Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 20. decembrī analītiskais TV raidījums “De facto” skāra sen sasāpējušu un smagu tēmu – tā dēvēto “zemes piespiedu nomu” pilsētās. Raidījumā “Ietekmīgākie zemes iznomātāji – maksātnespējas administratori” izskanēja šādas, manuprāt, svarīgākās tēzes:

- Zemi, kas piesaistīta daudzām Rīgas dzīvojamajām mājām, it sevišķi jaunbūvētajos pilsētas rajonos, pārvalda maksātnespējas administratori, kuri šim nolūkam organizējušies uzņēmumos “Pilsētas zemes dienests”, “Reversed” un “Zemes īpašnieku ģilde”;

- Šo namu iedzīvotāji spiesti katru mēnesi zemes īpašniekiem maksāt nomu (6% no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības gadā) un līdz 2015. gadam arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju (1,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā). Atkarībā no piesaistītās zemes platības šī maksa var izrādīties nežēlīgi liela, jo kadastrālā vērtība “treknajos gados” tika krasi uzskrūvēta atbilstoši spekulantu un banku uzpūstajām nekustamo īpašumu tirgus cenām, bet pēc spekulāciju burbuļa plīšanas atbildīgās amatpersonas „aizmirsa” kadastrālo vērtību atbilstoši samazināt;

- Saeimā tiek gatavots likums, kas attiecīgo namu iedzīvotājiem ļaus piesaistīto zemi izpirkt par visai bargu naudu (kopējā izpirkšanas summa varētu sasniegt 250 miljonus eiro). Šo piedāvājumu zemes īpašnieku neformālais līderis un galvenais lobētājs, zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators Normunds Šlitke tad arī komentēja ar visai daudznozīmīgu frāzi: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Ar cēliem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

Lai saprastu, kā šāds stāvoklis radies, jāatgriežas cerību spārnoto 1990. gadu pašā sākumā. Daudzi varbūt vēl atceras tos stāstus, kas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, bet it sevišķi pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās publiku sagatavoja “gaišajai kapitālisma nākotnei”. Žēlabainos stāstus par “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu”, “padomju varas nelikumīgi konfiscēto īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” u.c. Lai šos it kā cēlos nodomus īstenotu, likumdevēji 1991. gada 20. novembrī izvēlējās pieņemt īpašu likumu pilsētām – “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Šīs zemes reformas mērķis likumā definēts šādi: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.” Tātad vārdos “sabiedrības intereses”, “zemes aizsardzība un racionāla izmantošana”, bet kā šie nodomi īstenojušies realitātē?

Manuprāt, šis ir tieši tas gadījums, kas spilgti ilustrē atziņu par ceļa bruģēšanu uz elli ar labiem nodomiem. Visa pasaules vēsture pārpilna ar kliedzošām nelikumībām, taču, izturot zināmu laika pārbaudi, šīs nelikumības parasti tiek pieņemtas par jauno likumību. Kopš “padomju varas nelikumībām” taču bija pagājuši 50 gadi, nomainījušās gandrīz trīs paaudzes, līdz nepazīšanai mainījusies sabiedrības sociālā struktūra un vērtību sistēma, notikušas vairākas tautas staigāšanas un arī pašas pilsētas šajos gados bija būtiski paplašinājušās uz lauku rēķina. Ne velti daži rimtākie prāti iebilda, ka nav iespējams divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Iztēlosimies, kas notiktu Amerikas kontinentā, ja tiktu pieņemts lēmums izraidīt baltādainos un melnādainos kolonizatorus, bet zemi atdot tās likumīgajiem īpašniekiem – vēl neizslaktēto indiāņu pēctečiem?

Kāds tad bija zemes un tās īpašnieku stāvoklis pirms 1940. gada, kuru restaurēt nolēma likumdevēji un viņu ideologi? Tur, kur padomju varas gados izauga lielie daudzstāvu dzīvojamie rajoni, bija vairāk vai mazāk labiekārtotas lauku saimniecības, pļavas vai pat purvi. Piemēram, tagad tik iecienītā Purvciema vietā bija t.s. Hausmaņa purvs. Daudzi tā laika zemes gabali bija ieķīlāti bankās, lai saņemtu kredītus (šie kredīti lielākoties tā arī netika atdoti, jo padomju vara tos “piedeva”).

Tie bijušie īpašnieki un citu kārtu pārstāvji, kuriem “nepalaimējās” krist karā, saņemt ceļazīmi uz Sibīriju vai izceļot uz Rietumiem, sākoties apbūvei viņu teritorijā, automātiski saņēma dzīvokļus Rīgas jaunceltajos rajonos. Tāda bija kārtība. Saņemt labiekārtotu dzīvokli Rīgā padomju laikā bija liela privilēģija un daudzu cilvēku grūti īstenojams mūža sapnis. Īres maksa un komunālie pakalpojumi padomju laikā bija tīri simboliski. Tātad bijušie Pierīgas zemju īpašnieki arī padomju laikā piederēja privileģētai ļaužu kārtai, par ko daudzi citi viņus dikti apskauda.

Bet, tā kā bija nomainījušās vairākas paaudzes un ne visi īpašnieku pēcteči (ja tie vispār dzīvoja Latvijā) bija apveltīti ar eksistenciālai cīņai kapitālisma džungļos nepieciešamajām iemaņām, drīz vien denacionalizētās zemes nonāca zemes spekulantu un pārpircēju īpašumā. Ja apskatīsim “treknajos gados” publicēto Latvijas miljonāru sarakstu, tad atklāsim, ka nospiedošais vairākums savus miljonus sarausis tieši nekustāmo īpašumu spekulāciju sektorā.

Denacionalizācijas rezultātā radās, šķiet, tikai Latvijai raksturīgs fenomens, kuru vairāki juristi nosaukuši par “juridisku anomāliju”. Šo fenomenu raksturo tādi likumos atrodami termini kā “dalītais īpašums” (māja pieder vieniem, bet zeme pie un zem mājas – citiem), “zemes piespiedu noma”, “mājai piesaistītā zeme” u.c. Gandrīz pusei Rīgas iedzīvotāju (plus vietējiem un iebraukušajiem īrniekiem u.c.) ir darīšanas ar dalīto īpašumu un piespiedu zemes nomu.

Mājai piesaistītā zeme (bieži vien vairāk zemes nekā mājai funkcionāli nepieciešams), zemei piesaistīta māja … vai tas nerada asociāciju ar kārtību, ko cariskajā Krievijā sauca par dzimtbūšanas iekārtu? Un vai Saeimas komisiju izlolotais “zemes izpirkšanas likums” neatsauc atmiņā XIX gadsimta beigas, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas cara administrācija bijušajiem dzimtcilvēkiem visžēlīgi atļāva izpirkt zemi no muižniekiem par bargu naudu? It kā latviešu zemnieki ar saviem sviedriem un asinīm vairākās paaudzēs jau nebūtu simtkārt šo zemi, kura galu galā pirms krustnešu kolonizācijas piederēja viņu senčiem, nežēlīgi dārgi izpirkuši.

Te gan visas paralēles arī izbeidzas, jo XIX gadsimta beigās Krievijas impērijas rietumu apgabali (un jo sevišķi vēl netapušās Latvijas teritorija, izņemot Latgali) strauji attīstījās, latvieši iemācījās kooperēties un strauji celt savu turību, tāpēc zemes izpirkšana daudzos gadījumos bija reāli īstenojams mērķis. Turpretī mūsdienu Latvija (cik nu to vairs var saukt par valsti) ir depresīvs ekonomikas tuksnesis, kurā plaukst tikai nekustāmo īpašumu spekulācijas, ārvalstu bankas, ārvalstu lielveikalu un resursu tirdzniecības tīkli, lēta darbaspēka eksports, dažādas “lētāk pērc un dārgāk pārdod” operācijas, ar varas partijām saistītas ātras iedzīvošanās shēmas un uzblīdusi ierēdņu armija, kas šeit apkalpo globālā biznesa intereses. “Zemes izpirkšanas” kampaņa, ja tā īstenosies kā iecerēts, šādos apstākļos lielākai dzīvokļu īpašnieku daļai nozīmēs sava dzīvokļa neatgriezenisku zaudēšanu un strauju pārcelšanos brīvo bomžu kārtā. Tās tad arī ir Normunda Šlitkes piedāvātās “šausmīgās beigas” pēc 25 gadus ieilgušajām “nebeidzamajām šausmām”.

Kā tapa nacionālo baronu kārta?

Ja XIX gadsimta beigās zemi nācās izpirkt no pārsvarā vācu izcelsmes baroniem, tad mūsdienu Latvijā radīts karikatūrisks, bet toties nacionāls baronu ekvivalents – tie paši raidījumā minētie maksātnespējas administratori un viņiem pietuvinātie “partneri”. Reizēm pat topošas baronu dinastijas, kā Normunda Šlitkes gadījumā, kura sieva Indra Kaniņa-Šlitke arī savus augļus ievāc plašajā maksātnespējas administrēšanas druvā.

Tieslietu nozare, kuras pajumtē veidojās maksātnespējas administratoru iemaņas un tradīcijas, it sevišķi kopš 2006. gada, atvēlēta t.s. Nacionālajai apvienībai. Tur izpaudušies arī redzamākie šīs ienesīgās cunftes censoņi, piemēram, Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, kurš vērienīgi uzdarbojies tandēmā ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu un citiem nacionāliem personāžiem (sk. Indras Sprances pētniecisko materiālu “Shēma pie Ķīšezera”). Tāpēc arī kadri lielākoties pavisam nacionāli un spilgti latviski.

Viņi zeļ uz citu cilvēku nelaimes, it sevišķi pēc 2008. gada krīzes, kas par spīti Dombrovska kompānijas sludinātajam “veiksmes stāstam” vēl arvien nav beigusies un kuras sekas (daudzas no tām neatgriezeniskas) jutīsim vēl ilgi. Maksātnespējīgi kļūst ne tikai indivīdi un uzņēmumi, bet visa valsts kopumā. Maksātnespējas administratori, darbojoties ar savām ierastajām un sistēmas diktētajām metodēm, šo procesu tikai paātrina, daudz nebēdājot par to, ka līdz ar izsūkto organismu būs jāmirst arī pašiem parazītiem, kas no šā organisma tik ērti un eleganti barojušies. Bez tam Nacionālā apvienība ir organizācija ar nacionālu misiju. Viņi jau sen apjautuši, ka padomju laikā būvētajos dzīvojamajos rajonos mīt lielākoties iebraucēji no citām PSRS republikām – kurus mēdz saukt arī par migrantiem vai nepilsoņiem. Pārņemot zemes pārvaldību un sagatavojot atbilstošu likumu par “zemes izpirkšanu”, nacionāļiem paveras lieliska iespēja šos “migrantus, okupantu pēctečus, kolonistus un kolaborantus” pakļaut ne tikai “nebeidzamām šausmām”, bet arī “šausmīgām beigām”. Jeb, kā savulaik izteicās Hitlera domubiedri, – “galīgajam atrisinājumam”. Savukārt šajos namos mītošos tautiešus viņi gatavi norakstīt kā “etniski samaitātu resursu”, kurš zaudējis savu latviskumu un apdraud rases tīrību. Norakstīt tikpat viegli, kā jau norakstīti simti tūkstoši citu tautiešu, kuri režīma politikas dēļ spiesti paši kļūt par migrantiem un okupantiem citās zemēs.

Stāsts par kādu klusu, bet galvu reibinošu karjeru

Taču ietekmīgākie vīri no skandalozas publicitātes līdz šim pratuši izvairīties. Nespēju atrast labāku piemēru par jau minēto Normundu Šlitki, kurš paveicis patiešām grandiozu zemes īpašnieku organizēšanas darbu un nodrošinājis fantastiski efektīvu viņu interešu bīdīšanu visās instancēs. Tieši Normunds Šlitke zemes īpašniekus apvienojis un saliedējis līdz šim neatvairāmā spēkā, tāpēc viņš nu var tik droši atļauties arī publiskas asprātības par dzīves skaudro realitāti. Līdz ar to zemes īpašnieki vairs nav dzīvas personas, ar kurām var tikties un parunāt, bet anonīmas, bezpersoniskas juridiskās struktūras. Nelielu ieskatu Šlitkes karjeras ceļā 2013. gada 29. aprīlī sniedza TV raidījums “Nekā personīga”. Internetā šā raidījuma saturu var sameklēt ar nosaukumu “Nezina kā radīt mehānismu, lai pārtrauktu privātuzņēmēju vieglo peļņu no piespiedu nomas maksas”.

Kā vēstīja “Nekā personīga”, sākotnēji šis zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators gribējis privatizēt visas Rīgas namu pārvaldes, taču šis nodoms viņam ar pirmo piegājienu nav tiešā veidā izdevies. Šī neveiksme Normundu tomēr nav samulsinājusi, bet tikai likusi ar vēl lielāku enerģiju meklēt citus, bieži vien netiešus un anonīmus, ietekmes gūšanas ceļus. Vispirms vairāki ietekmīgi zemes īpašnieki apvienojušies raksta sākumā minētajā akciju sabiedrībā “Pilsētas zemes dienests” (tās vēsturiskais nosaukums bija: Juridiskais birojs “Specialis”), kurā uz prokūras pamata darbojies un vadošo organizatorisko un ideoloģisko lomu uzņēmies Normunds Šlitke. Tieši “Pilsētas zemes dienests” Satversmes tiesā panāca lēmumu par sakramentālajiem 6% kadastrālās vērtības, kas garantēti iekasējami, līdz ar to zemes īpašniekus atbrīvojot no jebkāda stimula vienoties ar īrniekiem par saprātīgiem zemes nomas noteikumiem, kā tas sākotnēji bija paredzēts likumā.

Līdz ar to zemes īpašniekam tagad de facto vispār nav nekādu pienākumu, nav pat vajadzības kontaktēties ar saviem nomniekiem, taču jebkurā laikā viņš var iesniegt prasību tiesā un ar garantiju iekasēt savus 6% + 1,5% NĪ nodokļa kompensāciju. Vai arī sākt izūtrupēt dzīvokļa īpašnieku, ja tas nespēj maksāt. Protams, vislabāk šī iekasēšana izdodas tad, ja zemes īpašnieku organizāciju pārstāv maksātspējas administrators. Šādā gadījumā visu procesu var pēc vajadzības laikus “sakārtot” un nav jāmaksā pat tiesas nodeva. Pašlaik šo stratēģiju sekmīgi īsteno līdz maksātnespējai tīšām vai netīšām novestā AS “Reversed”, kuras priekšsēdētāja vietnieks savulaik ar gudru ziņu bijis atkal tas pats Normunds Šlitke.

Taču tas vēl nav viss, jo nenosegta bija palikusi vēl viena ļoti svarīga fronte, proti – likumu rakstīšana. Arī par to parūpējies Normunds Šlitke. Akciju sabiedrība šim lobēšanas nolūkam nebija sevišķi piemērota, tāpēc AS “Pilsētas zemes dienests” nodibināja biedrību “Zemes reformas komiteja”, kuru augstākajās instancēs pārstāv, protams, tas pats Normunds Šlitke. Tādējādi tieši Šlitke konsultē Saeimas deputātus un komitejas, iesniedz tajās “vērtīgus priekšlikumus”, vārdu sakot – raksta un ar gudru ziņu groza likumus, lai vēl vairāk nostiprinātu zemes īpašnieku nedalīto varu, visatļautību, anonimitāti un debešķīgo neaizskaramību. Līdz ar to ir radīta sistēma, kuras ietvaros zemes īpašnieki bauda tikai privilēģijas un tiesības, bet dzīvokļu īpašniekiem (vai īrniekiem) – atstāti tikai pienākumi un gandrīz pilnīga beztiesība. Un Latvijas tiesu sistēma visbiežāk šo juridisko anomāliju pieņem kā pašu par sevi saprotamu dzīves faktu. Pat velns par naudu danco!

Vai viegli būt maksātnespējas administratoram Latvijā?

