Iesaki rakstu: 
Latvijas t.s. politiskās elites, arī “Jaunās Vienotības” spices iemīļotākais publicists, padomju okupācijas varas kolaborantu apkarotājs Lato Lapsa ik pa brīdim mēdz laist klajā interesantas ceļojumu grāmatas, no kurām viena no saistošākajām bija grāmata “Muzungu vismelnākajā Āfrikā”, kurā autors stāsta par savām gaitām Kongo džungļos un miestos.
Par muzungu šajā Āfrikas nostūrī jau kopš 18. gadsimta dēvē tos baltādainos ceļotājus, kas neskaidras vajadzības dzīti, riskēja ar savām dzīvībām, izpētot un aprakstot vietējās kanibālu ciltis. Kāda neskaidra vajadzība liek ārlietu ministrei Baibai Bražei šajos Latvijas drošībai visbīstamākajos laikos kļūt par tādu muzungu un doties dažādos diplomātiskos “ceļojumos” kopā ar šiem kanibālu pēctečiem?
Diktatūru pārstāvju tusiņš Ārlietu ministrijā
Maija trešajā nedēļā, pašā Rīgas sirdī, Ārlietu ministrijā notika visai savdabīgs starptautisks forums ar bezcerīgi tukšvārdīgu nosaukumu - “Latvija un Āfrikas valstis: noturības un attīstības veicināšana, izmantojot digitālos risinājumus”. Šo forumu atklāja mūsu ārlietu ministre Baiba Braže un viesis no tālās Āfrikas - Ugandas ārlietu ministrs Odongo Džedže Abubahars.
Labāku partneri Baibas Bražes Āfrikas ceļojumam laikam būtu grūti atrast – Uganda ir īstena demokrātijas bāka Āfrikā, kur kopš tālā 1986. gada (kad Baiba tikko bija iestājusies Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienībā jeb komjaunatnē) prezidenta amatu ieņem diktators Joveri Kaguta Museveni Tibuhaburva. Protams, ka var teikt, ka ar šādu ne pārāk šerpu diktatoru Latvija noteikti var sadarboties, jo salīdzinājumā ar kādreizējo Ugandas diktatoru Idi Aminu, esošais diktators Museveni ir visnotaļ mērens autokrāts. Tam varētu arī piekrist, jo minētais Idi Amins kaut vai bija bēdīgi slavens ar savu izsmalcināto kanibāla gaumi – šī kunga ledusskapī vienmēr bija atrodama kāda viņa bijušā oponenta ķermeņa detaļa…
Tas viss būtu nieki, ja vien tepat, Rīgas centrā, muzungu Braže nebūtu parādījusi izcilu politiskās liekulības paraugstundu. Šī Evikas Siliņas knapa vairākuma valdības ministre ir pārpludinājusi sociālos tīklus ar kaismīgām pašas uzrunām par “atbalstu” Ukrainai, vienlaikus Bražes kundze nemaz nekautrējas dibināt ciešus kontaktus ar valsti Āfrikā, kuras attiecības ar fašistisko Krieviju ir gandrīz tikpat tuvas kā mūsu kaimiņvalstij Baltkrievijai.
Proti, Uganda bija viena no tām ANO dalībvalstīm, kas 2022. gada marta ANO balsojumā atteicās nosodīt Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Par to šī Krievijas sabiedrotā Āfrikas kontinentā vēl nesen tika dāsni atalgota – 2024. gada augustā kļuva zināms, ka Krievija ir sniegusi militāro palīdzību Ugandai vismaz 100 miljonu ASV dolāru apjomā.
Tā nav nejaušība – diktatora Museveni dēls un mantinieks Muhozi Kainerugaba vienlaikus ir arī Ugandas varenās armijas priekšnieks, kas nekad nav slēpis savu apbrīnu par Krievijas diktatora Putina varenību. Vēl nesen Muhozi skaļi pauda apņemšanos sūtīt Ugandas karavīrus palīgā karojošajam Maskavas režīmam, lai palīdzētu tam aizstāvēties no “imperiālistu draudiem”…
Kā asinssārts ķirsis uz muzungu Bražes ceptās melnās šokolādes tortes greznojas fakts, ka Ugandā 2023. gadā tika pieņemts viens no mežonīgākajiem pret gejiem un lesbietēm vērstajiem likumiem visā pasaulē. Tagad par seksuālām attiecībām starp diviem viendzimuma cilvēkiem Ugandā var mierīgi nopelnīt mūža ieslodzījumu, bet īpaši nelabojamiem homoseksuāļiem par to “grēkiem” draud pat nāvessods. Savukārt par homoseksualitātes normalizāciju un veicināšanu var rēķināties ar cietumsodu līdz 20 gadiem. Tādējādi faktiski visi Evikas Siliņas valdības un koalīcijas locekļi, kuru reālais vienīgais veikums līdz šim ir Stambulas konvencijas ratificēšana un viendzimuma partnerattiecību reģistrācijas legalizēšana, Latvijai tagad “draudzīgajā” Ugandā dabūtu sēdēt antisanitārā Ugandas cietumā līdz pat 2044. gadam…
Un jāatzīst, ka siltu attiecību dibināšana ar mežonīgi homofobisko Ugandu ir vērtējams kā īpaši cinisks mājiens Rīgas pils šī brīža saimnieka virzienā – ne velti Vecrīgā klīst pamatotas baumas, ka šo krēslu ir iekārojusi viena īpaši neatlaidīga muzungu….
Ārlietu ministrijas apsēstība ar muļķībām kara laikā
Kamēr Latvijas sabiedrisko mediju nodarbina pārāk veiktspējīgā Ogres mēra Egila Helmaņa ārvalstu komandējumu izmaksas veselu 400 000 eirocentu (!) apmērā, tam nav bijis laika un redakcionālās vēlmes sagatavot kaut vienu analītisku materiālu, kas analizētu Ārlietu ministrijas ierēdņu un ministres “rozā sapņa” – ANO Drošības padomes (DP) nepastāvīgā locekļa krēsla iegūšanas peripētijas. Šis Ārlietu ministrijas polittūrisma projekts ir izmaksājis milzu naudu un paģērējis vāļāšanos vienā grāvī ar visādām ugandām un citām diktatūrām, lai tik panāktu to atbalstu Latvijas kandidatūrai šajā pilnīgi impotentajā ANO struktūrā.
Jāatzīst, ka šī Latvijas diplomātijas aizraušanās ar nokļūšanu ANO DP locekļa krēslā uz pāris gadiem ir profesionāls kretīnisms, kas radies un attīstījies iepriekšējā īstā ārlietu ministra mūžīgās kadences laikā (Kariņš neskaitās). Ja laika posmā līdz 2022. gada februārim šādu dārgu projektu vēl kaut kā varēja attaisnot, tad pēc pilna apjoma kara sākuma Ukrainā, šāda apsēstība ar “spīdīgas mantiņas” iegūšanu ir bīstama Latvijas drošībai, jo aizņem, un pozitīva balsojuma gadījumā noteikti aizņems lielu daļu Latvijas diplomātijas spēju un resursu.
Tomēr profesionālais kretīnisms un pašlepnums nav ļāvis Ārlietu ministrijai atteikties no šī dārgā un bezjēdzīgā projekta, jo, redz, Latvija ir viena no dažam Eiropas valstīm, kas šajā ANO pļāpātuves krēslā līdz šim nav sēdējusi. Lietuva un Igaunija ir, bet nu Latvija nav – kā te lai norauj stopkrānu?
Līdz ar to Ārlietu ministrijas rīcībā jau tagad un tuvākā nākotnē būs krietni mazāk resursu, kurus veltīt Latvijas drošību patiesi uzlabojošu iniciatīvu attīstībai. Piemēram, NATO 5. panta iluzoruma apstākļos, vienīgie drošību būtiski uzlabojošie risinājumi ir detalizēti divpusēji savstarpējas militārās un cita veida palīdzības līgumi ar mūsu spējīgākajiem un tuvākajiem kaimiņiem. Bet tā vietā, lai dienu un nakti rūpētos par Latvijas drošību (regulāri nakšņojot Varšavā, Kijevā, Tallinā, Viļņā, Stokholmā un Helsinkos), muzungu Braže ir devusies savā Āfrikas ceļojumā, lai tik varētu īstenot katra godkārīga mazas valsts diplomāta personīgo sapni – pagozēties ANO Drošības padomes locekļa krēslā un gūstot iespēju sulīgi tiešraidē nolamāt fašistiskās Krievijas pārstāvi Vasīliju Nebenzju…
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
