Iesaki rakstu: 
Kopš 11. Saeimas vēlēšanām par bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, šķiet, ir uzrakstītas visas politiskas ievirzes nejaucības, kādas vien Visumā pastāv, - balsu zaglis, krāpnieks, melis, nācijas nodevējs, noziedznieks un tā tālāk, un tā tālāk. Lai cik zemās domās es būtu par šo bezrakstura lempi, atļaušos lielākajai daļai šo apzīmējumu nepiekrist, - un paskaidrošu, kāpēc.
Kā zināms, no mīlestības līdz naidam ir viens solis, no iemīlēšanās līdz brīdim, kad rozā brilles aizripo un izrādās, ka uzliesmojušās kaismes objekts patiesībā ir parasts cilvēks ar nedaudz iesmakušām zeķītēm un melnumiem zem nagiem, - vēl mazāk.
Tieši tas arī ir noticis arī ar Valdi Zatleru. Kad mēs lasām viedokļus par zagli, krāpnieku un Kremļa vai vēl nezin kā nopirkto eksprezidentu, tie pilnīgi viennozīmīgi ir vīlušos un sarūgtinātu ļaužu viedokļi – cilvēks, lūk, nav tāds, kādu viņi kaismīgi vēlējušies viņu redzēt un kādu brīdi pat saskatījuši.
Nekāda racionāla pamatojuma šiem viedokļiem nav un nav arī bijis, jo patiesībā Zatlers nekad nav bijis tāds, kādu viņu gribēja redzēt iejūsminājušos ļaužu desmittūkstoši, - ne drosmīgs, ne apņēmīgs, ne tālredzīgs, ne spējīgs uz aktīvu un produktīvu darbību politiskajos procesos tādos, kādi nu tie ir.
Viņš ir bijis labs dakteris, diezgan viduvējs traumatoloģijas un ortopēdijas institūta vadītājs un vājš prezidents – un ne tāpēc, ka viņam būtu trūcis labās gribas labi tikt galā ar visu, kas nu nāk viņa priekšā, vai tāpēc, ka kādi ļaunie spēji būtu viņu pirkuši, pārdevuši vai iznomājuši.
Zatlera kunga lielā nelaime ir tāda, ka viņš gluži vienkārši ir tāds diezgan lādzīgs, drusku uz ārišķībām tendēts (pats vai dzīvesbiedres ietekmē), tuvākās apkārtnes ietekmējams lempis – lempis ar labiem nodomiem, kuri atkal un atkal pārvēršas farsā tieši tāpēc, ka viņš ir nelabojams lempis.
Viss tas, ko šis cilvēks ir mēģinājis darīt pēc sava rīkojuma Nr. 2 (un patiesībā arī pats šis rīkojums), manuprāt, skaidri apliecina – tas viss ir mēģināts tāpēc, lai izdarītu kaut ko viņa skatījumā labu, pareizu un paliekošu.
Jā, gan Saeimas atlaišana, gan partijas savākšana no olšteinveidīgām pabirām, gan pat mētāšanās starp Saskaņas centru un nacionāliem, - es tiešām te saskatu nevis kādus ļaunprātīgus aprēķinus, bet vēlēšanos paveikt kaut ko labu un pareizu, kura atkal un atkal atduras pret skarbo realitāti un sašķīst kā „jaunā sākuma” ieceres. Nu taisni žēl paliek...
Bet kāpēc sašķīst? Tāpēc, ka Zatlera kungs diemžēl ir neglābjams lempis, kurš, šķiet, pats būs pēdējais, kas to apjautīs, - varbūt tad, kad, pārfrazējot veco anekdoti, pat lempju konkursā ieņems tikai otro vietu. Nelaime tik tā, ka šim lempim arī pēc partijas sašķelšanās vēl ir pietiekami daudz iespēju politisko haosu valstī kādu brīdi vēl paildzināt – un tas gan vairs nekādu žēlumu neizraisa.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
