Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kādu tik jautājumu nav, gan nacionālais, gan žīdu, gan seksuālās orientācijas un tolerances jautājumi. Reliģiskie un dzimuma jautājumi. Arī grīdas jautājums!

Jautāsi, kas tas par jautājumu? To būs vieglāk saprast tiem, kas piedzīvojuši padomju gadus un kuri kaut nedaudz pārzina padomju frazeoloģiju un padomju humoru.

Vienā no mācību iestādēm, kurā biju spiests mācīties, bija jāapgūst arī militāras zināšanas, dienesta pakāpes, soļošana, ko darīt, ja uzplaiksnī no labās puses, u.c. 

Bieži pasniedzējs, izbijis padomju virsnieks, kurš brieduma gados jau bija pensijā un piestrādāja par militāro vadītāju izglītības iestādē. Sākot mācību stundu ar smīnu, brīdināja, ka šodien nodarbosimies ar grīdas jautājumu. Tā ir vārdu spēle, šīs stundas notika tikai krieviski, un krieviski vārdam пол mēdz būt arī cita nozīme.

Tad brīdinājums – заниматься половым вопросом nozīmēja, ka būs jānodarbojas nevis ar seksuāliem priekiem, bet gan ar primitīvu grīdas slaucīšanu un mazgāšanu. Arī tādi mēdz būt jautājumi.

Ir arī sieviešu jautājums un Rietumu vērtību jautājumi, kā arī literatūras jautājums un morāles jautājums. Ētikas jautājums, naida jautājums un pat muļķīgs jautājums. Vēl mēdz būt labs jautājums, par kuru uzrunātais pateicas tam, kurš jautā.

Šoreiz, kā jau minēju, par nacionālo jautājumu un to, kas no šī jautājuma izriet. Arī par to, kā mēdzam kļūdīties un kādās vārdu spēlēs nejauši iekuļamies.

Politiskie dzīvnieki

Ir arī tā saucamais «politiskā dzīvnieka» jautājums. Par ko ir runa? Runa ir par tiem, kuri ārpus politiķu aprindām, ārpus to loka, kurus aicina, intervē, par kuriem runā un kurus aprunā, nespēj savu dzīvi iztēloties citādāku.

 Runa ir par tiem, kuri sava sabiedriskā un valstiskā stāvokļa dēļ spēj lemt, izlemt, sarunāt, vienoties un izrādīt līdzīgas aktivitātes. Mēs viņus mēdzam dēvēt par sabiedrībā populārām personām, par politiķiem, par korumpantiem, par zagļiem, par nodevējiem, par politiskiem dzīvniekiem.

Viņi spēj dzīvot un izdzīvot tikai minētajā vidē, jo tikai tur viņi spēj elpot, tikai tur viņi uzbarojas un laiski atpūšas.

Ja viņiem minēto vidi un iespējas liedz, tad viņi kļūs dziļi nelaimīgi, jo nekam citam viņi nav derīgi.

Runa pat nav tikai par materiāliem labumiem, bet vairāk par cilvēka morāli, izvēli un labsajūtu. Nedzīvojot publisku dzīvi, viņš jūtas slikti, jo viņam nepārtraukti gribas izrādīties, būt uzmanības centrā, būt nozīmīgam, ieņemt svarīgus amatus un citādi izcelties uz pelēcības fona. Skolā viņi parasti ir vai nu teicamnieki, vai nesekmīgie grūtie bērni.

Ir pat tā, ka, darbojoties kādā citā jomā, ne politikā, viņi pat sasniegtu vairāk labklājības un dažs labs pat ir gatavs piemaksāt, lai tikai viņa dzīve kļūtu publiska. Viņiem ir akūti nepieciešams, lai citi zinātu, ka viņi eksistē. Ja nu galīgi nav nekā, ar ko atzīmēties un izcelties, tad viņš nofotografē savu pusdienu vai brokastu šķīvi un to publicē sociālajos tīklos, lai visi zina, ka viņš ir un ko ēd.

Viņu dzīves jēga ir gozēties prožektoru gaismā, vēl viņus dēvē par narcisiem un tamlīdzīgi. Šāda dzīve viņiem ir kā citiem skābeklis vai svaigs gaiss. Dzīvojot citādi, viņi smok un nespēj elpot.

Viņiem var just līdz, bet žēlot viņus nevajag, jo viņi nav tā vērti. Saproti, es runāju ne tikai par politiķiem, daudzi mūziķi alkst un elpo līdzīgu gaisu, daudzi aktieri dzīvo līdzīgu dzīvi, un dažs pat mirst uz skatuves, jo tieši skatuves prožektori viņam ļauj tik ilgi dzīvot.

Viņš uz skatuves bija ne, lai apgaismotu, bet gan, lai citi redzētu, cik viņš spoži spīd un žilbina.

Šo nedrīkst spožuma kategorijās mērīt, tur nepieciešams sarežģītāks lineāls.

Arī grafomāns raksta nevis tāpēc, ka tam ir kāda svarīga doma vai viedoklis, bet galvenokārt tāpēc, lai to pamanītu, kaut literārās spējas grafomāniem bieži ir aprobežotas.

Arī rakstošos grafomānus nedrīkst vērtēt, skaitot burtus un pieturzīmes, ir nepieciešams komplicētāks mērinstruments.

Gan minētie, gan neminētie ietilpst politisko dzīvnieku kategorijā.

Tauta

Tauta - tā ir ideja, kas iemājojusi konkrētu cilvēku galvās. Tautību un nāciju jautājums nav nemaz tik sens. Aptuveni gadsimtu tas mīt cilvēku prātos. Līdz tam tūkstošiem gadu svarīga bija tikai kārta un reliģiskā piederība. Tas arī noteica, kas tu esi. Lai to uzsvērtu, bija izstrādāti speciāli atribūti, karekļi un apģērbi, lai jau pa gabalu pretimnācējam būtu skaidrs, ka jāmetas rāpus un jāklanās.

Valsti bieži pārvaldīja svešinieki, kurus aicināja valdīt, vai tie, kuri ar zobeniem izcīnīja šādas tiesības. Nekāda Ženēvas konvencija neko neregulēja, un nekādas ANO nebija. Bija tā, kā patiesībā arī ir, ko dzejnieks precīzi ir definējis – «dūrei tik spēks».

Šo dabisko fizikas likumu var ignorēt, var pat noliegt, bet nevar novērst tā darbību. Karš ir visefektīvākais prātu apskaidrotājs. Tad brūk visas ilūzijas un «es tā nedomāju, es domāju, ka...» Bumbas un raķetes krīt, nogalina, savaino, un visa «domāšana» pajūk kā nebijusi.

Vari teikt, ka gravitācija ir nieks un vispār neeksistē, jo es domāju citādi. Pārkāp pāri balkona margai, un tu pārliecināsies, ka gravitāciju ar muldēšanu nevar atcelt.

Benedikts Andersons par ideju, kas iemājo cilvēku galvās, ir pat grāmatu uzrakstījis. Ja tauta ir iedomāta kopiena, tad ir ļoti svarīgi, ko cilvēki ir iedomājušies un kam noticējuši. Tas šai gadījumā ir svarīgāk par realitāti. Pārsvaru gūst nevis tas, kas ir reāli, bet tas, kas iemājojis cilvēku prātos, ko tie iedomājušies un kam tic.

Vēsture zina ļoti daudz gadījumu, kad cilvēks ticības dēļ ir ziedojies, un daudzi gājuši nāvē, bet ticību un savu pasaules skatījumu nenodeva.

Viņi līdz tam nedzīvoja svētu dzīvi, bet, kad apstākļi lika izvēlēties – mirt, bet nenodot, vai nodot un izdzīvot, viņi izvēlējās mirt.

Gadās, ka kādi cilvēki, ņemot vērā radniecīgas saites un principus, izdomā vai iztēlojas savu tautu, tam notic, un tas kļūst par realitāti, kuru viņš ir gatavs aizstāvēt, pat nāvē ejot.

Tie reālisti, kuriem nav šādas ticības, minētos apsaukā par romantiķiem, fantazētājiem un pat par nesaprātīgiem ideālistiem.

Ticība

Būt saprātīgam – tā arī ir kāda ticība, tikai ticība nevis kādas tautas eksistencei, bet gan saprāta eksistencei. Ja uzmanīgi minētajā ielūkosies, tad izrādīsies, ka pēc asins ainas nevar identificēt kādu tautu, bet arī piederību pie saprātīgajiem nevar noteikt vietējā laboratorijā, nododot urīna analīzes. Ticību un saprātu apliecina rīcība.

Es nezinu, vai tā ir, ka mēs esam tie, ko ēdam, bet esmu pārliecināts, ka mūsu esība izriet no tā, ko uzskatām par pareizu, ko par nepareizu un kam patiesi ticam.

Napoleons bija pārliecināts un ticēja, tam, ka laulībā dzimušā bērna tēvs ir ģimenes galva pat tajos gadījumos, kad bioloģiskais tēvs bija kaimiņš. To viņš pasludināja par aksiomu, kura nav apspriežama, tāpēc francūži ir visi, kas ir Francijas padotie, kas pakļaujas valstī iedibinātai kārtībai. Tas tika ierakstīts Civillikumā.

Nav svarīgi, kas tu patiesībā esi, - ja dzīvo Francijā un esi pavalstnieks, tad esi francūzis, kaut patiesībā dzīvību tev deva kāds kaimiņvalstī dzīvojošs ārvalstnieks. Tā ir pilsoniskā nācija.

Tā tika novērsti nevajadzīgi strīdi un mantojumu jautājumi, un itālis kļuva par Francijas imperatoru, kaut vāji runāja franču valodā. Pavalstniecība un pilsonība bija un ir svarīgāka par nacionālo piederību.

Ir arī citādi risinājumi, kad tautību nosaka pēc ieraksta pasē. Es uzskatu, ka tā ir cilvēka izvēle, kam ticēt. Ja tici, ka esi latvietis, ja ģimenes valoda ir latviešu, tad tu arī esi latvietis neatkarīgi no tā, kas rakstīts pasē.

Bet, ja kāds izvēlas piederību krievu pasaulei, tad nekāds ieraksts dzimšanas apliecībā nemaina viņa izvēli un to, kam viņš tic un kas mājo viņā.

Es aicinu neieslīgt kārtējos vārdu plūdos, piesaucot vēsturi, ciltis, valdniekus, toponīmus u.c. Ja nepiekrīti manam apgalvojumam, tad tā ir tava ticība, un tavus maldus izārdīs krītošās bumbas un nepielūdzamā gravitācija.

Iztēles auglis

Nacionālā jautājuma gadījumā svarīgi ir tas, ko cilvēks pats par sevi un citiem domā, pat svarīgāk par to, kā ir patiesībā. Arī valstis ir mūsu iztēles auglis, bet patiesībā to nav.

Tu esi, un es esmu. Es varu pie tevis aiziet, tu vari pie manis atnākt, es varu tev uzrakstīt, es varu ierunāt, un tu vari noklausīties. Tu vari man pateikt, ko par mani domā, un man nāksies tevi uzklausīt, bet valstij tu neko nevari pateikt, jo nav tāda adresāta. Adresāts, kuram tu zvani, vai nu atrodas lombardā, vai ir nokritis no galda!

Valsts ir mūsu iztēles auglis, kuram esam noticējuši. Tu valstij neko nevari uzrakstīt, tu pie valsts nevari aiziet un pateikt, ko par viņu domā, viņai pat adreses un dzīvesvietas nav.

Nejauc ar ministriem, deputātiem un Ministru kabinetu. Tā nav valsts, tā ir vieta, kur daži uzurpē mūsu iztēles augli un caur to izrīkojas ne tikai ar mūsu mantību, bet arī ar mūsu dzīvībām. Bet tā nav valsts! Valsts neeksistē, kā neatbilst patiesībai daža pēc pases ieraksta latvieša latviskums, ja viņš izvēlas dzīvot krievu pasaulē.

Pirms gadsimta varneši ar tam laikam pieejamiem propagandas līdzekļiem radīja un izmantoja tautas un nācijas, kā arī attieksmi pret citām tautām un valstīm, karaļnamiem, lai paplašinātu «dzīves telpu» un pakļautu, kā arī civilizētu atpalikušos. Minēto dēvējam par imperiālismu un impērijām.

Ja nav tautas un nācijas, tad grūti cilvēkus iesaistīt un sūtīt karā. Agrāk bija jākaro pret citām karaļvalstīm un jāaizstāv sava, bet, kad karaļus gāza, zuda ierastais mehānisms, kā pakļaut, apvienot un izmantot cilvēkus.

Tad iedomāta valsts ar propagandas palīdzību, kurā lielu lomu «spēlēja» baznīca un citas reliģiskās organizācijas, stutēja tautas un nācijas. Tad jau kā tautas tās cīnījās cita ar citu, pakļāva cita citu un pat iznīcināja.

Naids pret citām tautām tika kultivēts ar konkrētu mērķi. Nav nekāda valsts mērķa, ir konkrēts cilvēks, kurš ieņem konkrētu amatu, un viņam ir konkrēts nolūks, netikums, nosliece vai nervu lēkme, kuras rezultātā «valsts» nolemj kultivēt naidnieka tēlu.

Arī draudzība un pat ģimene bieži ir tikai mūsu iztēles auglis, kurš, saskaroties ar skarbo realitāti, neiztur pārbaudi, jo patiesībā neeksistē, un karš, kā arī citas pārbaudes ir objektīvs apskaidrotājs un domu un viedokļu sakārtotājs.

