Nākamais Latvijas aizsardzības ministrs - prokremliskais Andris Sprūds
Pietiek lasītājs06.09.2023.
Komentāri (94)
Iesaki rakstu: 
Sācies aizraujošais jaunās valdības veidošanas process, un viena no visinteresantākajām šī procesa sastāvdaļām ir cīņa par amatiem. Viens no šī cīņas negausīgākajiem subjektiem ir partijas “Progresīvie” redzamā seja – Andris Sprūds. Ļoti iespējams, lielajai daļai Latvijas sabiedrības šī persona asociējas ar solīdu un kompetentu ārpolitikas vērotāju, bet patiesībā aiz skaisti safrizētās un sakoptās ārienes slēpjas ļoti, ļoti tumša persona, kas kā minimums var radīt ļoti lielas problēmas mūsu valsts drošībai.
Tagad ir modē vārds “reputācijas riski”, un, mazliet dziļāk painteresējoties par Sprūda kunga līdzšinējām gaitām, mēs ieraugām ne tikai “reputācijas riskus”, bet arī reālus valsts drošības riskus. Ņemot vērā, ka Andris Sprūds tiek piesaukts kā kandidāts uz aizsardzības ministra posteni, esošajā ģeopolitiskajā situācijā būtu, maigi izsakoties, bezatbildīgi šo personu virzīt šim tik nozīmīgajam postenim. Evika, ko tu dari? Kariņš visu laida dēlī, bet Evika visu salaidīs pilnīgā dēlī!
Un tagad par visu pēc kārtas. Būtu ļoti jauki, ja Andris Sprūds varētu sabiedrībai pastāstīt par saviem braucieniem uz Ķīnas Tautas Republiku, kurus sponsorēja draudzīgā un uz attiecībām vērstā Ķīnas valdība. Un tā, protams, bija sagadīšanās, ka pēc šiem Ķīnas valdības sponsorētajiem ceļojumiem Sprūda vadītais Latvijas Ārpolitikas institūts straujiem soļiem uzsāka “Jaunā Zīda ceļa programmu”, kuras galvenais mērķis bija un joprojām ir veicināt un koordinēt pētniecības pasākumus, iesaistot valstis un reģionus Eiropā un Āzijā, kas integrēti “Jaunā Zīda ceļa iniciatīvā”.
Visi, kas kaut nedaudz domā ar galvu un ir interesējušies par to, kā Ķīna ietekmē procesus pasaulē, zina, ka šāda veida programmas (Konfūcija centri, kultūras apmaiņas programmas u.c.) ir veids, kā Ķīna izplata savu “maigo” un ne tikai maigo varu pasaulē. Būtībā Sprūds strādāja un pat joprojām strādā kā tāds Ķīnas aģents, kurš aktīvi lobē šāda veida Ķīnas valdības projektus.
Sprūds ne tikai aktīvi lobēja Ķīnas intereses šajā reģionā, bet, izrādās, ļoti centīgi strādāja, lai nostiprinātu mūsu “draudzīgās” kaimiņvalsts Krievijas intereses Latvijā un Eiropā. 2017. gadā Sprūds organizēja pasākumu ciklu, kas saucās “Krievija un Rietumi: vai laiks atjaunot sakarus?”. Trīs gadi pēc Krimas aneksijas! Evikai to pastāstiet kāds!
Šis interesantais pasākums tika pieteikts šādi: “Pēdējos gados attiecības starp Krieviju un Rietumiem ir pasliktinājušās (diez kapēc?), uzticēšanās ir praktiski izzudusi, un sadarbība daudzās jomās ir apstājusies. Tai pat laikā izskan aicinājumi atjaunot sakarus starp abām pusēm politiskā, kā arī praktiskā līmenī. Šis diskusijas mērķis būs pragmatiski palūkoties uz Krievijas un Rietumu attiecībām un iespējām tās tālāk attīstīt.” Un topošais aizsardzības ministrs Sprūds, izrādās, bija galvenais šī pasākuma organizētājs.
Sprūda kungs izlikās neredzam to, ka 2014.gadā Krievija okupēja Krimu un daļu no Donbasa reģiona Ukrainā, kā arī to, ka Krievija agresīvi iejaucās rietumvalstu vēlēšanās un veica vēl citas graujošas darbības pret Latviju un citām NATO valstīm. Uz šiem Sprūda kunga rīkotajiem pasākumiem ieradās kāda ļoti interesanta persona no krievijas – Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta prorektors Artjoms Malgins (Artem Malgin). Visi, kas kaut nedaudz zina, kas ir Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūts un kādiem dienestiem un institūcijām tiek gatavoti kadri šajā institūtā, visam būtu jābūt skaidram. Bet, ja kāda Evika nezina, tad paskaidrošu – šajā institūtā tiek gatavoti kadri krievijas Ārlietu ministrijai un dažādām krievijas drošības iestāžu piesegorganizācijām.
Sprūda kunga draugs Artjoms Malgins 2014. gadā nopelnīja krievijas valsts apbalvojumu (ordeni) “Par nopelniem tēvzemes labā”. Interesanti, par kādiem nopelniem viņš dabūja šo ordeni?! Sprūds klajā veidā lobēja krievijas intereses, Latvijā un Eiropā mēģinot visiem iestāstīt, ka ar krieviju vajag veidot pragmatiskas attiecības un mums ir visādos veidos jāsadarbojas un jādraudzējas. Kaut kas nedaudz no šleseru un rosļikovu žanra, tikai Sprūds to visu māk iepakot tā eleganti un smuki.
Ieteiktu visiem pievērst uzmanību Sprūda kunga attieksmei un balsojumiem par Latvijas valsts aizsardzības spēju uzlabošanai būtiskiem jautājumiem, piemēram, par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Izrādās, ka Sprūda kungs sēž vienā laivā ar kremliniem šleseriem un rosļikoviem un uzskata, ka Latvijai nav nepieciešams valsts aizsardzības dienests. Kura interesēs tas ir? Protams, ka krievijas. Un, ja Sprūds tiks par aizsardzības ministru, VADs tiks nogriezts?
Ja Evikai Siliņai negribas stratēģiskajiem partneriem skaidroties ne tikai par Aivara Lemberga klātbūtni svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet arī par slēptu prokremliski orientētu aizsardzības ministru, kurš atklātā veidā lobējis Ķīnas un krievijas intereses, tad viņai vajadzētu steidzami aprunāties ar “Progresīvajiem” un steidzami izlabot kļūdas, kamēr tās vēl var labot. Nu tāds mums apmēram izskatās topošais aizsardzības ministrs.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
