Mūsu ekonomikas spēks ir lāča ausīs un zilajās skolotāju vestēs

Padomājiet paši, kas Kultūras ministrijai liek rakstīt plānus, “lai sekmētu iedzīvotāju izpratni par sabiedrības daudzveidību, mazinot negatīvos stereotipos balstītu attieksmi par dažādām sabiedrības grupām”? Turklāt pie tā vēl klāt ir plānots “veicināt mazākumtautību kultūras biedrību dalību nacionālās kultūras telpā, tai skaitā Dziesmu un deju svētkos”. Kāpēc ministrija domā, ka iedzīvotājos šī izpratne par sabiedrības grupām nav sekmīga?

Nekas par to liecina, ja vien neskaita kādus pētniekus, kas dabūjuši atbalstu saviem pseidopētījumiem! Un, kādā sakarā būtu mākslīgi kaut kas jāveicina, lai citas kultūras piedalītos latviešu svētkos? Pirmkārt, dziesmu svētkos jau sen kā tiek daudzināta un veicināta citu entnisko grupu pašdarbnieku aktivitāte, otrkārt, ja viņi – tās mazākumtautības – gribēs, tad atradīs ceļu līdz mūsu sētai. Te nav nekāda ņūdistu pludmale, citējot slaveno filmu. Kaut ko mākslīgu uzpotēt – tas tak’ nav Rainis, ko spieda krievu laikos iemīlēt… Bet kaut kā netiekam no tā vaļā!

Līdzīgi novērojami Ārlietu ministrijā, kas viņdien aizskaitīja uz komunistu izveidotajiem Apvienoto Nāciju Organizācijas fondiem 100 000 eiro – dalības naudās… Interesanti, cik lietderīga ir Miera veidošanas komisija vai – seksuālās vardarbības konfliktu novēršanas birojs, ko pabarojam ar mūsu iemaksām? Un, ja mēs nemaksātu, – mēs nevarētu pie tiem galdiem atrasties? Tad mēs neredzētu klātienē, kā Krievija šajā ietvarā visus sūta pa labi un pa kreisi, pareizi? Bet, kā smejies, lai būtu ilgtspēja, šo mūsu transakciju pavada komentārs no ministrijas runas sievām. “Latvija veicinās Latvijas redzamību šīm valstīm prioritāru jautājumu virzībā ANO.” Jeb, citiem vārdiem, – tajā zoodarzā ir vajadzīgi arī mazie mērkaķi…

Viņdien Izglītības un zinātnes ministrija saņēma trauksmes cēlāju vēstuli no Murjāņu ģimnāzijas. Jā, tā ir tā pati skola, kas vēsā mierā darbojas kā padomju laikos, kaut ko gatavo lielajiem stadioniem, kaut ko māca mazajai tautsaimniecībai. Nav jēgas te spriedelēt par skolas pašreizējo lomu un ideju, jo pati ministrija neko no tā gadiem nesaprot. Parunāsim par naudu, kas skolai vajadzīga. Ik gadus tā tiek brangi dotēta. Šogad no valsts tas būtu 2 876 000 eiro. Miljoni! Daudzskaitlī! Starp citu, tas ir rekords starp visām Latvijas skolām – ar atrāvienu… Varētu domāt, ka dotāciju pavada vismaz saimnieciska izpratne par līdzekļiem, kas Murjāņiem tiek uzdāvināti. Nekā nebija. Gads vēl nav pusē, bet viņiem vajag vēl – apaļus 589 534 eiro, no kuriem 302 945 eiro esot domāti mazāk steidzamajiem darbiem…

Tātad, plānojot budžetu, ko viņiem garantē, šie cilvēki nokļūdījās par vairāk nekā pusi no miljona? Starp citu, tikai maijā viņi saprata, ka vajag iegādāties papildus sporta inventāru un divus astoņvietīgos busus. Loģiski – kā sporta specializētā skola varēja zināt agrāk, ka viņiem sporta inventārs nolietojies vai nemaz nav? Tā jau nav viņu specializācija. Šo lūgumu valdībai viņi sauc par steidzamajām investīcijām. Acīmredzot, kaut kur arī klīst nesteidzīgās…

Tajā pašā laikā Finanšu ministrijā valda svētku noskaņojums – tiek vēlreiz un vēlreiz noklausīta intervija ar pašu ministru, kurš saka, ka Igaunijai ar ekonomiku šobrīd ir baigā tūte. Un, protams, vispārēja sajūsma valda par valsts uzņēmuma “Latvenergo” vēlmi Lietuvā izbūvēt vēja parku. Ar šo uzņēmums nostiprināšot konkurences pozīcijas Lietuvas tirgū, un vēl – jūs neticēsiet, jūs smiesieties kā kutināti – klientiem Baltijā līdz ar to uz cenām nostrādāšot pazeminošs faktors.

Tam visam vēl sekošot būtisks izrāviens koncerna stratēģijas izpildē. Eleketroenerģija tikšot zaļināta, saka “Latvenergo” priekšnieks Mārtiņš un gaida, ka ekonomikas ministrs viņu nobučos uz lūpām. Un vēl izrādās, ka Lietuva īstenojot ļoti aktīvu atjaunīgo energoresursu (AER) politiku, tāpēc mūsu elektriķi ar gandarījumu tajā visā piedalās. Jums, protams, rodas jautājums, vai mūsu otrā pusgada sagaidāmie rēķini par elektrību vispār būs jāmaksā, taču te var atbildēt ar pretjautājumu – vai tad kāds nevar samaksāt? Jums ir aizdomas, ka investori varētu kaut ko sliktu pateikt par Latvijas investīciju vidi, ja reiz “viņi paši savā valstī neinvestē”? Nu, beidziet, tā jau tikai nauda, kas tiek zaudēta…

Tas tāpat kā ar zaļi krāsoto un zaļi domājošo nacionālo lidsabiedrību “Air Baltic”. Izrādās, ka pie valsts garantētajiem uzņēmuma vērtspapīriem ar ienesīgumu 14,5 procenti varējis tikt jebkurš no Latvijas iedzīvotājiem. Vajadzēja tikai brīvus 100 000 eiro un atrast pilsētā pareizo točku, kur to piedāvā… Labi, jūs nezinājāt īstās točkas – bet kāpēc jums nav brīvi 100 tūkstoši?

Varbūt atbildi uz šo necilo jautājumu sniedz cita Baltijas jūras baseina aviokompānija “Finnair”, kas tieši šajā pašā laikā, glābjot savus putnus, starptautiskajos tirgos emtitēja obligācijas par 500 miljoniem, ar gada procenta likmi 4,75. Jūtat, kāda ir starpība starp mūsu 14,5 un somu 4,75? Te varētu teikt Harija Vītoliņa vārdiem – nu, somi vienmēr ir bijuši labi… Savukārt latviešu labums un spēks slēpjas lāča ausīs un skolotāju zilajās vestēs.

Varētu rakstu pabeigt par ilgtspēju, bet – ko jūs ar to darīsiet?

Novērtē šo rakstu: