Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau pavisam drīz – 26. janvārī atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas de iure atzīšanas, un tas ir būtisks pagrieziena punkts mūsu vēsturē un attiecīgi arī Latvijas simtgades svinību izskaņā. Visbūtiskākā, protams, ir Latvijas neatkarības proklamēšanas simtgade, arī Latvijas armijas simtgade, Latvijas ārlietu dienesta simtgade un citas.

2019. gadā atzīmēta arī Latvijas armijas lielākās un svarīgākās uzvaras simtgade – 1919. gada 11. novembrī izcīnītā uzvara pār Bermonta komandēto vācu un krievu armiju Rīgā, atbrīvojot Pārdaugavu. Tas bija lielākais jaundibinātās Latvijas armijas panākums Neatkarības kara laikā, teju vai tiešā veidā simboliski manifestējot Pumpura eposa Lāčplēsis kulminācijas notikumu – izšķirošo cīņu ar vācu Melno bruņinieku Daugavas krastos.

Ikvienas nācijas apziņā simtgades ir simboliskas robežšķirtnes, kas liek novērtēt ne tikai pagātnes mācības un svarīgo, kas paveikts, bet arī vērst svaigu skatu uz Latvijas nākotni, uz iespēju nospraust jaunus mērķus turpmākajiem gadiem. Nesen esam arī pārkāpuši citu robežšķirtni – Latvija brīva un neatkarīga ir bijusi ilgāk, nekā tā bijusi pakļauta okupācijas varām. Tāpēc ir vērts nedaudz parunāt par mūsu vēsturi un to, kā atjaunot patieso nozīmi kādai īpašai Latvijas valsts dibinātāju izveidotai vietai, kuras mērķis bija pieminēt un godināt Latvijas uzvaras un brīvības cīnītājus. Par Uzvaras parku.

Kontekstam – vēsturiski hronoloģiska atkāpe par Uzvaras parku Pārdaugavā.

Uzvaras parka izveide tika sākta 1909. gadā, veidojot to kā ainavu parku, un 1910. gadā tur tika atklāts Pētera parks par godu Pēterim I, tā atzīmējot divsimt gadus kopš Latvijas teritorijas pakļaušanas cariskajai Krievijai. Pēc Latvijas proklamēšanas un Brīvības cīņās izkarotās neatkarības 1923. gadā parks iegūst Uzvaras parka nosaukumu un garu, tādējādi godinot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku, ar kuru vissīvākās cīņas tika izcīnītas tieši Pārdaugavā.

Starpkaru periodā parkā un tam piegulošajos laukumos tika rīkotas Latvijas armijas militārās parādes, 1936. gadā tika pieņemts īpašs likums par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā, bet 1938. gadā speciāli izbūvētā estrādē notika IX Vispārējie Dziesmu svētki. Īsi pirms Otrā pasaules kara aprises ieguva plāni parkā izbūvēt laukumu parādēm un masu pasākumiem, 60 metrus augstu torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai un citas monumentālas būves. Šos plānus pārrāva Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija.

Uzvaras parks arī ir pēdējā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā, PSRS okupācijas varai izpildot nāvessodu septiņām vācu militārpersonām 1946. gada 3. februārī. 1961. gadā ar Rīgas pašvaldības lēmumu Uzvaras laukumu pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku, un 1963. gadā tika apstiprināta parka attīstības koncepcija, ietverot izklaides un sporta infrastruktūru, bet jau sešdesmito gadu beigās plānus atzina par nelietderīgiem.

Ideja par monumentālas būves izveidi Uzvaras parka teritorijā radās 1975. gadā kontekstā ar Padomju Savienībā izvērsto t.s. Lielā Tēvijas kara atceres pasākumu ideoloģiskās propagandas kampaņu.

Jāsaprot, ka vieta Uzvaras parkā netika izvēlēta nejauši, bet gan ar apziņu par šīs vietas nozīmi sabiedrībā – okupācijas vara tiecās asimilēt Uzvaras parka sākotnējo ideju un veltījumu brīvības cīnītājiem, ietērpjot to padomju ideoloģijas un propagandas ietvarā.

Rezultātā 1985. gada 5. novembrī atklāja estētiski visai trafaretu un kā šodien, tā tolaik pretrunīgi vērtētu monumentu, ar kuru simboliski tiecās nostiprināt padomju režīma klātbūtni Latvijā – pieminekli padomju armijas karavīriem – padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem (turpmāk – Uzvaras monuments). Šo nosaukumu neatkarīgās Latvijas gados publiskās komunikācijas lietojumā leģitimizējusi arī Rīgas pašvaldība, lai gan, piemēram, zemesgrāmatā tas dēvēts par “Uzvaras parka monumentu”.

Padomju okupācijas laikā īstenotās pieminekļu politikas uzdevums bija pārrakstīt sabiedrības atmiņu, gan nojaucot režīma ideoloģijai nepieņemamus objektus, gan ceļot šo ideoloģiju ilustrējošus pieminekļus, īpašu nozīmi piešķirot memoriālajiem ansambļiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, atkārtoti nostiprinot teritorijas zemesgabala īpašumtiesības uz pašvaldības vārda, Uzvaras monuments kā arhitektoniska būve nekur nav reģistrēta – ir tikai zem tās atrodošā zeme ar kadastra numuru un piebildi (nedefinējot to kā apgrūtinājumu), ka uz šī zemes gabala atrodas ‘’Uzvaras parka monuments’’.

Latvijas vēsture nav melnbalta, tā ir sarežģīta, un Uzvaras monumenta apkārtne ir vide, kas kļuvusi par daļu no mūsdienu Krievijas īstenotās revizionistiskās vēstures politikas, kas spilgti izgaismojusies un tikusi mērķtiecīgi vērsta ne tikai uz Latvijas publisko telpu, bet arī starptautiskajā vidē. Krievija šādi tiecas nostiprināt savu ietekmi teritorijās, kas Aukstā kara laikā bija PSRS okupētas teritorijas vai tās satelītvalstis.

Šim nolūkam tiek plaši izmantota retorika par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā – tā tiek izmantota kā instruments krievvalodīgo mobilizēšanai un pakļaušanai tā sauktajai “krievu pasaules” interpretācijai par vēsturi, gan arī Latvijas valsts iedzīvotāju demoralizēšanai, tā sējot skepsi un neticību savai valstij un tiecoties veidot atsevišķu kolektīvo identitāti, tādu, kurā pieņemami 9. maijā Uzvaras monumenta pakājē svinēt “uzvaras dienu”.

Latvijai svētku dienas Otrā pasaules kara kontekstā nav. Nevienam nevar aizliegt pieminēt savus senčus, un pieminami ir arī to Latvijas mūsdienu pilsoņu senči, kam tobrīd nebija sakara ar Latviju, – karavīri paliek karavīri un traģēdija ir traģēdija. Bet piemiņas dienā piemin kritušos, nevis vicina uzvaras karogus.

Mūsdienās Uzvaras monuments ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai Krievijas mediju ietekmē dzīvojošajai nelielajai sabiedrības daļai, savukārt lielākā daļa to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Šīm diskusijām ir neizbēgams emocionāls un traģisks fons, ko apstiprina objektīvi rādītāji – Latvija Otrā pasaules kara dēļ zaudēja ap 600 000 cilvēku jeb gandrīz trešdaļu valsts iedzīvotāju (skaitlis ietver sevī gan karā kritušos, gan abu okupācijas režīmu represētos, gan tos, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās, un citus).

Pievēršoties šodienai, vēsturei, atmiņai un kultūras pieminekļiem, jāatzīst, ka lielais jautājums – ko darīt ar Uzvaras monumentu – regulāri jau gadiem ticis mētāts kā karsts kartupelis, vācot balsis un organizējot kampaņas par un pret monumentu.

Aicinājumi “kaut kā” rīkoties ar Uzvaras monumentu un citiem padomju okupācijas laikā uzceltajiem pieminekļiem izskan bieži, un līdz šim, pēc sākotnējā “uzplaiksnījuma” sabiedriskajā dienaskārtībā jautājums ātri vien nonāca organizāciju, politiķu un mediju nepadarīto darbu atvilktnēs.

Kāpēc tā? Jo ir bijis skaidrs, ka šī jautājuma risināšanā ir jāmeklē kompromisi, ir jāapsver jautājumi, ko gribētos aizmirst – un daudz ērtāk tomēr ir pacelt karogu un cīnīties, pat ja tas ir bezmērķīgi. Uzvaras monumenta statuss un atrašanās Pārdaugavā ir sensitīvs, sakāpinātas emocijas un paceltas balsis izsaucošs temats, un, ja neiedziļinās jautājuma juridiskajos, politiskajos un šodienas realitāšu līkločos, iešana uz kompromisu var šķist kā padošanās vai vājums. Laiks pārtraukt šo “tradīciju” un paņemt Uzvaras parka nākotni atpakaļ mūsu rokās, jā, caur kompromisu rašanu. Mēdz taču arī pusnopietni teikt, ka vislabākais rīcības variants ir tas, ar kuru neviena no pusēm līdz galam nav apmierināta!

Atgriežoties pie iedzīvotāju iniciatīvām – vairākus gadus pēc kārtas arī saņemtas iedzīvotāju iniciatīvas, no kurām nesenākā – “Par Uzvaras pieminekļa demontāžu” – tika iesniegta Saeimā un pirmo reizi nonāca līdz skatīšanai komisijās – Saeimas Ārlietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijās, kas, starp citu, ir visai rets gadījums – ka vienu jautājumu nodod uzreiz divām komisijām, nenosakot par likumprojektu atbildīgo komisiju.

Tas tāpēc, ka Uzvaras monumenta pastāvēšana ir juridiskas, kultūrvēsturiskas un reizē politiskas dabas jautājums. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas dalībnieki, kā arī pieaicinātie eksperti bija teju vienisprātis, ka piemineklis padomju armijai esošā veidolā palikt nevar. Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju informēja, ka objekts nekvalificējas valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusam – tas nav uzbūvēts vietā, kas saistītos ar vēsturiskajiem notikumiem kam tas veltīts. Kā iepriekš minēts, objektam juridiski nav saimnieka un skaidri definēta nosaukuma.

Ārlietu komisijas pārziņā bija jautājumi, kas saistīti ar Latvijas saistībām attiecībā uz Uzvaras monumentu. Ir skaidrs, ka monumenta spridzināšana vai nojaukšana arī nav tas virziens, kurā vajadzētu skatīties. Latvija ir uzņēmusies ļoti konkrētas saistības, kas attiecas arī uz Uzvaras monumentu. Precīzāk, ir runa par vienošanos ar Krieviju par padomju armijas izvešanu no Latvijas, proti, 1994. gada 30. aprīļa “Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”, kuras 13. pants paredz: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā.”

Lai gan 1994. gada līguma tekstā nekur nav minēts nedz Uzvaras monuments, nedz arī paskaidrots, kas tiek saprasts ar vārdiem “memoriālās būves”, līdzšinējā diplomātiskajā sarakstē ar Krieviju par šo būvi runāts kā par līguma subjektu – tas ir, kopš divām 1997. un 1998. gada notām, vienu no Krievijas puses un otru – no Latvijas Ārlietu ministrijas puses, caur šo saraksti apstiprinot, ka Uzvaras monuments ir 1994. gada līguma subjekts. Kāpēc? Tāpēc, ka šādās situācijās saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu, līgumslēdzējas puses, lai izprastu vienošanās teksta jēgu, tiesīgas izmantot jebkuras savstarpējas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrīt.

Latvija vienmēr ir apzinājusies, cik būtiskas ir starptautiskās normas, un par pašsaprotamu goda lietu ir uzskatījusi savu saistību pildīšanu. Patiesi nedomāju, ka Uzvaras monumenta jautājumā – pat varētu teikt, ka jo īpaši šajā jautājumā – mums būtu jāseko Krievijas sliktajam paraugam, klaji ignorējot savas starptautiskās saistības un normas. Vienlaikus jāsaprot, ka mūsu saistības attiecas tikai uz pašu monumentu – obelisku un pieminekļu ansambli, bet ne uz visu Uzvaras parku. Mums ir iespēja, atsakoties no fiziskas nojaukšanas, Uzvaras monumentu ja ne simboliski “nojaukt”, tad vismaz noteikti nepārprotami demonstrēt, ka šis nav Latvijas piemineklis.

Vieta ap Uzvaras monumentu – visa parka daļa – ir jāveido par totalitāro režīmu upuru memoriālu. Tā nepārprotami jādara pilsētas iedzīvotājiem un visiem zināma kā okupācijas vieta, nodrošinot informāciju, ka Latvijā divas reizes bijusi padomju un vienu reizi nacistiskās Vācijas okupēta.

Varētu pat teikt, ka šis monuments – agresīvas un valsti okupējošas lielvaras celts piemineklis – zināmā mērā var arī parādīt latviešu tautas spēku, jo demonstrē, ka šai tautai izdevies pārdzīvot okupācijas režīma represijas. Šī monumenta klātesamību varam uzskatīt par Latvijas vēstures liecību – un mēs taču vēlamies, lai gan vietējā, gan starptautiskā līmenī citi zinātu un cienītu mūsu sarežģīto vēsturi.

Jāsaprot, ka vissvarīgākais patiesībā ir nevis tas, vai Pārdaugavas ainavā arī turpmāk būs šis Uzvaras monuments, bet gan tas, “kas cilvēkiem galvā” jeb tas, kāda ir viņu izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem un okupāciju. Latvijas valstij ir iespēja paust savu attieksmi pret Uzvaras monumentu, un ir iespēja, sagaidot 2023. gadā Uzvaras parka izveides simtgadi, atjaunot parka patieso mērķi un būtību – vietu, kur godināt un pieminēt, un svinēt mūsu uzvaras un visus mūsu brīvības cīnītājus.

Ļoti būtiski ir izglītot sabiedrību. Pastāv vairākas tēzes, kas ir nozīmīgas Latvijas valsts eksistencei, un tās ir nepieciešams nostiprināt. Sākot ar okupācijas faktu – Latvijas neatkarība tika vardarbīgi sagrauta divu lielvaru savstarpējās politiskās dalīšanas ietvaros. Jā, šodienas Latvijas sabiedriskajā telpā nevajadzētu būt ne Ļeņinam, ne Staļinam, ne Hitleram vai citiem okupācijas varu simbolizējošiem, to ideju glorificējošiem un slavinošiem tēlniecības darbiem.

To vieta ir muzeju krātuvēs, īpaši veidotās teritorijās, pilsētvidē, kuros šiem mākslas darbiem tiek piešķirts jauns konteksts, skaidrota to tapšanas vēsture un nozīme. Pašreizējā veidolā – bez paskaidrojuma, itin kā brīvās Latvijas stāstu atspoguļojošs monuments, tas ir okupācijas varas atstāts svešķermenis, ķīlis, pat augonis, kurš turpina šķelt Latvijas sabiedrību. Tas jāievieto kontekstā, atspoguļojot konkrētā perioda ietekmi uz Latviju un tās iedzīvotājiem, tai skaitā okupācijas režīma īstenotos noziegumus pret cilvēci, kurus īstenoja arī Uzvaras monumentā glorificētā padomju armija.

To iespējams paveikt caur pirmās brīvvalsts laika Uzvaras parka/laukuma koncepcijas mērķu un redzējuma realizāciju, atjaunojot Uzvaras laukuma Latvijas valstiskumam būtisko simbolisko jēgu un vietu. Uzvaras parks galvaspilsētā tika nodēvēts un neatkarīgās Latvijas laikā iekārtots par godu Latvijas armijas nozīmīgajai uzvarai pār Bermonta karaspēku.

Konceptuāli iespējams Uzvaras parku veidot kā stāstījumu par visām uzvarām un visiem brīvības cīnītājiem par Latviju un Uzvaras monumentu un tā apkārtni veidot kā sava laikmeta – okupācijas gadu – liecību un šī perioda ideoloģiskajos uzstādījumos balstītu atspoguļojumu, šo apkārtni veltot totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā totalitāro režīmu upuru memoriālu, kurā skaidrotas Latvijas vēstures skumjākās lappuses, un kādu periodu simbolizē Uzvaras monuments.

Tas darāms ar likuma palīdzību. Pavisam nesen Saeima pieņēma likumu par Brīvības pieminekli un Rīgas Brāļu kapiem, lai noteikti šo pieminekļu uzturēšanas, izmantošanas, apsaimniekošanas un finansēšanas kārtību un citus ar to saistītos jautājumus, kā arī uzvedības noteikumus attiecīgajās teritorijās. Līdzīgā veidā nepieciešams likumā nostiprināt Uzvaras parku un tā attīstības koncepciju nākotnei. Ar šo likumprojektu, pilnvērtīgi izvērtēt un sakārtot Uzvaras parka juridiski tiesisko statusu, veicot nepieciešamos ierakstus valsts reģistros un sakārtojot citas nepieciešamās juridiskās formalitātes, lai nodrošinātu iespēju veikt tālākas darbības un lēmumus par Uzvaras parka attīstību.

Kā iepriekš rakstā minēts, ar Uzvaras monumentu neko nav iespējams darīt – visu apkārtējo teritoriju mēs veltām totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā memoriālu.

Ar šādu likumprojektu būtu iespējams atjaunot 1923. gadā definētā “Uzvaras parka” būtību, kurā tiek godināti un pieminēti Latvijas brīvības cīnītāji, kā arī veicināt konfliktējošās pagātnes izpratnes sabiedrībā mazināšanos, parkā ietilpstošā monumenta ievietošanu Latvijas vēstures kontekstā un lai skaidri parādītu padomju totalitārā režīma noziegumus. Uzvaras parks jau pašlaik sadalās trīs daļās (skatīt attēlu) – vienā pusē būtu godināmi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki – partizāni, mežabrāļi, disidenti –, otrā – brīvības cīnītāji, tā atjaunojot patieso Uzvaras parka veidošanas nozīmi, arī mūsu sabiedrotie, kas Neatkarības karā palīdzēja mums izkarot neatkarību. Kā norādījis Valsts prezidents Egils Levits: “Latvijas valstiskuma otrā gadsimta sākumā ir nepieciešams sabiedrības sociālajā atmiņā atgūt zināšanas par Latvijas patriotu pretošanos okupācijas režīmiem un godināt mūsu varoņus, kuri uzturēja dzīvu Latvijas tautas prasību pēc savas valsts un neatkarības visos okupācijas gados.” Un trešā daļa, kā minēts iepriekš, veltīta totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā memoriālu, arī vēsturiski izglītojošu vidi. Atbalsts šim redzējumam ir saņemts no Valsts prezidenta, ārlietu, kultūras un aizsardzības ministriem.

Tā būtu paskatīšanās pašiem sev un mūsu vēsturei, un šodienai, acīs, un ar lepnumu un pašapziņu definējot, caur monumentālo mākslu – šodienas un vēsturisko – Latvijas valstiskuma nepārtrauktības uzturēšanu abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un aicinājums apzināties, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija ir jāsargā arī šodien. Un simtgadi pēc Uzvaras parka izveides atzīmēt patiesi uzvaru atspoguļojošā vidē Rīgas sirdī.

Novērtē šo rakstu:

28
52

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kāpēc jums vajadzētu nobalsot par mums - Marksa mūsdienu mazbērniem

FotoLīdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Lasīt visu...

15

Vai "Konservatīvo" sīkpartijā atdzimst nacisms?

FotoŠis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Lasīt visu...

21

Nacionālisms, nacisms, fašisms, pozitīvais nacionālisms un citi "ismi"

FotoJums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Lasīt visu...

21

Tautvaldība ir tautas pārstāvniecība valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanai, valsts pārvaldes institūciju veidošanai un lēmumu pieņemšanai

FotoSatversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tā jau ir Tautvaldība - Valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi caur/ar savu pārstāvniecību vēlēšanās. Mans viedoklis – ka tas ir galvenais TAUTVALDĪBAS princips, kas realizējams vēlēšanās.
Lasīt visu...

21

“Kapteinis Amerika” aicina taupīt

FotoVadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām tautām. Latvijas vagari kā parasti skrējuši posta vezumam pa priekšu, tādēļ situācija Dievzemītē ir viena no traģiskākajām ES. Vietējai kliķei par laimi tauta Latvijā ir uz dumpjiem nolēmēta.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu

FotoNepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Lasīt visu...

20

Esmu balsojis par partijām un politiķiem, kas ir līdzatbildīgi Latvijas izzagšanā, un atkal iešu uz vēlēšanām

FotoĻoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Lasīt visu...