Naids

Tā radās jeb, pareizāk būtu teikt, tika radīts vienas tautas naids pret citu, bet vēl vakar nekādu tautu nebija, bija tikai konkrētam valdniekam pakļautie, kuru pienākums bija valdnieku barot un aizstāvēt. Vēlāk bija parlamenti, kuros kādus ievēlēja un nu bija jāaizstāv ievēlētie.

Šodien, kad modernās tehnoloģijas atņem propagandas monopolu varnešiem, tautu un nāciju nozīme zūd un zaudē ietekmi. Var domāt, ka tautu rašanās ir kas atpakaļrāpulīgs, bet tā tas nav.

Līdzībā runājot – vispirms cilvēkam bija tikai viens bauslis, no kāda koka kādu augli neēst. Tad viņš kļuva nedaudz cilvēcīgāks, un tam jau varēja uzticēt desmit baušļus, un vēlāk nāca Jēzus Kristus ar Jauno derību un simtiem baušļu. Vairums gan izvēlas Veco jeb, pareizāk sakot, novecojušo derību, jo, kaut Jaunā derība ir pasludināta, viņi līdz tai vēl nav izauguši, bet kopumā, jo vairāk cilvēks attīstās un vairāk sasniedz, jo sarežģītākus un lietderīgākus noteikumus tam var uzticēt un no viņa prasīt.

Arī līdz tautu un nāciju līmenim cilvēkam bija jānobriest, un ticība tautai, valstij nav māņticība, tā ir ļoti noderīga un rada iespējas cilvēkam morāli un garīgi augt.

Pasaulē ir daudz tautu, bet viņas nav sasniegušas nepieciešamo kolektīvo briedumu, lai spētu izveidot savu valsti. Latvieši pirms simt gadiem noticēja, cīnījās un izcīnīja, bet šodien, manuprāt, to nespēj.

Izvēle

Jaunās tehnoloģijas rada citas iespējas, un šī izaugsme ir jāturpina, nevis jāatgriežas alās pie ģintīm un ciltīm. Ar katru izaugsmes soli mēs tuvojamies Dievam, un cilvēka dzīvei nav citas jēgas un cita uzdevuma kā atgriezties Tēva namā.

Ģintis, ciltis, tautas, nācijas, karaļvalstis, demokrātijas, tehnoloģiju attīstība, no kā izriet globalizācija, ir ceļš mājup, nevis atpakaļrāpulība.

Svarīgi ir neļaut sevi novilkt dzelmē, kura nav derīga cilvēka dzīvošanai, tur dzīvo zivis. Iespējams, ka dzīvība radās ūdenī, bet nebūtu pareizi atgriezties pie «senajām un pārbaudītām vērtībām».

Tautiskuma, patriotisma un nacionālisma propaganda ir veids, kā pie varas tikušie, kuri vēlas savu varu un ietekmi saglabāt, sadzen vēlētājus aplokā un gana, kā arī uzrauga un kontrolē. Dažreiz baro.

Ir arī citi aploki, kuros sadzen liberāļus, sociālistus u.c. Viņi ļoti cenšas, lai vēlētājus padarītu atkarīgus no varnešu lēmumiem un – lai viņi lūdzas, bet mēs padomāsim, vai piekrist.

Ir jāatņem varai nacionālās propagandas izmantošanas monopols, bet klusējošais, vienaldzīgais un snaudošais vairākums vienmēr pielāgojas un pakļaujas, kā arī piekāpjas agresīvajam mazākumam. Minors vienmēr nomāc mažoru.

Izvēlies, kam ticēt un ar ko kopā būt!

Novērtē šo rakstu:

25
14

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

13

Pensiju 2.līmeņa iemaksu samazināšana grauj uzticību valsts pensijai

FotoFinanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Lasīt visu...

21

14 mīti par inflāciju un cenām

FotoAr ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Lasīt visu...

21

Netematiska un nekonsekventa doma. Latvju tautas vērtējumi

FotoPēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Lasīt visu...

21

Kur slēpjas igauņu veiksmes atslēga - kāpēc kaimiņi spēj pieņemt racionālus lēmumus, bet mēs ne?

FotoIr taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Lasīt visu...

10

Vai patiešām „Rail Baltica” jēgas meklējumu dēļ ir jāieķīlā visas valsts nākotne?

FotoKomentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Lasīt visu...

21

Darbinieku trūkums – problēma samilst. Ko varam mācīties no attīstītākajām ekonomikām?

FotoRīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Lasīt visu...

21

Kā var būt, ka atalgojums atsevišķu valsts kapitālsabiedrību vadībai ir lielāks par atalgojumu līdzvērtīgu privātu uzņēmumu vadītājiem?

FotoValsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi