Iesaki rakstu: 
Kopš 11. Saeimas vēlēšanām par bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, šķiet, ir uzrakstītas visas politiskas ievirzes nejaucības, kādas vien Visumā pastāv, - balsu zaglis, krāpnieks, melis, nācijas nodevējs, noziedznieks un tā tālāk, un tā tālāk. Lai cik zemās domās es būtu par šo bezrakstura lempi, atļaušos lielākajai daļai šo apzīmējumu nepiekrist, - un paskaidrošu, kāpēc.
Kā zināms, no mīlestības līdz naidam ir viens solis, no iemīlēšanās līdz brīdim, kad rozā brilles aizripo un izrādās, ka uzliesmojušās kaismes objekts patiesībā ir parasts cilvēks ar nedaudz iesmakušām zeķītēm un melnumiem zem nagiem, - vēl mazāk.
Tieši tas arī ir noticis arī ar Valdi Zatleru. Kad mēs lasām viedokļus par zagli, krāpnieku un Kremļa vai vēl nezin kā nopirkto eksprezidentu, tie pilnīgi viennozīmīgi ir vīlušos un sarūgtinātu ļaužu viedokļi – cilvēks, lūk, nav tāds, kādu viņi kaismīgi vēlējušies viņu redzēt un kādu brīdi pat saskatījuši.
Nekāda racionāla pamatojuma šiem viedokļiem nav un nav arī bijis, jo patiesībā Zatlers nekad nav bijis tāds, kādu viņu gribēja redzēt iejūsminājušos ļaužu desmittūkstoši, - ne drosmīgs, ne apņēmīgs, ne tālredzīgs, ne spējīgs uz aktīvu un produktīvu darbību politiskajos procesos tādos, kādi nu tie ir.
Viņš ir bijis labs dakteris, diezgan viduvējs traumatoloģijas un ortopēdijas institūta vadītājs un vājš prezidents – un ne tāpēc, ka viņam būtu trūcis labās gribas labi tikt galā ar visu, kas nu nāk viņa priekšā, vai tāpēc, ka kādi ļaunie spēji būtu viņu pirkuši, pārdevuši vai iznomājuši.
Zatlera kunga lielā nelaime ir tāda, ka viņš gluži vienkārši ir tāds diezgan lādzīgs, drusku uz ārišķībām tendēts (pats vai dzīvesbiedres ietekmē), tuvākās apkārtnes ietekmējams lempis – lempis ar labiem nodomiem, kuri atkal un atkal pārvēršas farsā tieši tāpēc, ka viņš ir nelabojams lempis.
Viss tas, ko šis cilvēks ir mēģinājis darīt pēc sava rīkojuma Nr. 2 (un patiesībā arī pats šis rīkojums), manuprāt, skaidri apliecina – tas viss ir mēģināts tāpēc, lai izdarītu kaut ko viņa skatījumā labu, pareizu un paliekošu.
Jā, gan Saeimas atlaišana, gan partijas savākšana no olšteinveidīgām pabirām, gan pat mētāšanās starp Saskaņas centru un nacionāliem, - es tiešām te saskatu nevis kādus ļaunprātīgus aprēķinus, bet vēlēšanos paveikt kaut ko labu un pareizu, kura atkal un atkal atduras pret skarbo realitāti un sašķīst kā „jaunā sākuma” ieceres. Nu taisni žēl paliek...
Bet kāpēc sašķīst? Tāpēc, ka Zatlera kungs diemžēl ir neglābjams lempis, kurš, šķiet, pats būs pēdējais, kas to apjautīs, - varbūt tad, kad, pārfrazējot veco anekdoti, pat lempju konkursā ieņems tikai otro vietu. Nelaime tik tā, ka šim lempim arī pēc partijas sašķelšanās vēl ir pietiekami daudz iespēju politisko haosu valstī kādu brīdi vēl paildzināt – un tas gan vairs nekādu žēlumu neizraisa.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
