Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Mūslaiku vēsture: kā sākās runas par oligarhiju

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
17.12.2010.
Komentāri (9)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējo pāris nedēļu notikumi likuši ar jaunu sparu atsākties runām par Latvijas atlikušā oligarha aizvien pieaugošo politisko un ekonomisko ietekmi. Pietiek šodien publicē nodaļu no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, kas atgādina – kā tad sākās pirmās runas par oligarhu nākšanu pie varas un kā Latvijā pamazām, pamazām parādījās pirmie ekonomiskie grupējumi.

Latvijas galvenā kluba rašanās

Kad 1991. gada nogalē presē parādījās virknes sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstīts novēlējums „Veiksmīgu un pārmaiņām bagātu Jauno gadu!”, nez vai kāds varēja iedomāties, ka šis pilnīgi nekaitīgais sludinājums aizsāks vispirms aizvien pieaugošus runu uzplūdus par oligarhijas nākšanu demokrātijas vietā, bet ar laiku – arī pavisam īstu ekonomisko grupējumu un arī oligarhu parādīšanos, liekot Jānim Jurkānam publiski paziņot: „Skaidri redzam – šodien Latvijas politiku savās rokās tur trīs, varbūt četri cilvēki. Es pat teiktu vēl skarbāk – tur to aiz rīkles.”

Jaungada novēlējuma parakstītāji tiešām bija tālaika Latvijā lielākoties plaši pazīstami – ne tikai augstas amatpersonas, politiķi vai viņiem pietuvināti ļaudis (Sergejs Ancupovs, Mārtiņš Arnītis, Indulis Bērziņš, Valdis Birkavs, Jānis Bunkšs, Ojārs Kehris, Jānis Krūmiņš (attēlā), Egīls Levits, Andrejs Panteļējevs, Māris Steins un Mārtiņš Virsis), bet arī dzejnieki, komponisti, sportisti, pat pa kādam filozofam un uzņēmējam – sludinājumā varēja atrast arī parakstus, ko bija atstājis Helmūts Balderis, Leons Briedis, Māris Graudiņš, Imants Kalniņš, Vladimirs Kuļiks, Zigmārs Liepiņš, Juris Podnieks, Olafs Pulks, Igors Šuvājevs un Valdis Valters.

Parakstītāju kopskaits bija precīzi acīte jeb 21, un bieži tiek uzskatīts, ka tieši ar šo apsveikumu tad arī sākās mūsdienu Latvijas teju vai visleģendārākās un teiksmainākās neoficiālās struktūras – Kluba 21 īstā vēsture. Taču tā gluži nav – kad atklātībā tikai divus gadus vēlāk nāca kluba dibinātāju pilnais saraksts, izrādījās, ka, pirmkārt, tajā ir krietni vairāk nekā divdesmit viens dibinātājs (ja precīzi – 63 jeb trīsreiz 21), bet, otrkārt, ne visi Jaungada apsveikuma parakstītāji tiešām kļuvuši par kluba – kura oficiālais nosaukums ir nevis Klubs 21, bet Eiropa 21 – radītājiem un biedriem. (Eiropa 21, protams, bija atsauce uz Latvijas likteni 21. gadsimtā, taču kluba dibinātāji piemeklēja vēl virkni nozīmīgu divdesmitviennieku – tā bija gan acīte, gan ANO Cilvēktiesību deklarācijas 21. pants, kas paredz pulcēšanās brīvību, gan 1991. gada 21. augusts, kad Latvija atguva reālo neatkarību, gan 1921. gads, kad Latvija pirmoreiz kļuva starptautiski atzīta valsts…) Tomēr jebkurā gadījumā sarakstā bija atrodams tik kupls pulks gan vēl mūsdienās prominentu, gan odiozu un arī vienkārši acīmredzami „masai” piesaistītu ļaužu, ka kluba dibinātāju saraksts var būt interesants arī mūsu dienās.

Un tātad – Kluba 21 dibināšanas akta parakstītāji bija ne tikai jau zināmie tautas apsveicēji I. Bērziņš, V. Birkavs, L. Briedis, J. Krūmiņš, I. Šuvājevs, V. Valters, M. Arnītis, H. Balderis, J. Bunkšs, S. Ancupovs, J. Podnieks, M. Steins, O. Pulks un M. Virsis, Z. Liepiņš un V. Kuļiks, bet arī Arvils Ašeradens, Inese Birzniece, Aivars Borovkovs, Jānis Brēmers, Artis Bute, Imants Daudišs, Leonīds Esterkins, Rodrigo Fomins, Māris Gailis, Vitālijs Gavrilovs, Andris Gūtmanis, Vladimirs Hodakovskis, Edvīns Inkēns, Viesturs Koziols, Līga Krapāne, Jānis Krievs, Ģirts Kristovskis, Ivars Ķirsons, Imants Lieģis, Eduards Maharevs, Aleksandrs Maļcevs, Alla Petropavlovska, Dzintra Pededze, Kārina Pētersone, Andris Piebalgs, Uldis Pāže, Jānis Rozenfelds, Ojārs Rubenis, Ādolfs Sadauskis, Druvis Skulte, Gunārs Slavinskis, Jevgēņijs Šihmanis, Jānis Šipkēvics, Ārijs Ūdris un Valdis Ziemelis.

Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem? Turklāt laika gaitā šis īpatnais pulks kļuva vēl lielāks – 1993. gada nogalē Kluba 21 biedru rindās jau bija arī Vilnis Baltiņš, Ivars Bārs, Alfrēds Čepānis, Raitis Černajs, Helēna Demakova, Aivars Endziņš, Aigars Freimanis, Jānis Gavars, Māris Graudiņš, Viktors Kalnbērzs, Imants Kalniņš, Ojārs Kehris, Ilmārs Geige, Jānis Gobiņš, Guntis Grīnbergs, Ēriks Gruntšteins, Mihails Gurēvičs, Ilze Jurkāne, Juris Karlsons, Justs Karlsons, Vilis Krištopans, Jūlijs Krūmiņš, Jānis Ķīsis, Georgs Lansmanis, Slava Lerners, Egils Levits, Maira Mora, Mārtiņš Perts, Pāvels Stabņikovs, Jānis Stradiņš (goda biedrs), Arkādijs Talalajevskis, Žoržs Tikmers, Jānis Ūdris, Laima Vaikule, Juris Vīksniņš, Jolanta Vodopalasa, Tatjana Zandersone un Juris Žagars. Beigu beigās Klubā 21 bija atrodami pat tādi ļaudis kā kvēlais nacionālis Juris Dobelis, kurš gan no tā izstājās, paziņojot, ka nevēloties būt vienā organizācijā ar „reakcionārā” laikraksta SM žurnālisti A. Petropavlovsku.

Formāli visi dibinātāji bija apliecinājuši, ka iestājas Klubā 21 kā „brīvprātīgā sabiedriskā organizācija, kura ir izveidota, lai sekmētu demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, atbalstītu indivīda un sabiedrības brīvības idejas, veicinātu privāto iniciatīvu un brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, sekmētu Latvijas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras uzplaukumu, veicinātu personiskos kontaktus un domu apmaiņu kluba ietvaros”. Savukārt pats Klubs 21 saskaņā ar tā pilnīgi oficiālajiem statūtiem darīja tikai labus un atzīstamus darbus – „regulāri rīko kluba biedru sanāksmes, piedalās ekonomisko, kultūras, izglītības un sociālo programmu izstrādāšanā, realizācijā un atbalstīšanā, organizē labdarības pasākumus, lekcijas, koncertus, izstādes, sporta un citus pasākumus, sniedz vispusīgu atbalstu atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedriskām organizācijām, kustībām, kuru darbības mērķi sakrīt ar Kluba 21 darbības mērķiem, brīvi izplata informāciju par savu darbību, popularizē liberālisma idejas, var uzturēt sakarus ar citu valstu sabiedriskām organizācijām, var veikt citu darbību, kas nav aizliegta Latvijas Republikas likumdošanā”.

Tā bija oficiālā puse, savukārt ne tik oficiāli populārākā versija bija nedaudz cita: būtībā pie Latvijas pirmā un, iespējams, visietekmīgākā politekonomiskā grupējuma veidošanās vainojami divi cilvēki, kuri paši vēlāk par politikas pirmā līmeņa veidotājiem vai liela mēroga uzņēmējiem tā arī nekļuva, – Augstākās Padomes deputāti J. Krūmiņš un I. Bērziņš. Tieši viņi 1992. gada sākumā Reiterna namā savāca kopā bariņu domubiedru (un vienkārši interesentu – kā to pašu tolaik bezgala populāro mākslinieku A. Buti, kam vienkārši tika ieteikts atnākt līdzi uz interesantu pasākumu), ar kuriem kopā domāja spriest, kā tālāk attīstīties valstij un kā sabalansēt politiķu un komersantu intereses.

Tiesa, jau no paša sākuma šie plāni un ieceres bija, maigi izsakoties, ļoti atšķirīgi. No ideālisma tā arī „neizārstējies” J. Podnieks formulēja uzņemšanas klubā un pašas organizācijas pamatfilozofiju – mainīt apziņu, ka būt bagātam ir slikti, un faktiski likvidēt sabiedrības „nabadzības domāšanu”. Vēl citi kluba izveidošanas iniciatori kala vēl grandiozākus sabiedrības audzināšanas un uzlabošanas plānus, bet pirmo Kluba 21 prezidentu J. Krūmiņu uz tā dibināšanu bija mudinājusi apziņa, ka politiskā vara sāk attālināties no naudas varas un otrādi. Tikmēr ne mazumam ļaužu Klubs 21 jau 1992. gadā bija tikai un vienīgi vieta, kur stiprināt kontaktus un gūt pieeju „valstiskiem cilvēkiem”, kuri citādi atradās faktiski nesasniedzamā attālumā. Pat A. Panteļējevs vēlāk atzina, ka klubs bijis tā vieta, kur politiķi varēja konsultēties ar uzņēmējiem un otrādi, kļūstot par tādu kā lobēšanas instrumentu, bet, protams, tiešām samazinot attālumu starp biznesu un politiku.

Aizdomas un patiesība

Reālajā dzīvē šī attāluma samazināšana notika šādi: kluba biedri kopā savācās reizi nedēļā – piektdienas vakarā, kad kāds no viņiem vai īpaši uzaicināts viesis uzstājās ar referātu, kam sekoja pārrunas neformālā gaisotnē. Niekošanās ar sulu un riekstiņiem vidēji vienam apmeklētājam vakarā izmaksāja 1000–1200 Latvijas rubļus vai 5–6 latus (vēl 1993. gadā tā bija vērā ņemama nauda), lai gan dzirdēts, ka tieši šo neformālo pārrunu laikā viens otrs latviešu politiķis pirmoreiz nomēģinājis tādu jaunmodīgu stimulatoru kā kokaīnu. Un, protams, šādi tādi uz šīm pārrunām nemaz netika – ja neskaita dibinātājus, tad katram cilvēkam, kurš vēlējās iestāties Klubā 21, bija jāsavāc 21 biedra piekrišana (turklāt pret nedrīkstēja būt neviens esošais biedrs, – šādā veidā dibinātāji centās nodrošināt to, lai klubā būtu sabiedrībā pazīstami cilvēki bez sliktas reputācijas, toties ar vēlmi kaut ko sasniegt vai jau esošiem sasniegumiem) un vēl jāmaksā mēneša biedra nauda – 21 kādā (jebkurā) valstī apgrozībā esoša naudas zīme. Tikai īstenajam biedram bija atļauts ierasties uz kluba sanākšanām un vēl paķert līdzi pa kādam personiskam viesim.

Protams, diskusijas, lekciju klausīšanās, brīvības (kas oficiāli skaitījās kluba biedru kā kārtīgu liberālisma draugu faktiskā pamatvērtība) slavināšana, riekstiņu graušana un kontaktu dibināšana bija tikai viena no Kluba 21 darbības izpausmēm. Cik tādu bija īstenībā – un kuras bija būtiskākās? Krasu viedokli šajā ziņā pārstāv toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli Klubs 21 jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī – nu, vismaz parlamentā noteikti: kā nekā Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks tolaik bija V. Birkavs, Ekonomikas komisijas vadītājs – O. Kehris, Augstākās padomes atbildīgais sekretārs – I. Daudišs, Ārlietu komisijas vadītājs – I. Bērziņš. Savukārt visiem skeptiķiem J. Škapars oponēja ar vārdiem: „Kluba mērķis, īsi sakot, ir varas jautājums. (..) Klubs ir koferis ar dubultdibeniem. Pirmais slānis ir relaksācijas forma – pasēdēt, iedzert šampanieti, patērzēt, bet klubam paliks arī otrais – slēgtais līmenis. Klubam ir lietas, viņi negrib, lai tas nāk ārpusē…”

Oficiāli, protams, klubs nekad nekādas oficiālās varas sviras tā arī neieguva, taču jebkurā gadījumā apšaubāms nav viens: ja arī Klubs 21 nefunkcionēja kā neformālais varas centrs, tas viennozīmīgi kalpoja par aizmetni un sava veida „fārmklubu” Latvijas 90. gadu absolūti ietekmīgākajai partijai – savienībai Latvijas ceļš. Tiesa, kluba vadība ilgu laiku dievojās par pilnīgi pretējo – piemēram, tā viceprezidents V. Birkavs to atkārtoja un atkārtoja, un viens no kluba biedriem M. Gailis vēl pēc gadiem apgalvoja, ka daudzi par jaunas partijas dibināšanu tiešām domājuši, taču tāda vienota plāna jau Kluba 21 dibināšanas brīdī tiešām neesot bijis: „Pašā klubā par to tika diskutēts mazāk, neviens tā īsti nezināja pat, kad būs vēlēšanas.” Līdzīgu viedokli pauda arī cits kluba biedrs E. Inkēns: „Kad nodibinājās Klubs 21, sākotnēji varbūt nebija mērķis – izveidot partiju, bet tas bija zemapziņā.” Savukārt vēl vienu versiju vēl kluba pastāvēšanas laikā izklāstīja „klubistu” tāpat ieaicinātais publicists Vladlens Dozorcevs: „Noskaidrojās, ka viņi pat domājuši par to, vai vispār vērts tagad ņemt varu, jo ekonomikas lejupslīde turpināsies. Tāpēc it kā vajadzētu atdot varu radikāļiem un pēc tam nākt pašiem – baltos kreklos. Mēs ar [Jāni] Jurkānu viņiem pateicām, ka ar to nevar spēlēties. (..) Viņiem bija konsultācijas ar visiem iespējamajiem grupējumiem, izņemot tikai Līdztiesību. Viņiem bija vienalga, ar ko būt kopā, lai tikai sasniegtu mērķi.”

Tiesa, krietni kategoriskāk jau deviņdesmito gadu sākumā izteicās V. Kuļiks – viens no pirmajiem trim kluba viceprezidentiem: „Klubs nav politiska partija. Es uzreiz pateicu, ka, ja tā notiks, tad man nav pa ceļam. Es neesmu politiķis un esmu ārpus nacionālām pretrunām.” Taču, pat ja par partijas veidošanu nerunāja kluba sanākšanu publiskajā daļā, tas vēl nenozīmē, ka atsevišķi kluba biedri nebūtu sākuši vākt gaidāmo 5. Saeimas vēlēšanu triecienbrigādi. Lai nodrošinātu panākumus, tika uzņemti sakari arī ar Pasaules brīvo latviešu apvienību un tās vadītāju Gunāru Meierovicu. (Starp citu, sakaru veidošanas periodā gadījās arī pa kuriozam, piemēram, G. Meierovicam bija radušies iebildumi pret vēlēšanu kandidātu listē iekļauto M. Gaili – viņš taču esot tiesāts par izvarošanu! Izrādījās, ka G. Meierovics M. Gaili sajaucis ar Lauku Avīzes žurnālistu Ingu Gailumu, kuram tiešām iepriekš bija radušās pamatīgas problēmas ar likuma sargiem.)

Interesanti, ka tieši Kluba 21 birka bija tā, kas daudzus rietumniekus darīja piesardzīgus no iesaistīšanās topošajā partijā – Ameriku bija sasniegušas baumas, ka klubā iesaistījušies arī uzņēmēji ar ne visai labu slavu. Daļai aizokeāna tautiešu vispār bija īpatnēja attieksme pret vēlēšanu kampaņu, jo viņi uzskatīja, ka pieņemt ziedojumus no Latvijas uzņēmējiem nedrīkst – neviena godīga komersanta te tāpat nav, bet ar blēžiem sapīties nav prāta darbs. No tālās Amerikas atskanēja pat dažas ļoti dusmīgas balsis, piemēram, Lotārs Stūre no Indianapoles latviešu presei rakstīja šādus vārdus: „PBLA ar satelītiem ir nodevusi trimdas tautiešus un latvju tautu, bet, kārodami pēc mīkstiem krēsliem, ir gatavi bučoties un sēdēt kopā vienalga ar ko – kaut ar lielkomunistiem, kaut ar velnu. PBLA iestājās blokā ar lielkomunistiem, ar bēdīgi slaveno Klubu 21.”

Tomēr atsevišķi protestētāji procesus ietekmēt nespēja – 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš svinēja pārliecinošu uzvaru. Tiesa, uz paša kluba darbību tā nedaudz paradoksālā kārtā atstāja postošu iespaidu – varas centram pārvirzoties uz oficiālo struktūru pusi, Klubs 21 sāka aizvien vairāk nīkuļot, un jau 1993. gada beigās V. Dozorcevs publiski paziņoja, ka politiskajā dzīvē klubam vairs neesot nekādas ietekmes. Savukārt īstais beigu sākums bija novērojams 1996. gada pirmajās dienās: tad atklātībā parādījās ziņas par gaidāmu kluba biedru pilnsapulci, un tā viceprezidentam I. Bērziņam nācās informāciju publiski nosaukt par „vienkāršu preses pīli”, atzīstot, ka kluba ceturtās jubilejas svinības nenotiks prozaiskas biedru neieinteresētības dēļ, un vēl piebilstot, ka arī leģendārās un mitoloģizētās struktūras likvidēšana nav iecerēta viena vienīga pamatiemesla dēļ: „Kāpēc atņemt cilvēkiem mītu, ka ir tāds ļaundaris Klubs 21, ko var neieredzēt un vainot daudzās valsts likstās?...”

Kluba 21 pēcteči

Tiesa, arī pēc Kluba 21 agonijas nezuda kārotāji izveidot – un saskatīt – kādu neformālu, bet ietekmīgu „grupējumu”. Tā, piemēram, šī paša 1996. gada februārī parādījās ziņas par to, ka E. Inkēna, J. Jurkāna un Centrālās savienības Turība bosa Ivara Strautiņa virsvadībā notikusi jauna – Kluba 22 dibināšana, kurā piedalījies ne tikai iepriekšējā kluba veterāns I. Bērziņš, bet arī vēlākais miljonārs Atis Sausnītis, politiķi Juris Kaksītis un Māris Grīnblats, ekspremjers un tobrīdējais neveiksmīgais Krājbankas prezidents Ivars Godmanis un Zemes bankas prezidents Andris Ruselis. Vēl pēc pusgada jau pilnā nopietnībā tika baumots, ka jaunais klubs, kas savu sanākšanas vietu atradis tobrīd pazīstamajā ēdināšanas iestādē Lielais kamielis, kļūšot par pamatu Reformu partijas izveidei pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Lauku Avīzes galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš publiski aizrunājās pat tiktāl, ka politika jau labu laiku tiekot veidota ne Saeimā, ne valdībā, bet gan Lielajā kamielī, savukārt tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Ādamsons vēstīja, ka jaunā superbagāto partija pulcēšot zvaigznes, par kurām vēlētāji balsos bez domāšanas.

Zvaigžņu un zvaigznīšu klubā tiešām bija pietiekami: papildus jau Klubā 21 redzētiem ļaudīm šeit bija arī Latvijas ceļa biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un Tēvzemei un brīvībai pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas Saimnieks – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs J. Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs. Tomēr beigās ticamāka izrādījās krietni piezemētākā versija, ka jaunais klubiņš ticis izveidots tobrīd ietekmīgās, bet nākamajās vēlēšanās krahu piedzīvojušās Demokrātiskās partijas Saimnieks pīlāru iekļaušanai politiskajās shēmās: tā arī tikai ļaužu valodās palikušās Reformu partijas vietā pasaulē nāca Andra Šķēles Tautas partija, kur „zvaigžņu” pirmsākumos nemaz tik daudz nebija, savukārt jaundibinātā Nacionālā reformu partija drīz vien piedzīvoja pelēcīgu galu, kad pat tās priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins aizmuka uz to pašu Tautas partiju.

Taču tas, protams, nenozīmēja politekonomisko grupējumu galu; gluži otrādi – tieši ap 1996. gadu publiskās vaimanas par oligarhijas kundzību sāka sist augstu vilni. Pazīstamais mācībspēks un vienlaikus Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Ojārs Skudra bija publiski izmisis par Latvijas nepilnīgo demokrātiju un „oligarhijas valdīšanu”; Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītājs Juris Bojārs tikpat publiski vēstīja, ka „Latvijā nav demokrātijas, bet tipiska bagāto vara – oligarhija, par naudu var nopirkt jebkuru un jebko. Reżīms jānomaina pēc iespējas drīzāk”; Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītāja Vaira Paegle (kura pēcāk pēc publiskas iestāšanās pret A. Šķēli nākamajās vēlēšanās izlidoja no Tautas partijas valdes) paziņoja, ka Latvijā darbojoties sakropļotas partiju sistēmas izveidota oligarhija; prese sāka aizvien skaļāk runāt par to, ka valstij draudot „oligarhu kliķes kontrole pār privatizējamiem valsts monopoliem”; visbeidzot, 1998. gadā pat Ministru prezidents Guntars Krasts nāca klajā ar veselu programmatisku „pretoligarhu” vēstījumu, kura atsevišķi fragmenti varēja būt pietiekami aktuāli arī daudzus gadus vēlāk:

„Kapitāla koncentrācija dažu finansu un ekonomisko grupējumu rokās tuvāko 2–3 gadu laikā Latvijā var sasniegt tādu līmeni, ka tas var apdraudēt gan ekonomikas stabilitāti, gan arī politisko demokrātiju mūsu valstī. Ja šie grupējumi panāk, ka arī visu četru valsts varas atzaru (ieskaitot masu informāciju līdzekļu) intereses saplūst ar šo grupējumu interesēm, par patiesu demokrātiju, vidusslāņa un inteliģences lomu varam aizmirst. Ir jāpanāk, lai valsts vara būtu pietiekoši stipra sabiedrības interešu aizstāvībā. Tādēļ nepieciešams novērst šo grupu ietekmi uz visiem valsts varas atzariem. (..) Nobeidzot šo tēmu par kapitāla koncentrāciju, gribētu lietot kāda filozofa pirms 400 gadiem teiktos vārdus: ar naudu ir tāpat kā ar mēsliem. Ja tie vienmērīgi izkaisīti pa lauku, tie nes labumu, ja sakrauti lielās čupās, tad tie dod tikai smaku.”

No runām – pie darbiem?

Visās minētajās runās un paziņojumos bija tikai viens neliels defekts – līdz pat 1998. gada sākumam netika minēti ne konkrēti oligarhijas pārstāvji un diriģenti, ne skaidri noformējušies politekonomiskie grupējumi.

Jau 1995. gada jūlijā Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē paziņoja: „Nākot pie varas, ja vēlētāji par mums nobalsos, mēs ne tikai iepazīstināsim žurnālistus, bet tiks ierosinātas krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos. (..) Šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā.” Taču… bijušais iekšlietu ministrs nenosauca nevienu pašu uzvārdu vai kompāniju, bet tad, kad Saimnieks Saeimas vēlēšanās patiešām bija viens no uzvarētājiem, skaļās Latvijas izlaupītāju prāvas tā arī palika tikai priekšvēlēšanu solījumu līmenī.

Lietuvas preses tajā pašā 1995. gada publikāciju, kurā tika pieminēts „Valmieras grupējums”, Latvijā pat nepamanīja, toties jo skaļāka bija reakcija uz cita izbijuša iekšlietu ministra – Jāņa Ādamsona paziņojumu: viņš 1996. gada 9. martā televīzijā nāca klajā ar apgalvojumu, ka Latvijā pastāvot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi – „strīpainie” un „pumpainie”, no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm. Tostarp „pumpainie” kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu un vēloties arī pārņemt Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu. Turklāt J. Ādamsons sauca arī vārdus (tiesa, tikai no „pumpaino” nometnes) – līdz ar premjeru Andri Šķēli tajā esot lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, Zemnieku savienības dezertieris Gundars Bērziņš, premjera padomnieku korpusa (saukta arī par „asiņainajiem punduriem”) pārstāvis Edmunds Krastiņš un advokāts Andris Grūtups.

Tiesa, izjutis preses un pašu par „pumpainajiem” nodēvēto publisko reakciju, J. Ādamsons faktiski jau nākamajā dienā tā vietā, lai atklātu grupējumu sastāvu un struktūru, sāka taisnoties, apgalvojot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver humoristiski un ne tik nopietni. Tomēr teiku par „pumpaino” un „strīpaino” grupējumiem mediji ik pa brīdim J. Ādamsonam pieminēja arī turpmākajos gados, bet tikmēr konsultantam un A. Šķēles tolaiku padomdevējam Mārcim Bendikam ir sava versija par šo apzīmējumu patieso izcelsmi un J. Ādamsona paziņojumam sekojušajiem notikumiem, kad viss A. Šķēles premjera birojs un citi līdzgaitnieki aizrautīgi demonstrēja savas pumpainās kaklasaites:

„Tas viennozīmīgi ir mans izcilākais darbs manā dzīvē. Tas radās Tautsaimniecības pētniecības fondā un kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitim Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas. Piektdienas vakarā bija zināms, ka viņš brīvdienās nāks klajā ar šo paziņojumu. Viņš lietoja šos izteicienus, pats nesaprazdams, ko tas nozīmē. Mums bija sazvanīšanās mazajā birojā. Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita. Man pumpainas šlipses jau bija pirms tam. Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar 20 pumpainām šlipsēm. Mēs vēl drusku uzkurinājām šo situāciju un teicām žurnālistiem, lai paķer līdzi fotogrāfus. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu.”

Toties vienlaikus teorētiķi un mediji risināja garumgaros strīdus par to, kas tad īsti būtu un kas nebūtu saucams par oligarhu: galu galā no viena sausās teorijas viedokļu varianta oligarham jābūt ne tikai ievērojamai ekonomiskajai un politiskajai varai, bet arī saviem medijiem, – un to nu Latvijā oficiāli nebija faktiski nevienam ekonomiskajam grupējumam. Turklāt uz šiem strīdiem vēl gadus vēlāk mēdza atsaukties paši par oligarhiem dēvētie: piemēram, tas pats A. Šķēle 2002. gada pavasarī uz jautājumu, vai viņš sevi atzīst par oligarhu, jokojoties atbildēja – ja ņem vērā to, ka viņš nesen kļuvis par žurnāla Dārzs un drava līdzīpašnieku, tad varot viņu pieskaitīt oligarhiem, taču vispār jau viņš esot gandarīts, ka „mūsu valstī nevienam nav izdevies sasniegt tādu ietekmes līmeni, lai nosauktu sevi par oligarhu”. (Tiesa, jau tā paša gada vasarā A. Šķēle atzina, ka „par klasisku oligarhu Latvijā var apzīmēt tikai vienu cilvēku, un tas ir Aivars Lembergs”, bet dažus gadus vēlāk viņš visā nopietnībā par oligarhu gana skaidri nodēvēja... Baltic International Bank lielāko īpašnieku un Einara Repšes kreditētāju Valēriju Belokoņu.) Vēl vairāk, arī desmit gadus pēc oligarhijas ietekmes apdziedātāju aktivitāšu sākuma sociologs Aigars Freimanis uzskatāmi parādīja pašmāju analītiķu spējas grupējumu un oligarhu uziešanā, uz jautājumu „kad mums parādījās oligarhi?” atbildot šādi:

„Oligarhu aizmetnis mums parādījās... Kas tad vispār ir oligarhs? Tas ir tad, kad viņa rīcībā ir vairāk ekonomisko un varas resursu kā lielam vairumam vai kā visiem citiem. Tas bija saistīts ar pirmajiem privatizācijas vai prihvatizācijas procesiem, kuriem šodien var piemērot tikai morālas mērauklas un no šīm pozīcijām vērtēt. Likumu vakuums un morāles principu vakuums neliedza viņiem piesavināties šīs lietas. Tas bija likuma telpas tukšums. Un tad bija nākamais etaps, kas tika izmantots, pašiem ejot politikā vai izmantojot saistītos politiķus oligarha piramīdas vai resursu tālākai nostiprināšanai, vai bagātības vairošanai. Bet mūsējie nav tādi lieli oligarhi. Viņi ir sīki plēsoņas, kas maļas lauciņā, kurš viņiem ir ierādīts. Latvija nav tajā līmenī, lai varētu nopirkt Anglijas augstākās līgas klubu vai pasaulē lielāko jahtu. Krievi to var…”

Tiesa, Latvijas vēsturē tomēr bija atrodams brīdis, kad abstraktās runas par oligarhiem un grupējumiem kļuva nesalīdzināmi konkrētākas. Vēl vairāk – runas strauji pārgāja darbos, turklāt to, ka šāds brīdis pienāks, varēja nojaust jau uzreiz pēc J. Ādamsona „pumpaini strīpainajiem” paziņojumiem, kad E. Krastiņš, atbildot uz tiem, tikai noliedza, ka viņš piederētu „pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību”, taču ne ar vārdu neieminējās, ka tāds nepastāvētu. Vēl vairāk – viņš piebilda, ka finanšu grupējumi ir normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence var nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu. Nodaļu no Mūsu vēstures: 1985 – 2005, kas veltīta tālākajām norisēm, Pietiek publicēs rīt.

Novērtē šo rakstu:

4
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...

21

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

FotoIesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada 7.septembrī: ”...Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir svarīga katra valsts iedzīvotāja vēlme būt šajā sabiedrībā, dzīvot, pilnveidoties un meklēt aizsardzību nepieciešamības gadījumā...”
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

FotoRietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība. 
Lasīt visu...

21

Pūce un meža kapitālvērtība

FotoKoku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu parādīt, ko nozīmē koncentrēšanās tikai uz meža kapitālvērtību, nedomājot par citām meža vērtībām. Uzreiz gan teikšu, ka mans stāsts, lai būtu saprotamāks, ir vienkāršots, taču noteikumu grozījumu būtību tas atspoguļo adekvāti.
Lasīt visu...

21

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

FotoIepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka diezgan nepilnīga un dažādi interpretēta, iespējams, informācijas trūkuma dēļ. Tādēļ vēlos uzrunāt Latvijas sabiedrību, lai kliedētu neskaidrības un sniegtu informāciju par notiekošo. 
Lasīt visu...

21

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

FotoPienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs jāuzņemas valsts vadība. Būs jānovērš esošie traucējumi sabiedrības darbībā un jāveic pārkārtojumi, lai izveidotu normālu, cilvēcisku sabiedrību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...

Foto

Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

Šis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku...

Foto

Līgo svētkus gaidot

Latvieši pēc savas attieksmes pret tautību daloties trīs grupās. Pirmā grupa uzskata, ka esam maniakāli pārņemti ar savu mākslīgi konstruēto unikalitāti, otrā –...

Foto

"Vienotības" Kariņš un KGB boss Andropovs: negaidītas līdzības

Saprotams, ka gadiem ilgi ar manipulatīvām viltus ziņām apdullinātu labticīgo “Vienotības” vēlētāju šāds salīdzinājums varētu šokēt. Vēl pirms...

Foto

Dzīvesbiedru likums – kāda jēga?

Kāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā...

Foto

Kas traucē latviskajām partijām pārņemt varu Rīgas domē? Atbilde: latviskajām partijām traucē... latviskās partijas

Saskaņas un GKR kontrole pār Rīgu izgaisusi nedēļas laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām,...

Foto

Mēs esam īpaši, un mūsu situācija ir īpaša, samaksājiet mums, un raudzīsimies uz priekšu

Pēdējo dienu laikā sabiedrībā, tostarp sociālajos medijos, plaši tiek apspriesta labas gribas...

Foto

Mēs ļoti vēlamies, lai nodokļu maksātāji sniedz 40 miljonu finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai

Likumprojekta “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā...

Foto

Speciāli visiem manipulatoriem ar „politkorektumu” un „taisnīgumu”

1. Cilvēki, kuri kritizē Rīgas Domi, Ušakovu un "Saskaņu" par iespējamo liela mēroga korupciju, automātiski nav "rusofobi" vai "naciķi."...

Foto

Manabalss.lv iniciatīva “Latvija nosoda komunistisko režīmu noziegumus. Bez izņēmumiem”

Latvija līdz šim nav publiski paudusi skaidru attieksmi pret Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) režīma noziegumiem. Klusēšana ir...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 4. Iedzīvotāju resursi

Tie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa...

Foto

Politiskais spiediens pret FKTK var radīt draudīgu precedentu arī citām patstāvīgajām iestādēm

Centieni sakārtot likumu “tā, kā vajag” jeb atbilstoši politiskajiem uzstādījumiem, tiecoties atbrīvoties no esošajiem...

Foto

Šis ir bezprecedenta politiskās iejaukšanās gadījums FKTK vēsturē

Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) vēlas precizēt publiskajā telpā izskanējušu valsts amatpersonu sniegtu nepatiesu informāciju, kas vedina...

Foto

Atklāta vēstule Augstākajai tiesai un tieslietu ministram Jānim Bordānam: aicinu apturēt uzsākto Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūru

Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam š.g. 28. maijā...

Foto

Ordeņus tirgo, bet Valsts prezidenta kancelejai par to nav ne mazākās intereses

Patiesībā ir vienalga, vai Baiļu triloģijas popularizēšanai izmanto I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņu tirgošanas jautājuma aktualizēšanu...

Foto

Brīvība meža īpašniekiem?

Sen senos laikos, tik senos kā 2012. gads kokrūpnieki konstatēja, ka "pēc trīs gadu pārtraukuma, kad, pateicoties valdības lēmumam palielināt ciršanas apjomus valsts...

Foto

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir...

Foto

Eiropas patiesā seja

Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā...

Foto

Dzīvs pierādījums tam, ka vatņikiem nav tautības: Dainis Turlais

Noteikti būsiet pamanījuši, ka kolorado vaboļu midzenī, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par Rīgas Domi, pēdējā mēneša...

Foto

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to...

Foto

“Saskaņu” gaida grūti laiki

Politikas vērotājiem šobrīd ir interesants laiks. Nesen beidzās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, trešdien tika ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc tam sekoja...

Foto

Kā būtu iespējams deputātam Kaimiņam juridiski tiesiski sadauzīt seju par vēlētāju nodošanu un solījumu nepildīšanu

Atklātā vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrnieces kundzei! Vēlos Jūs informēt, ka pēc Vienotības valdības...