3

„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: es nemaz neesmu tāds hameleons un gļēvulis, kā jums izskatās, jo man ir apņēmība

FotoJūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms četriem gadiem es atbalstīju Kariņu, jo bija jānosargā valsts no populistiem. Kā komandas cilvēks es krīzē premjeru nekritizēju. Bet šobrīd mans pienākums ir runāt tieši: nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Ir jārīkojas daudz izlēmīgāk. Es esmu gatavs uzņemties atbildību un lūdzu jūsu atbalstu.
Lasīt visu...

21

Logs vai varnešu kolektīvās pašsaglabāšanās instinkts

FotoMums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jaunzemes rīcība vērtējama kā amata pienākumu, konkrēta rīkojuma vai uzdevuma nepamatota nepildīšana vai novēlota, nolaidīga vai nekvalitatīva pildīšana

Ceturtdien, 15. septembrī finanšu ministrs Jānis Reirs ir izdevis...

Foto

Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams

«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos...

Foto

Paskaidrojumi Plešam: nav labi, ja nepatiesu informāciju apzināti izplata tik augsta valsts amatpersona kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

[1] 2022. gada 25. augustā Daugavpils...

Foto

Inflācijas krīze – laiks, kad mērķtiecīgi izvēlēties Latvijas uzturproduktus

„Rudentiņis – bagāts vīrs,” septembrī, vācot ražu vai gādājot krājumus ziemai, teica mūsu senči. Septembris mūsdienās ir...

Foto

Kariņam aste kājstarpē - "Vienotības" premjers izrādījies Putina skolnieks

Jau vairākus mēnešus virkne mediju aicina ministru prezidentu Krišjāni Kariņu piedalīties raidījumos, kuros bija iecerēts iztirzāt premjera...

Foto

Politikā man kopā ar Pavļutu pie siles tikt neizdevās, tagad izmēģināšu „dzimumu līdztiesības” tēmu

"Dzimumu līdztiesība?! Mums taču ar to viss kārtībā!" ir biežākā reakcija, kad...

Foto

Tikai nesmejieties, kad es jums mēģināšu iestāstīt, ka Latvijas valsts šajos četros gados ir kļuvusi drošāka un stiprāka

13. Saeima ierakstīs Latvijas valsts politiskajā vēsturē vismaz trīs...

Foto

1. oktobra mājsēdes organizatori

Piežmiegusi CVK naudu Saeimas vēlēšanu popularizēšanai, kliķe atklāti aicināt uz boikotu tomēr neuzdrošinās. Taču izskatās, ka varneši nudien ir nobijušies no ļaužu...

Foto

Subjektīvs Saeimas deputātu kandidātu sarakstu apskats

Pirms kāda laika aicināju iet uz vēlēšanām un balsot kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret varas partijām. Pie viena...

Foto

LPSR 2.0 kūrē reliģiju

Levits, kas identificē sevi kā latvieti, sadarbībā ar valdošās koalīcijas tieslietu ministru (lasi – boļševiku komisāru) Bordānu ir iesniedzis likumprojektu, lai mainītu...

Foto

Vēlēšanas: piedalīties vai ignorēt?

Pēc vairāku lasītāju lūguma mēģināšu “izvilkt esenci” un īsi pamatot savu jau vairākkārt pausto viedokli par “vēlēšanām” mūsdienu Latvijā un to lomu...

Foto

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda bezatbildīgo aicinājumu doties meklēt un fotografēt lāčus

Dzīvnieku aizsardzības organizācijas nosoda nepārdomāto un provokatīvo publiskajā telpā izskanējušo Latvijas Nacionālā dabas muzeja iniciatīvu,...

Foto

Elektrizētā priekšvēlēšanu kampaņa

Par Dievzemītes “reņģēdāju” nežēlīgu dīrāšanu 2007.—2010. gada finanšu krīzes laikā Valdis Dombrovskis (JV) ticis pie amata Eiropas Komisijā. Toreiz pat starptautiskie naudas dūži...

Foto

Jehovas liecinieki atsāk apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietās

Pēc divarpus gadu pārtraukuma no 1. septembra Jehovas liecinieki visā pasaulē, arī Latvijā, atsāks to savas darbības aspektu, kas...

Foto

Uzņēmuma pāreja – jaunā VID granāta

Nu jau ar zināmu regularitāti līdz mums nonāk lietas, kur Valsts ieņēmumu dienests (VID) apgalvo, ka ir notikusi uzņēmuma vai tā...