Varbūt esat dzirdējuši, ka maksātnespējas administratori ir tādi kā ekonomikas sanitāri vai pat dakteri-mikroķirurgi, kuri prasmīgi atmudžina un sakārto neveselīgus naudas sastrēgumus, atjauno normālu ekonomikas asinsriti, atveseļo biznesa vidi un tādējādi vairo visu mūsu labklājību un uzplauksmi. Vismaz tā rakstīts brīvā tirgus propagandas brošūrās un tā sevi cenšas publikai pasniegt paši šie censoņi. Kas zina, varbūt tā patiešām notiek kādā iedomātā utopijas pasaulē, bet mēs taču dzīvojam reālajā Latvijā, kāda tā pa šiem gadiem izveidojusies!

Tāpēc pataupīsim savus lētticības krājumus pasaku vakariem un mēģināsim tās lietas ieraudzīt tā, kā tās pastāv un vairojas mūsu reālajā pasaulē. Iegaumēsim, ka katrs veiksmīgs parazīts cenšas savu upuri pārliecināt, ka viņš ir pats īstenākais un tuvākais upura draugs un labklājības avots. Interesenti ar materiālu apkopojumu par reālajiem maksātnespējas administratoriem var iepazīties šeit: Latvijas sabiedrisko mediju arhīvs.

Privātajā dzīvē caurmēra maksātnespējas administrators var izrādīties tīri patīkams cilvēks, taču tas nav rādītājs, jo arī Hitlers bija fantastisks orators, veģetārietis, nedzērājs, nesmēķētājs, liels dabas, dzīvnieku un godīgas zemnieku dzīves mīlētājs, pasaulē pirmais nozīmīgais ekologs laikā, kad vēl nebija izdomāts pat ekoloģijas jēdziens un zaļo kustību neredzēja pat sapņos.

Neviens cilvēks nepiedzimst apzināti ļauns, bet viņš var sākt darīt neiedomājami ļaunus darbus, kuri pastāvošās ideoloģijas un sistēmas ietvaros tiek uzskatīti par “normāliem”, pat atbalstāmiem, cildeniem, godājamiem vai stilīgiem. Tāpēc cilvēku nodarbes jāvērtē nevis pēc dominējošā propagandas trokšņa, bet pēc šīs nodarbes augļiem jeb sekām. Jā, katrā sistēmā var darboties arī pa kādam “baltajam zvirbulim”, kurš cenšas nenonākt konfliktā ar savu sirdsapziņu, taču tādi cilvēki tiek uzskatīti par dīvaiņiem, tie nenosaka toni un parasti tiek izspiesti no sistēmas. Kā katrā hierarhiskā struktūrā, arī starp maksātnespējas administratoriem sastapsim gan ietekmīgu „eliti”, gan pelēkus „darba zirdziņus”.

Apmēram 75% maksātnespējas administratoru ir visai divdomīgs un pretrunīgs statuss, jo viņi vienlaikus ir arī zvērināti advokāti. Latviski šo divdomību varētu iztulkot tā: cilvēku aizstāvji, kas nodarbojas ar cilvēku aplaupīšanu, rafinētām naudas izspiešanas un īpašumu piesavināšanās shēmām.

Kā advokātiem viņiem nav jādeklarē savi ienākumi, jo tas esot „pretrunā ar advokātu neatkarības un konfidencialitātes principiem”. Stingri ierobežotas ir arī kontrolējošo un tiesības aizsargājošo iestāžu (piemēram, KNAB) iespējas pārbaudīt šo advokātu darbību. Vienlaikus šiem administratoriem ir gandrīz neierobežotas un nekontrolētas iespējas pēc saviem ieskatiem izrīkoties ar maksātnespējā nonākušā uzņēmuma vai fiziskās personas aktīviem. To savā ziņojumā “Par maksātnespējas procesa administratoru darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu” atzinusi pat pašas Tieslietu ministrijas darba grupa.

Kā liecina prakse, varenākie administratori ir parūpējušies par partneru piesaistīšanu no ieinteresētu tiesnešu puses (administratorus maksātnespējā nonākušiem uzņēmumiem un personām ieceļ tiesnesis). Atliek uzņēmumam pārreģistrēties šāda tiesneša jurisdikcijā, bet tiesnesim iecelt “pareizo” administratoru. Nodrošinoties ar šādu “elastīgu” tiesnešu sadarbību, kļūst iespējamas visfantastiskākās iedzīvošanās shēmas, izgriežot pogas pat lielajām ārzemju bankām.

Šādi sadarbības tandēmi izrādās tik vareni, ka ignorēts tiek pat Satversmes tiesas blakuslēmums, kas Valsts ģenerālprokuroram uzdeva pārbaudīt šāda tandēma iestrāžu likumību. "SEB bankas" valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols intervijā Latvijas radio atzina: "Tā vietā šī lieta [maksātnespējas procesu administrēšana] ir pārvērtusies pati par biznesa nozari. Lasām mēdijos, ka cilvēki, kas tur iesaistās, nopelna, viņu rokās apgrozās miljoni.”

Jau vairākus gadus MK un Saeimā runā par administratoru/advokātu šizofrēniskā dubultstatusa novēršanu, „pielīdzinot” administratorus valsts amatpersonām un turpmāk liekot tām izvēlēties – palikt par maksātnespējas administratoru vai par advokātu, bet ne par abiem vienlaikus. Pielīdzināšanu valsts amatpersonai t.s. eksperti saistīja ar lielāku administratoru atbildību, lielāku viņu darbības kontroli un bargākiem sodiem par pārkāpumiem. 2014. gada rudenī Saeima patiešām pieņēma attiecīgus grozījumus Maksātnespējas likumā un likumā „Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonas darbībā. Taču pavisam nesen Satversmes tiesa šos grozījumus atzina par antikonstitucionāliem un atcēla.

Un vispār visa šī kņada, kā jau Latvijā ierasts, bija tukša gaisa tricināšana ar skaistām frāzēm. Kā norādīja daži kritiķi, „pielīdzināt amatpersonai” nav tas pats kas „būt amatpersonai”. Otrkārt, vai ir dzirdēts, ka kāda no valsts amatpersonām būtu tiesāta par kādu no Latvijai, tās pilsoņiem vai iedzīvotājiem apzināti nodarītajiem šaušalīgajiem kaitējumiem, kas 25 gados Latviju noveduši kolonijas un parādu verdzenes statusā, bet tās tautu – uz izmiršanas sliekšņa?

Secinājums tāds: maksātnespējas administratori, it sevišķi viņu elitārā daļa, mūsdienu Latvijā bauda apmēram tādas pašas privilēģijas, neaizskaramību un patvaļas brīvību, kādu XVIII gadsimtā Latvijā baudīja vācu baroni. Viņi visai sekmīgi un netraucēti darbojas virs likuma un jebkādām morāles normām.

Nacionālo baronu terors

Iesākumam viena svaigs piemērs par jauno, inovatīvo zemes īpašnieku taktiku. Daļu zemes no maksātnespējīgās AS “Reversed” pārpirka SIA “Maltavas”. Kad dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā namu pārvalde “Maltavām” nosūtīja oficiālu, rakstisku un pastā reģistrētu aicinājumu tikties, lai apspriestu un parakstītu zemes nomas līgumu, kā tas paredzēts likumā, SIA “Maltavas” šo aicinājumu vēsi ignorēja un neatbildēja. Tātad baroniem nekāda līguma nevajag.

Tas savukārt nozīmē to, ka attiecīgo dzīvokļu īpašnieki pat gribēdami nespēj samaksāt par ikmēneša zemes nomu, jo nav nekāda maksājuma pamatojuma, rēķina, konta numura utt., bet SIA “Maltavas” tai izdevīgā brīdī vienkārši iesniegs tiesā prasību par parādu piedzīšanu, un tās būs lielas summas par vairākiem gadiem.

Paldies raidījumam “De facto” par aktuālo un iedvesmojošo tēmu, taču vienlaikus jānorāda, ka 20. decembra raidījumā izskanēja arī aplam novecojusi informācija. Piemēram, AS “Reversed” nekāda zeme vairs nepieder, jo jau trešo gadu šis uzņēmums sekmīgi transformējies maksātnespējas režīmā un pēc maksātnespējīgā uzņēmuma administratores Elīnas Dupates iniciatīvas sācis vētrainu parādu (īstu un izdomātu) piedzīšanas kampaņu caur tiesām, ko jau uz savas ādas izjutuši daudzi aplaimotie dzīvokļu īpašnieki Struktoru, Raunas, Ieriķu u.c. ielās, kā arī vairākas iestādes.

Arī ik mēnesi veicamā maksa par zemes nomu nav tas briesmīgākais “nebeidzamo šausmu” variants. Protams, nav viegli, bet vienmēr taču var vēl mazlietiņ savilkt jostu, lai šo 12. daļu gada maksas kaut kā ieplānotu, atraujot no citām dzīves vajadzībām, un ziedotu barona lielkungam … ja gribi saglabāt savu privatizēto dzīvokli. Daudz efektīvāk uzdzīt šausmas izdodas, ja vienu skaistu dienu laimīgais dzīvokļa īpašnieks, kurš dzīvojis stingrā pārliecībā, ka godīgi un pedantiski maksājis visus piesūtītos rēķinus, pēkšņi no tiesas saņem prasību par parādu piedziņu uzreiz par trim gadiem it kā nesamaksātas zemes nomas!

Hei, nevajag mūs baidīt ar Daesh teroru vai „Krievijas agresiju”, – pavaicājiet, kā jūtas pensionāri, bezdarbnieki, mazatalgotie, studenti, jaunās māmiņas, gaidot tiesas dienu, kas lēni, bet nenovēršami tuvojas, un piedzenamās summas ir milzīgas? Pavaicājiet viņiem, kā viņi naktīs cīnās ar bezmiegu, cik nervu zāļu izdzer nedēļas laikā, kā šajos mēnešos mainījusies viņu veselība? Un kā varēs vienaldzīgai un pārslogotai tiesai pierādīt, ka esi godīgi maksājis, ja arī namu pārvaldes, kas tajā periodā bija pilnvarotas kārtot zemes nomas jautājumus ar AS “Reversed”, ir ērti bankrotējušas un jau sen likvidētas?

Manā rīcībā pagaidām nav faktu, lai to pierādītu, taču nebrīnītos, ja izrādītos, ka baronu cilvēki darbojušies arī šajās namu pārvaldēs, piemēram, nu jau sekmīgi likvidētajās AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv”, par kuru “tikumiem” internetā var atrast daudz interesantu materiālu. Starp citu, kad bija izsludināts AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv” maksātnespējas process, AS „Reversed” savas pretenzijas par nesamaksātu zemes nomu neiesniedza.

Vai “šausmīgās beigas” ir nenovēršamas?

Cilvēki jau sen pieraduši un samierinājušies, ka Saeima pieņem tikai “tautā nepopulārus lēmumus”, paši šo stratēģiju saucot par “politisko atbildību” un pat ar to lepojoties. Uz Saeimas un t.s. valdības (pareizāk sakot, koloniālās administrācijas) darbības sekām var pilnībā attiecināt N. Šlitkes teikto par “nebeidzamajām šausmām”. Kopš Latvijas valstiskā suverenitāte ir veiksmīgi deleģēta Briselei un Vašingtonai, likumdevēji nodarbojas galvenokārt ar Briseles direktīvu atgremošanu un klonēšanu Latvijas administratīvās pārvaldīšanas vajadzībām, savus lēmumus publikai attaisnojot ar “Eiropas prasībām”, “eiropeiskām vērtībām” vai “mūsu ģeopolitisko izvēli”. Un kāpēc gan lai Saeima to nedarītu, ja Latvijas tauta, kurai mūsu Satversme noteikusi “suverenās varas” privilēģiju, savu varu ne mazākā mērā neizmanto un ir pieradinājusies ar katru kārtējo cūcību klusu samierināties?

Jā, jā, suverenā vara Latvijā de jure nepieder ne deputātiem vai ministriem, ne Briseles vai Vašingtonas birokrātiem, ne starptautiskām korporācijām, bet gan Latvijas tautai, t.i., mums visiem kopā. Tikai, lai īstenotu šo varu, ir jāapzinās savs stāvoklis, jāspēj organizēties un sadarboties. Jo labi organizēts mazākums vienmēr valdīs pār dezorganizētu, nedomājošu, pasīvu un savstarpēji ķildīgu vairākumu jeb pūli. Es neesmu no tiem publicistiem, kurš, izpatīkot publikai, lamā “valdību, partijas, deputātus, varnešus” utt. Uzskatu, ka tauta ir tikpat atbildīga par notiekošo Latvijā, kā tās formāli ievēlētie priekšstāvji. Vai pat vēl atbildīgāka, jo tai pieder suverenā vara. Un nevajag raustīt plecus un meklēt citus vainīgos, ja vainīgo var tik ērti apskatīt spogulī.

Tātad – tik ilgi, cik sabiedrība savu attieksmi nemainīs, turpināsies arī “nebeidzamās šausmas”, kurām nenovēršami sekos arī “šausmīgās beigas”. Ne tikai Rīgas dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem, bet visiem, kas vēl palikuši strauji izmirstošajā un izklīstošajā Latvijā. Tāpēc tālāk rakstītais var īstenoties tikai tādā gadījumā, ja mūsu sabiedrība pati mainīsies: pārvērtēs savus tikumus un ieradumus, izvēlēsies augstākus mērķus, mācīsies domāt (nevis eksistēt autopilota režīmā), sadarboties un organizēties šo mērķu sasniegšanai. Tikai tādā gadījumā, ja sabiedrība Saeimu piespiedīs rēķināties ar savām elementārākajām izdzīvošanas vajadzībām, kuras starptautiskajās konvencijās mēdz saukt arī par cilvēka tiesībām uz dzīvi, iztiku, darbu, taisnīgu atalgojumu, izglītību, kultūras dzīvi, piemērotu pajumti utt.

Tādā gadījumā ir novēršamas gan “šausmīgās beigas”, gan “nebeidzamās šausmas”. Attīroties no propagandas sārņiem, jāsaprot, ka zemes reformai un citiem līdzīgiem 1990. gadu aktiem nebija nekāda cita humāna vai racionāla mērķa, kā tikai mērķis egalitāro padomju sabiedrību sadalīt mantīgajā, privileģētajā “elitē” un nabadzīgā, beztiesīgā plebeju masā, vidusslāņa vietu rezervējot sistēmas tiešajiem apkalpotājiem. Un zemes reforma pilsētās tiešām radīja šādu parazītisku rantjē slāni, kurš neko neiegulda, bet tikai ievāc meslus no saviem dzimtcilvēkiem un spekulē.

Tāpēc, kamēr vien Latvijā pastāv šīs kapitālistiskās un bieži vien pat feodālās attiecības, no Saeimas nav jāgaida pat kāds īpaši labs lēmums, bet tikai iepriekšējā lēmuma katastrofālo seku novērtēšana un novēršana. Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, un šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālāka attīstība. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, tiem turpmāk sava alkatība un parazitēšanas apetīte jāapvalda, jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: dzīvojamajām mājām un iestāžu ēkām atstājot tikai funkcionāli nepieciešamo teritoriju – pārējo zemi pārņemot pilsētas īpašumā infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

Pats gan esmu par radikālāku risinājumu. Uzskatu, ka gudra un patriotiska sabiedrība savu zemi netirgo, nepārvērš to par pirkšanas, pārdošanas, spekulāciju burbuļu pūšanas un krāpniecisku shēmu objektu. Tā kā zemi cilvēks nav ne radījis, ne saražojis, bet pats ir no zemes nācis un par zemi paliks, un tā kā zeme mums dota ilgam laikam – no paaudzes uz paaudzi, tā vispār nav dodama kādam privātīpašumā. Zemi, atbilstoši cilvēku pamatotām vajadzībām, var piešķirt beztermiņa lietošanā, atkarībā no lietošanas veida par to iekasējot saprātīgu lietošanas maksu, kas iemaksājama valsts un/vai pašvaldību budžetā. Kultivētai un apbūvētai zemei var piešķirt mantojamas lietošanas tiesības. No tā gan Latvijā saplaks miljonāru skaits, toties citu cilvēku dzīve kļūs brīvāka, veselīgāka un bez lieka sadārdzinājuma. Labāk lēta zeme, nekā lēts darbaspēks, vai ne?

* Grāmatas “Mājokļu politika un tās instrumenti” autors

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....