Iesaki rakstu: 
Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba rodas ēdot; kurš zvērs ir asins garšu sajutis, tas vairs neatstāsies; iedod velnam mazo pirkstiņu...
Luterāņi nez kāpēc skaitās tāda kā vislatviskākā (čangaļi, protams, pamatoti norādītu – čivliskākā) konfesija. Arī svētulīgie politikāņi, ignorējot Satversmi, pie katras izdevības cenšas no Jāņa Vanaga vadītās organizācijas iztaisīt valstsbaznīcu.
Taču daži LELB funkcionāri ik pa brīdim – it īpaši vasaras saulgriežu laikā – pret savu tautu attiecas tā, it kā nupat būtu Daugavmalā izkāpuši no teitoņu prāmja, lai ar uguni un zobenu vestu vietējos pagānus pie vienīgā pareizā viedokļa.
Luterisma pūristi pa visu vari cenšas iekāpt Arvīda Janoviča kurpēs. Tas vēl vairāk iekapsulē Vanaga baznīcu tās paštaisnumā, atsvešina mācītājus-fundamentālistus pat no daudziem draudžu locekļiem. Tiem, kuri, mīlēdami jūdu ķēniņu un dzīvodami viņa mācībā, tomēr nevēlas tādēļ pilnībā noliegt un samīdīt savu latvietību.
Teoloģiskā alerģija pret līgodziesmām, jāņuzālēm, papardes ziedēšanu (un ziedošanu Trimpum) pagaidām ir aprobežojusies tikai ar verbālu reakciju. Taču, kā redzam, tagad Rīgas Doma dekānam ir dūša kā miets.
Viņš – izdzinis Latvijas aldarus un alusmīļus no vecpilsētas sirds – droši vien jūtas vēlreiz patriecis naudas mijējus no Zālamana tempļa. Tāda kausu cilāšana, latviska papriecāšanās, ikdienā augstu aizpogātās dvēseles paraušana vaļā – tas taču viss, kā senā “Līvu” dziesmā dzied, ir vella dots…
Protams, Elija Godiņa krustakarš pret mieža un apiņu pielūdzējiem diez vai būtu sanācis tik veiksmīgs, ja neietrāpītu šobrīd valdošā režīma politiskajās nostādnēs. Tās ir radījusi tagadējo Jēkabielas iemītnieku – savas gadījuma veiksmes apreibinātu un to absolutizējošu – infantilā lielummānija.
Koalīcijas galvenā ideologēma ir svēta pārliecība, ka dumjā tauta nodzeras un vispār grimst arvien dziļāk savos netikumos – tāpēc gudrā un cēlā valdība uzņemas svētu misiju glābt, kas vēl glābjams. Truli paceļot akcīzi, radot bezjēdzīgus ierobežojumus tirdzniecībā, aizliedzot medijus barojušās reklāmas.
Tas nedaudz atgādina Kundzes Ar Rosso Krāsas Matiem un Valda "Lāčuka" Dombrovska ziedu laikus. Tad bez aiztures tika sludināts, ka valsts (kā saprotat, L'etat c'est moi) ir svarīgāka par tautu. Jūs, cūkganu, slaucēju un melioratoru pēcteči, pat nespējat iedomāties, kādu laimi baudāt – paši savu valsti, savu valdīšanu, savu nacionālo ierēdniecību! Tāpēc savelciet jostas ciešāk, bet mēs tikmēr ļausimies ES prezidentūras skurbulim...
Kā jūs saprotat, šādas ideologēmas ir trakoti parocīgas, valsts budžetu atvieglojošas. Hipsterīgi liekulīgajai vīzdeguņu varzai – “jauno” politiķu, tiem čomisko birokrātu un asociēto NVO aktīvistu ņudzeklim – Latvijas tauta agrāk šķita naiva "tante Bauskā". Kurai, ja viņa daudz lecas, var uzrīdīt virsū policijas specvienību.
Tagad bordānviņkeliskā kungu šlaka ir nolēmusi, ka nācija turpmāk asociēsies ar plenci pie lauku veikala, kas diņģē centus plastmasas bairim, bet viņi paši – protams, ar gādīgu, kaut stingru narkologu. Tādēļ nevajag pārāk iespringt rūpēs par autoceļiem, medmāsu algām, mūzikas skolām, minimālo algu. Vai šis plenču bars vispār to ir pelnījis?
Kāpēc gan šajā svētajā cīņā – ja vēl sabiedrotajos būs “valstsbaznīca” – narcisma pārņemtie valdības morālisti tiešām nevarētu izmēģināt tautas atbrīvošanu no līgosvētku “pārmērībām, žūpības un dīkdienības”? Pašā Saeimas mājā jau tas ir izdevies.
Kādreiz ielīgošana Sarkanajā zālē bija patiesi sirsnīgs pasākums, kas tuvināja deputātus, parlamenta darbiniekus, akreditētos (un neakreditētos) mediju ļaudis. Ne kāds no tiem pāris alus kausiņiem apdzērās, ne aizmiga sēžu zālē… Jau kuro gadu tur notiek īss un stīvs “ķeksīša pasākums”, kas iepriecē, šķiet, vienīgi Jēkabielas Balto Dāmu.
Mūsu hipsterīgā valdīšana tik ļoti jūsmo(ja) par mūžam priekšā esošajiem ziemeļu kaimiņiem. Varbūt dižmaņiem derētu pie sevis padomāt par to, kāpēc Jevgēņijs Osinovskis, dižais cīnītājs par igauņu nenodzeršanos un Latvijas pierobežas alkošopu ciltstēvs – atvainojos par izteicienu! – pad#rsa visu: vēlēšanas, partijas iespējas veidot valdību, tās ministru amatus, pat socdemu līdera godu?
Vai tiešām tāpēc, ka nebija pietiekami konsekvents savā cīņā?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
