Iesaki rakstu: 
20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas – komunisma krīze. Vēlos izvirzīt tēzi, ka mums ir tieši esošā sociāldemokrātiskā modeļa krīze, nevis vietējā, Latvijas vai arī kārtējā cikliskā krīze. Kas par to liecina?
Pārliecinošākais pierādījums modeļa krīzei ir apstāklis, ka esošais modelis ne vien paliek neefektīvs, bet kļūst neiespējams. Turklāt nevis vienā valstī, bet visā Eiropā, visā Rietumu pasaulē. Daudzu naivu Latvijas politiķu slavinātā Igaunija šobrīd būtiski palielina nodokļus, tātad nevis risina mūsu galveno problēmu, bet to vēl vairāk saasina.
Vispirms par mūsu modeli – tas nav kapitālisms. Kapitālisms nozīmē privātīpašnieku konkurenci un brīvu tirgu. Mums tirgu un konkurenci regulē birokrātija, kuras atalgojums pārsniedz kapitālistu peļņu. Mums ir augsti nodokļi, mums ir sociāla valsts. Taču tā joprojām nav komunistiska valsts: atšķirība – komunistiskā valstī ekonomiku organizē birokrātija, mums to organizē uzņēmēji, kurus birokrātija tikai kontrolē un pārvalda.
Komunistiskā valstī uzņēmējdarbība (izņemot dažas marginālas nozares ar ļoti augstu peļņas %, kā LSRS ziedu ražošana) nav iespējama nevis tāpēc, ka tā ir juridiski aizliegta, bet vienkārši tāpēc, ka nodokļu masa ir pārāk augsta – uzņēmējam nav jēgas pūlēties ar uzņēmuma organizēšanu, ja viņam atņem virs 60% no peļņas.
Atminēsimies – PSRS banku ieguldījumi jau arī deva 2% peļņu, bet nevienam neienāca prātā saukt PSRS noguldītājus par biznesmeņiem. Lai saņemtu PSRS vidējo algu, banku klientiem ar 2% likmi vajadzētu turēt noguldījumu 120 000 rubļu apjomā.
Mūsdienu Rietumu valsts prasības pret ekonomiku bīstami tuvojas 60% nodokļu masas rādītājam (nodokļi + budžeta deficīts, kas arī ir nodokļu veids, kas izpaužas inflācijā dalīts ar IKP), kas likvidē uzņēmējdarbību.
Mūsu sociāldemokrātiskajā modelī nodokļu masai ir nepārtraukti jāaug – tikai tā mums var palielināt patēriņu, nodrošināt sociālo politiku, ieskaitot birokrātijas augšanu, jo birokrātijas loma ir sociāla loma, tikai tā mums var maksāt arvien augošos publiskos un privātos parādus, ko rada Keinsa modeļa konsekvents pielietojums.
Keinss, protams, bija ekonomikas ģēnijs – viņa modelis tomēr spēja noturēties gandrīz 100 gadus pasaules nozīmīgākajā daļā. Tāpēc šeit kategoriski nevaru piekrist Argentīnas prezidentam Milejam, kurš uzskata, ka Keinsa mācība ir kļūdaina no paša sākuma. Keinsa modelis atrisināja vairumu sava laika problēmu un bija aktuāls pietiekami ilgu laiku.
Bet ūdenī nevar bērt sāli bez gala. Noteiktas sāls koncentrācijas apstākļos tas vairs nebūs ūdens. Tāpat ar Keinsa modeli – tas šobrīd ir pārfinansēts ar bezgalīgiem parādiem un nospiests ar arvien augošu birokrātijas masu.
Nodokļu masas augšana rada jautājumus, kas nav savienojami ar esošo modeli – ja mēs turpinām to attīstīt, tad nodokļi pārsniegs mūsu minētos 60%, un modelim nāksies kļūt komunistiskam – birokrātijai vajadzēs organizēt ražošanu, bet tā to nav spējīga. Tāpēc Eiropas valdības prāto par citu variantu – likvidēt sociālo valsti.
Kariņa pārdomas par pensiju vecuma būtisku augšanu nav nejaušas – Kariņam personiski nebūs jārisina šī problēma. Bet viņš paver Overtona logu – jautājums par vecuma pensiju likvidēšanu, kas uzreiz ļaus būtiski atvieglot valsts izmaksas, turklāt jomā, kur tās vismazāk skar valdošās birokrātijas intereses.
Taču arī šāda notikumu attīstība nozīmē atteikšanos no Keinsa patērētāju valsts modeļa, jo sociāla valsts ir modeļa neizbēgama sastāvdaļa. Būtībā atteikšanās no vispārējas sociālās apdrošināšanas nozīmē pāreju no sociāldemokrātijas uz konservatīvo modeli, kur birokrātija valda kopā ar priviliģētajiem uzņēmējiem – oligarhiju.
Esošo modeli var mainīt ne vien evolūcijas rezultātā – ar nodokļu masas augšanu un pāreju uz komunismu vai atteikšanos no sociālajām programmām un pāreju uz konservatīvu modeli, bet arī revolucionāri – atceļot birokrātijas kundzību.
Tad mums var parādīties vai nu liberālisms – maksimāla lēta, kapitālistiska valsts, ja revolūcijā nepiedalīsies tautas masas, vai arī nacionālistiska iekārta – uzņēmēju un strādnieku kompromiss (jēdziens „nacionālistisks” ir tieši pretējs Nacionālās apvienības izteikti antinacionālajai politikai). Pēdējā gadījumā sociālās programmas saglabāsies, kaut gan tās noteikti nepieaugs – principiāli palielināt sociālās programmas modeļos, kas samazina nodokļus, nav reāli.
Iespējas ir dažādas, izslēgts ir tikai viens – esošā modeļa saglabāšana. Tā valsts, kas pirmā parādīs efektīvu izeju no sociāldemokrātiskā modeļa krīzes, arī kļūs par pasaules centru.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
