2
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

FotoŠī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Tomēr Valsts prezidents Latvijā nav tikai ceremoniālā figūra – parlamentārās demokrātijas iekārtā Valsts prezidenta pamatuzdevums ir uzrādīt valstij un sabiedrībai nākotnes attīstības virzienus, veicināt sabiedrības saliedētību un valsts ilgtspēju, ikdienas politisko darbu atstājot Saeimas un valdības pārziņā.
Lasīt visu...

21

Muļķim būt

FotoMaz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo.
Lasīt visu...

12

Rietumu civilizācijas krīze

FotoIevērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai civilizācijas kontekstā.[1] Tāpēc ikvienam no mums ir būtiski izprast Rietumu civilizācijas būtību, tās vēsturi un šodienu. Manuprāt, Rietumu civilizāciju šodien raksturo viens vārds – krīze. Un tā vistiešākajā veidā attiecas uz mums.
Lasīt visu...

21

Divi vienā

FotoLasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu par visu, kas man šķiet svarīgs.
Lasīt visu...

21

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

Foto1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā arī var attiekties uz visu tautu.
Lasīt visu...

21

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

FotoKādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.
Lasīt visu...

6

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

FotoIzglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika nostiprināts “uz papīra”, kad Ministru kabinets 2018.gada 15.janvārī izdeva rīkojumu Nr.17 “Par pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku laikposmam no 2018.gada 1.septembra līdz 2022.gada 31.decembrim” (https://likumi.lv/ta/id/296460-par-pedagogu-darba-samaksas-pieauguma-grafiku-laikposmam-no-2018-gada-1-septembra-lidz-2022-gada-31-decembrim).
Lasīt visu...

18

Kam mēs esam pret

FotoKPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde - to visu Artuss Kaimiņš un Co. ir paveikuši pāris nedēļu laikā:
Lasīt visu...

21

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

FotoOtrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To sola rīkot taksisti un citi pārvadātāji, kam dzīvi apgrūtina nelegāli strādājošie un nodokļus nemaksājošie – vai citām valstīm maksājošie – konkurenti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...

Foto

Precedents

Jau rakstīju par negaidītajiem pavērsieniem Armēnijā, par Roberta Kočarjana un Serža Sargsjana atstumšanu no varas, par Armēnijas «Samta» revolūciju, kā arī par vēlēšanām, kurās Armēnijā...

Foto

Nodrāztais tiesiskums Bordāna stilā: paši beidzām, dosim citiem

Pēdējo gadu laikā par vienu no iemīļotākajiem dažādu partiju pārstāvju vārdiem ir kļuvis vārds “tiesiskums”. Tas tiek locīts...

Foto

Vai tiešām Rozenvalds nesaprot, ka ir kļuvis par noderīgo idiotu Kremļa propagandas ķetnās?

Uzzināju, ka piektdien, 01.02.2019. "masu medija" Sputnik lapā ir intervija ar "Latvijas Universitātes sociālo un...

Foto

Rūpējoties par Baltijas valstu izaugsmi un saviem klientiem, no darba atlaidīsim 800 darbinieku

2019. gada laikā Luminor vienkāršos savu darbības modeli, tostarp samazinot darbinieku skaitu visos...

Foto

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski...

Foto

Es redzēju sapnī, kā…

“Neviens nav pārāk liels cietumam. Neviena persona vai uzņēmums, kas kaitē ASV ekonomikai, nav ārpus likuma. Tas attiecas arī uz lielajiem uzņēmumiem,”...

Foto

Kailcirte: kaimiņa skatījums

Skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē lielāks vai (cerams) mazāks kailciršu īpatsvars Latvijas mežos ir neizbēgams. Jā, kailcirtēm nav nekāda ekoloģiska attaisnojuma, un sabiedrībai tās...

Foto

Obskurantisma aprobācija

2019.gada 28.janvārī internetā varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī...

Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko...

Foto

Ja Jurašs ir tik tīrs, ko tad šis tā baidās no tiesas un ko tad “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēji tā raustās no tiesiskuma?

Visticamākais, Juris Jurašs ir...

Foto

Nacionālā apvienība visu laiku pūš Kremļa taurē, tikai neviens to negrib redzēt

Sveicināti, mīlīši, Latvijas nacionālpatriotiski noskaņotie pilsoņi un pilsones, sveiciens arī tev, skaistā Dace Kalniņa,...

Foto

Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Sākšu ar to, ka pats pēc politiskās pārliecības vairāk tiecos būt liberāls dažādos jautājumos, kas būtu kaut vai...

Foto

„Normāla cilvēka” viedoklis un himēriskuma anatomija

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā...

Foto

Ideoloģija un mūsdienas: sabiedrisko organizāciju pilnvaru uzplaukums “čekas maisu” paēnā

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik...

Foto

Vara barikādēs

Ikdienišķos notikumos varas attieksme pret sabiedrību ir standartizēta un iepriekš paredzama. Emocionālās piesātinātības brīžos arī dažus varas pārstāvjus pārņem sabiedrībā valdošās noskaņas un viņi...

Foto

Svarīgi, lai katrs uzņēmuma darbinieks ir iesaistīts kvalitatīvā klientu apkalpošanā

Vēlos sniegt informāciju saistībā ar publikāciju „Jauns izdomas līmenis valsts naudas šķērdēšanā: „Valsts nekustamie īpašumi” pasūta...

Foto

Kas gaidāms

2018. gada nogalē bija skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rīcība labvēlīgi ietekmē ASV ekonomiku un radīti vairāk nekā četri miljoni jaunu darbavietu kopš...

Foto

Artus, neizdari kļūdu, nepievil un nepamet mani

Artus, piecus gadus, gatavojot informāciju un faktus Tavām Suņu būdām un vēlāk arī Saeimas runām, iepazinu Tevi kā principiālu...

Foto

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

Mūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību,...

Foto

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

Gadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu]...

Foto

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

Nedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau...

Foto

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

Saeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir...

Foto

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

Daudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu...

Foto

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja...