Mūsu kultūrtelpas deokupācija jāturpina

Šķiet, ka LMZKB galvenās rūpes ir bijušas par to, ka “katrs šāds objekts, ir kultūrvēsturiska liecība”, kuru būtu nepieciešams saglabāt, jo “kultūras mantojums sastāv no uzkrāto resursu kopuma, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas, neatkarīgi no piederības, indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem.” Biedrība arī uzskata, ka “Diemžēl Krievijas karš Ukrainā turpinās, tāpēc nerimst vēlēšanās rast vēl citas totalitāros režīmus it kā [sic] slavinošas vietas, kā ielu nosaukumus, atsevišķus simbolus vai publiskajā telpā vēl esošus vai nu jau bijušus objektus, veltītus, piemēram, Annai Saksei, Sudrabu Edžum, Andrejam Upītim, Barklajam de Tolli, Puškinam, Mārim Liepam un citiem. Kopš 2022. gada vasaras saraksts ar šādiem objektiem vairākkārt ticis papildināts, tādējādi apliecinot ne tikai konsekvences trūkumu, bet arī bīstamu precedentu vēstures revizionismā. Ironiski, ka šo pieminekļu aizvākšanas kampaņu pavada populistiski ierosinājumi veidot jaunus pieminekļus ideoloģiski “pareizām” vēsturiskām personībām. Par šādu vēstures sapratnes pareizo interpretāciju enerģiski rūpējas biedrība “Publiskās atmiņas centrs”, kuras ierosinājumus priekšvēlēšanu gaisotnē steidz īstenot pašvaldību deputāti, krājot politisko kapitālu 2025.gada pašvaldību vēlēšanām”.

Piebildīšu, ka par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu (nevis kādu mistisku “interpretāciju”) kopš savas dibināšanas brīža iestājas arī biedrība “Austošā Saule”.

Sākšu ar kultūras mantojuma aspektu. Ja pasaule būtu vienkāršāka, tad skaistās un mākslinieciski augstvērtīgās lietas radītu labi cilvēki, bet nenozīmīgās un nekvalitatīvās slikti cilvēki un mums šādas diskusijās nebūtu jāiesaistās. Taču pasaule nav vienkārša un agri vai vēlu nākas sadurties ar jautājumu, ko darīt, ja skaistas un vērtīgas lietas radījuši apšaubāmas morāles cilvēki vai pat noziedzinieki vai arī tās ir šādiem cilvēkiem veltītas. Zinātnē šis jautājums ir vienkāršāks, jo mēs varam izmantot izgudrojumus un tehnoloģijas pilnībā aizmirstot par personībām un ideoloģijām. Taču arī radošajās nozarēs situācija nav tik bezcerīga un kaut kādā mērā ir iespējams nošķirt personību no viņa veikuma. To mēs varam attiecināt gan uz grāmatām, gan mūziku. Cilvēki joprojām lasa Hamsuna grāmatas un klausās Vāgnera mūziku, un šo autoru darbi netiek iznīcināti, neskatoties uz autoru saistību ar hitleriskās Vācijas ideoloģiju, jo tie ir talantīga veikuma rezultāts.

Nereti, iebilstot pret vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas iniciatīvām, izskan jautājums – cik tālu mēs šādi iesim, varbūt pat beigās tiks dedzinātas vai aizliegtas nepareizo autoru grāmatas kā totalitāros režīmos? Es pati esmu ieguvusi mākslas vēsturnieces izglītību un ja man jautātu, kur vajadzētu apstāties, tad es atbildētu, tik tiešām, jāapstājas pie autoru darbiem. Mēs neiznīcinām grāmatas, gleznas, nošu pierakstus un politiskus traktātus. Jā, tā ir civilizētas kultūras pazīme, ka mēs joprojām bibliotēkā varam paņemt un izlasīt Hitlera “Mana cīņa” vai Marksa un Engelsa “Komunistiskās partijas manifestu” un izdarīt attiecīgos secinājumus.

Taču tāpat ir iespējama situācija, kad traģisku konfliktu laikā cilvēki pārstāj lietot kultūras produktus, lai ar visu savu dziļāko būtību protestētu pret kādu notiekošu netaisnību. Tā Krievijas noziedzīgā iebrukuma Ukrainā laikā ir noticis ar Puškinu, Dostojevski, Čaikovski un neskaitāmiem citiem krievu autoriem, kuri šobrīd notiekošajā konfliktā pat nav bijuši personīgi iesaistīti, taču reprezentē vardarbīgas valsts kultūras mantojumu. Neviens viņu darbus neiznīcina, bet pārstāj lietot uz to laiku, kamēr vairs nejutīs asiņu garšu mutē. Šāda rīcība ir cieņpilna pret kara upuriem un atzīstama par sava veida moratoriju un iesaistīšanos cīņā pret Krievijas pielietoto “maigo varu”.

Sarežģītākā situācijā atrodamies ar pieminekļiem un ielām. Tos nav iespējams vienkārši pārstāt lietot, ja tie atrodas publiskajā telpā un katru dienu atgādina par savu eksistenci. Ja mākslinieks ir radījis pieminekli par godu kādai personai, kas PSRS okupācijas laikā veikusi noziegumus pret latviešu tautu, tad jautājums ir nevis par mākslinieku vai mākslas darbu, bet par publisko vēstījumu. Tieši tāpēc šobrīd tiek virzītas iniciatīvas par PSRS komunistiskā totalitārā režīma Staļina militārpersonu un funkcionāru J. Fabricusa, R. Eidemaņa, O. Oškalna un J. Zvīdras objektu demontāžu Ventspilī, Valkā, Ropažos un Rēzeknē. Protams, ņemot vērā kultūras mantojuma aspektu, varētu neiznīcināt pašu pieminekli, bet novietot to kādā īpašā parkā, vai fondā, kur, zinot rašanās kontekstu, šīs ideoloģiskās liecības iespējams aplūkot arī kā daļu no vēstures mantojuma, abprīnojot mākslinieka virtuozitāti un prasmi darboties ar tēmu un materiālu. Iespējams, tā tas arī būtu jādara. Taču tam nav nepieciešams gadu ilgs moratorijs. Gluži pretēji. Tāpēc priecājos, ka “Latvijas Radošo savienību padomes” priekšsēdētāja Inga Brūvere apstiprinājusi, ka šis jautājums tiks izskatīts padomes biedru sapulcē 2025. g. 7. janvārī un sekošu līdzi padomes lēmumam.

Attiecībā uz pieminekļiem Annai Saksei, Sudrabu Edžum, Andrejam Upītim iemesls aizvākšanai ir cits. Šajā gadījumā mēs vairs nevēlamies turpināt padomju laikā iesākto tradīciju godināt un publiski ar cieņu pieminēt divdomīgas personības, nereti atstājot novārtā tos Latvijas patriotus, kuri bija šāda godinājuma cienīgi, bez jebkādas šaubu ēnas. Vēstījums, kuru mēs paši sev sniedzam šobrīd, ir, ka daudzi, vai pat gandrīz visi padomju laikā bija kolaboranti, tādi laiki, citādi nevarēja. Netiesāsim, jo mēs nezinām, kā mēs paši rīkotos šādā situācijā. Tā vietā daudz dziedinošāks būtu atgādinājums, ka varēja gan, vienmēr atradās vismaz kādi pāris cilvēki kuri varēja un vienmēr būs kāds, kurš nebaidīsies un varēs un tieši par to mēs noliecam galvu viņu priekšā. Viņi nebija “kā visi”. Traģiskākajā variantā šāds apliecinājums notika par dzīvības cenu (kā gadījumā ar Ludvigu Bolšteinu), mazāk traģiskajā par aizmirstības cenu. Kā mēs brīvā zemē drīkstam aizmirst savus senčus un varoņus, tos atstājot aiz talantīgu kolaborantu mugurām? Publiskā telpa ir domāta tautas varonības un tikuma, kādu nozīmīgu notikumu un sasniegumu pieminēšanai. Nevis ironizēšanai par pareizām vēsturiskām personībām, vārdu pareizi liekot pēdiņās un apgalvojot, ka latvieši paši savā neatkarību atguvušajā zemē vēl joprojām “nevar būt patiesības paudēji pēdējā instancē”. Pēdējā instance, kā zināms, ir pastarā tiesa. Un pieminekļu uzstādīšanai vai demontēšanai tajā brīdī jau būs sen par vēlu.

De Tolli pieminekļa gadījums ir vēl sarežģītāks un vēl vairāk atrodas nacionālu ideālu vadītu ideju laukā. Pirmo reizi de Tolli piemineklis Rīgā tika uzstādīts 1913. gadā, slavinot Krievijas impērijas militāro varu, bet, sākoties 1. pasaules karam, pieminekli demontēja.  Atkārtoti šis piemineklis Rīgā tika novietots 2002. gadā. Šī “privāto uzņēmēju dāvana” Latvijai nāca brīdī, kad Putins sāka izplatīt Krievijas pārākuma un ekspansionisma ideoloģiju ar “maigās varas” starpniecību. Sociāldemokrāta Gundara Bojāra pārvaldītajā Rīgā, klātesot Krievijas impērijas armijas formās tērptiem cilvēkiem un plīvojot Krievijas karogiem, tika no jauna iezīmēta krievu imperiālisma pretenziju telpa. Var diskutēt par vēsturiskām niansēm šī Krievijas impērijas ģenerāļa biogrāfijā, taču viņa saistība ar Rīgu ir labākajā gadījumā ļoti attāla. Savukārt de Tolli līdzdalība Napoleona Bonaparta sakaušanā stiprina Krievijas šodienas politisko mitoloģiju par Maskavu kā “īpašu” civilizāciju, kas to vien dara kā aizstāv “mazos brāļus” pret Rietumu ekspansionismu. Latviešiem no Napoleona sakaušanas nekāda labuma nebija – vien ilgāka būšana dzimtbūšanā un vēlāk arī rusifikācija.

Ja Latvijas valsts politika šobrīd būtu spēcīga un viendabīga savās nostājās pret Krievijas agresiju Ukrainā, ja joprojām caur Latviju nenotiktu “asiņaino graudu” tranzīts, ja mūsu uzņēmumi neturpinātu tirgoties ar Krieviju, ja tiesas neattaisnotu un neļautu aizbēgt Krievijas spiegiem, ja mūsu politiķi konsekventi pieņemtu lēmumus, kas garantētu stabilu latviešu valodas statusu gan darba tirgū, gan valsts finansēto mediju vidē, ja mēs varētu neraizēties par piektās kolonnas aktivitātēm un pret mums vērsto hibrīdkaru, tad iespējams arī pieminekļu jautājumu varētu skatīt kā sekundāru un kultūrvides saglabāšanu kā prevalējošo motīvu tajā. Taču piektajai kolonnai un iekrievotajiem Latvijas iedzīvotājiem, acīmredzot, ir nemitīgi jāatgādina par to kādā stāvoklī mēs atrodamies un kāda varonīga cīņa notiek mums tepat līdzās Ukrainā. Kad mūsu vide un kultūrtelpa būs brīva no Krievijas impērisma un PSRS ideoloģiju slavinošu objektu klātbūtnes un to aizstās Latvijas tautas veikuma Brīvības cīņās un pretošanās okupācijas varām pienācīga godināšana, tad arī pārējo jautājumu virzība kļūs pašsaprotamāka daļa no tautas atbrīvošanās procesa. Cilvēka daba nemainās un dziļākās domāšanas struktūras joprojām balstās simbolisku aktu rituālajā uztverē, kas vēlāk transformējas personīgā rīcībā. Uz to arī aicinām un turpināsim aicināt Latvijas sabiedrību.

[1] https://www.apollo.lv/8151073/biedriba-aicina-piebremzet-ar-piemineklu-aizvaksanu

Novērtē šo rakstu: