Nākamais Latvijas aizsardzības ministrs - prokremliskais Andris Sprūds
Pietiek lasītājs06.09.2023.
Komentāri (95)
Iesaki rakstu: 
Sācies aizraujošais jaunās valdības veidošanas process, un viena no visinteresantākajām šī procesa sastāvdaļām ir cīņa par amatiem. Viens no šī cīņas negausīgākajiem subjektiem ir partijas “Progresīvie” redzamā seja – Andris Sprūds. Ļoti iespējams, lielajai daļai Latvijas sabiedrības šī persona asociējas ar solīdu un kompetentu ārpolitikas vērotāju, bet patiesībā aiz skaisti safrizētās un sakoptās ārienes slēpjas ļoti, ļoti tumša persona, kas kā minimums var radīt ļoti lielas problēmas mūsu valsts drošībai.
Tagad ir modē vārds “reputācijas riski”, un, mazliet dziļāk painteresējoties par Sprūda kunga līdzšinējām gaitām, mēs ieraugām ne tikai “reputācijas riskus”, bet arī reālus valsts drošības riskus. Ņemot vērā, ka Andris Sprūds tiek piesaukts kā kandidāts uz aizsardzības ministra posteni, esošajā ģeopolitiskajā situācijā būtu, maigi izsakoties, bezatbildīgi šo personu virzīt šim tik nozīmīgajam postenim. Evika, ko tu dari? Kariņš visu laida dēlī, bet Evika visu salaidīs pilnīgā dēlī!
Un tagad par visu pēc kārtas. Būtu ļoti jauki, ja Andris Sprūds varētu sabiedrībai pastāstīt par saviem braucieniem uz Ķīnas Tautas Republiku, kurus sponsorēja draudzīgā un uz attiecībām vērstā Ķīnas valdība. Un tā, protams, bija sagadīšanās, ka pēc šiem Ķīnas valdības sponsorētajiem ceļojumiem Sprūda vadītais Latvijas Ārpolitikas institūts straujiem soļiem uzsāka “Jaunā Zīda ceļa programmu”, kuras galvenais mērķis bija un joprojām ir veicināt un koordinēt pētniecības pasākumus, iesaistot valstis un reģionus Eiropā un Āzijā, kas integrēti “Jaunā Zīda ceļa iniciatīvā”.
Visi, kas kaut nedaudz domā ar galvu un ir interesējušies par to, kā Ķīna ietekmē procesus pasaulē, zina, ka šāda veida programmas (Konfūcija centri, kultūras apmaiņas programmas u.c.) ir veids, kā Ķīna izplata savu “maigo” un ne tikai maigo varu pasaulē. Būtībā Sprūds strādāja un pat joprojām strādā kā tāds Ķīnas aģents, kurš aktīvi lobē šāda veida Ķīnas valdības projektus.
Sprūds ne tikai aktīvi lobēja Ķīnas intereses šajā reģionā, bet, izrādās, ļoti centīgi strādāja, lai nostiprinātu mūsu “draudzīgās” kaimiņvalsts Krievijas intereses Latvijā un Eiropā. 2017. gadā Sprūds organizēja pasākumu ciklu, kas saucās “Krievija un Rietumi: vai laiks atjaunot sakarus?”. Trīs gadi pēc Krimas aneksijas! Evikai to pastāstiet kāds!
Šis interesantais pasākums tika pieteikts šādi: “Pēdējos gados attiecības starp Krieviju un Rietumiem ir pasliktinājušās (diez kapēc?), uzticēšanās ir praktiski izzudusi, un sadarbība daudzās jomās ir apstājusies. Tai pat laikā izskan aicinājumi atjaunot sakarus starp abām pusēm politiskā, kā arī praktiskā līmenī. Šis diskusijas mērķis būs pragmatiski palūkoties uz Krievijas un Rietumu attiecībām un iespējām tās tālāk attīstīt.” Un topošais aizsardzības ministrs Sprūds, izrādās, bija galvenais šī pasākuma organizētājs.
Sprūda kungs izlikās neredzam to, ka 2014.gadā Krievija okupēja Krimu un daļu no Donbasa reģiona Ukrainā, kā arī to, ka Krievija agresīvi iejaucās rietumvalstu vēlēšanās un veica vēl citas graujošas darbības pret Latviju un citām NATO valstīm. Uz šiem Sprūda kunga rīkotajiem pasākumiem ieradās kāda ļoti interesanta persona no krievijas – Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta prorektors Artjoms Malgins (Artem Malgin). Visi, kas kaut nedaudz zina, kas ir Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūts un kādiem dienestiem un institūcijām tiek gatavoti kadri šajā institūtā, visam būtu jābūt skaidram. Bet, ja kāda Evika nezina, tad paskaidrošu – šajā institūtā tiek gatavoti kadri krievijas Ārlietu ministrijai un dažādām krievijas drošības iestāžu piesegorganizācijām.
Sprūda kunga draugs Artjoms Malgins 2014. gadā nopelnīja krievijas valsts apbalvojumu (ordeni) “Par nopelniem tēvzemes labā”. Interesanti, par kādiem nopelniem viņš dabūja šo ordeni?! Sprūds klajā veidā lobēja krievijas intereses, Latvijā un Eiropā mēģinot visiem iestāstīt, ka ar krieviju vajag veidot pragmatiskas attiecības un mums ir visādos veidos jāsadarbojas un jādraudzējas. Kaut kas nedaudz no šleseru un rosļikovu žanra, tikai Sprūds to visu māk iepakot tā eleganti un smuki.
Ieteiktu visiem pievērst uzmanību Sprūda kunga attieksmei un balsojumiem par Latvijas valsts aizsardzības spēju uzlabošanai būtiskiem jautājumiem, piemēram, par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Izrādās, ka Sprūda kungs sēž vienā laivā ar kremliniem šleseriem un rosļikoviem un uzskata, ka Latvijai nav nepieciešams valsts aizsardzības dienests. Kura interesēs tas ir? Protams, ka krievijas. Un, ja Sprūds tiks par aizsardzības ministru, VADs tiks nogriezts?
Ja Evikai Siliņai negribas stratēģiskajiem partneriem skaidroties ne tikai par Aivara Lemberga klātbūtni svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet arī par slēptu prokremliski orientētu aizsardzības ministru, kurš atklātā veidā lobējis Ķīnas un krievijas intereses, tad viņai vajadzētu steidzami aprunāties ar “Progresīvajiem” un steidzami izlabot kļūdas, kamēr tās vēl var labot. Nu tāds mums apmēram izskatās topošais aizsardzības ministrs.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
