Mūsu silei Stambulas konvencija ir nepieciešama un izdevīga!

Būtiski uzsvērt – konvencija nav iejaukusies ne reliģijas, ne ģimenes jautājumos. Tā nekādā veidā nav likusi pārdefinēt laulību vai graut tradicionālas vērtības. Tā ir un paliek dokuments par vienu skaidru mērķi – vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu.

Ne velti tā ratificēta un joprojām spēkā tādās valstīs kā Polija, Ukraina un citās konservatīvās, nacionāli orientētās Eiropas valstis. Lai mazinātu bažas un maldīgus priekšstatus, konvencijai pievienota arī īpaša deklarācija – tā skaidri apliecina, ka Latvijā konvencija piemērojama, ievērojot Satversmē noteiktās vērtības un principus.

Apgalvojums, ka konvencija neko nav devusi, ir nepatiess. Kopš tās ratifikācijas Latvijā veikti būtiski soļi cīņā pret vardarbību ģimenē: ieviesta elektroniskā uzraudzība augsta riska varmākām, vienkāršota aizsardzības pret vardarbību iesnieguma forma un kriminālprocess par vardarbību ģimenē var tikt uzsākts arī bez cietušā iesnieguma. Šādi procesi tiesā tiek izskatīti prioritāri, cietušajiem nodrošināta speciālā procesuālā aizsardzība pret vajāšanu un draudiem, kā arī kriminalizēta emocionālā vardarbība. Ieviesti bargāki sodi un Krimināllikumā īpaši izcelta vardarbība pret tuviniekiem vai radiniekiem.

Taču pats svarīgākais – sabiedrības attieksme mainās. Upuri arvien biežāk meklē palīdzību, notic, ka viņiem ticēs un atbalstīs. Tā ir pārmaiņa, ko nevar izmērīt tikai normatīvajos aktos vai statistikā – tas ir uzticības un solidaritātes apliecinājums.

Un tomēr, laikā, kad Saeimā tūlīt jāpieņem budžets, kas ietver būtisku aizsardzības budžeta palielinājumu, opozīcijas partijas, kuru skatījums uz mūsu valsts ārpolitiku nav bijis viennozīmīgs, mēģina šūpot un šķelt valdību, atsākot diskusiju par Konvencijas par vardarbības apkarošanu ģimenē lietderību.

Daži politiskie spēki regulāri "aktivizējas", kad tiek virzīti mūsu valsts aizsardzībai, drošībai un sabiedrības noturībai nozīmīgi lēmumi, piemēram, par latviešu valodas stiprināšanu vai mūsu austrumu robežas aizsardzības paātrināšanu.

Informatīvais karš pret konvenciju līdz šim izpaudies kā daļa no plašākas dezinformācijas stratēģijas. Konvenciju mēdz sasaistīt ar "Rietumu diktātu", tādējādi veicinot pret Eiropas Savienību un NATO vērstu negatīvu noskaņojumu. Izplatot maldīgus aizspriedumus un stereotipus, mēģinājumi šķelt sabiedrību, graut uzticību Rietumiem, starptautiskām institūcijām un cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem ir tradicionālas kremļa dezinformācijas metodes.

Šis pamanīts arī starptautiski – oktobra sākumā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, kurā darbojas 300 deputāti no 46 Eiropas valstīm, apstiprināja rezolūciju "Krievija: jauni draudi Eiropas demokrātijām", kurā bija skaidri norādīts, ka dezinformācijas kampaņas Latvijā pret Konvenciju par vardarbības apkarošanu ģimenē ir spilgts piemērs Kremļa propagandas naratīviem ar mērķi polarizēt sabiedrību un vājināt demokrātiju.

Nesen notikušās vēlēšanas Moldovā, kurās pārliecinoši uzvarēja proeiropeiskā kursa spēki, pierāda, ka pat tik vēsturiski sarežģītās sabiedrībās kā Moldovā piederība Eiropas kopienai un vērtībām ir stipra. Šīs vēlēšanas nebija vieglas – tā bija smaga cīņa pret kremļa ietekmi, dezinformāciju un spiedienu. Diemžēl tā tagad ir mūsu un visas Eiropas ikdiena.

Krievijas organizētas un atbalstītas dezinformācijas kampaņas Eiropā tikai uzņem apgriezienus, tās kļūst aizvien viltīgākas, mērķētākas un intensīvākas. Es nešaubīgi ticu, ka arī Latvijas sabiedrība šo pārbaudījumu izturēs, bet mūsu kā politiķu pienākums ir stiprināt mūsu valsts iekšējo un ārējo drošību, izgaismot nepatiesības, skaidrot sabiedrībai mūsu lēmumus un, pats galvenais, valstiski atbildīgajiem politiķiem, nevajadzētu priekšvēlēšanu skurbumā iekrist kremļa dezinformācijas lamatās.

Mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, mēs esam spēcīgākajā militārajā aliansē pasaulē. Tas no kā mums jāuzmanās – no mēģinājumiem sagraut mūs no iekšienes. Konvencija par vardarbības apkarošanu ģimenē ir vairāk nekā starptautisks dokuments – tā ir sabiedrības izvēle par drošību, taisnīgumu un cieņu pret cilvēku. Mūsu lielākā cīņa šodien nav starp konservatīvismu un liberālismu. Tā ir cīņa par sabiedrības vienotību un spēju stāties pretī tiem, kuri vēlas mūs šķelt no iekšienes.

Novērtē šo rakstu: