Nākamajam valsts prezidentam ir jāspēj vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos!
Rolands Repša, AS Latvijas Mediji21.05.2023.
Komentāri (98)
Iesaki rakstu: 
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Lūk, šī ir latiņa, kas jāuzstāda visiem prezidenta amata kandidātiem! Jo mēs šobrīd nedzīvojam “normālos” laikos, kad varēja atļauties “eksperimentālus” prezidentus, tagad vajadzīgi krīzēs pārbaudīti kadri.
Cik liela ir varbūtība, ka Krievijas agresija Ukrainā pāraugs lielākā karā? Izšķirošais faktors ir Ķīna. Kā zināms, Ķīna arvien vairāk raugās uz Krieviju kā savu vasali, un mēs nezinām, cik lielā mērā Putins jau ir pārdevis savu valsti ķīniešiem apmaiņā pret iespējamo militāro palīdzību.
No Ķīnas viedokļa visideālākais variants būtu, ja frontes līnija Ukrainā iesaldētos apmēram esošajā situācijā, ko Putins varētu pasniegt kā uzvaru – piemēram, izveidots sauszemes koridors ar Krimu. Ķīnas līderis Sjī jau pasludinājis, ka vēlētos redzēt ar aresta orderi dekorēto Putinu Krievijas prezidenta amatā arī pēc 2024. gada vēlēšanām. Īsi summējot – Ķīna neļaus savam vasalim krist!
Otrkārt, Ķīna strauji bruņojas un ir atklāti pateikusi, ka gatava lietot spēku, lai atgūtu Taivānu. Acīmredzot šo kareivīgo nostāju veicinājusi arī Rietumu lēnā un joprojām nepilnīgā reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Ir atklājusies Rietumu militārās industrijas nespēja saražot modernajam augstas intensitātes karam nepieciešamo bruņojumu un munīciju pietiekamos daudzumos.
Tas iedrošina Ķīnu spert liktenīgo soli Taivānas iekarošanas virzienā, ko Sjī noteikti ir izvirzījis par sava trešā prezidentūras termiņa galveno mērķi. Un izdevības “logs” Ķīnai ir tagad, kad ASV un Eiropa ir aizņemtas ar karu Ukrainā.
Ja šis ļaunais scenārijs īstenosies, Krievijas agresija Ukrainā, visticamāk, pāraugs par Ķīnas–Krievijas tandēma karu ar Rietumiem. Un šajā situācijā ļoti nepieciešama būs Rietumu vienotība un spēcīga līderība katrā no valstīm, arī Latvijā.
Otra vitāli nepieciešama prezidenta īpašība ir spēja argumentēti pretoties pasaulē un Eiropā valdošajam kreisajam liberālismam, kas šķeļ Rietumeiropas un Austrumeiropas valstis un tautas. To redzam arī pie mums Latvijā. Šis komentārs nav vieta, kur analizēt kreisā liberālisma cēloņus. Pavisam īsi – tā ir Rietumu labklājības sabiedrību dzīlēs atdzimusī marksistiskā vēlme atkal pārdalīt kapitālisma sistēmas radītās bagātības. Likās, ka pēc Padomju Savienības un sociālistiskās sistēmas sabrukuma komunisma rēgs ir pazudis uz visiem laikiem.
Bet tā tas nav un nevar būt, kamēr pastāv būtiska nevienlīdzība ienākumos. Vienmēr būs neapmierinātu ļaužu grupas – piemēram, kreisi noskaņoti Rietumu universitāšu profesori un mediji, kas vēlēsies kopējo bagātību pīrāgu pārdalīt sev par labu vai vismaz kaut kā ieriebt bagātajiem. Šim mērķim, iespējams, neapzināti kalpoja gan afroamerikāņu nemieri ASV 2020. gadā un sekojošais “atcelšanas kultūras” vilnis, gan klimata protesti un dažādu minoritāšu tiesību aizstāvēšana vietā un nevietā.
Tad, lūk, mūsu nākamajam prezidentam ir jābūt ideoloģiski spējīgam diskutēt ar Rietumu kolēģiem un pārliecināt viņus būt kritiskākiem pret kreisajām izpausmēm.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
