Nākamgad daļa pašvaldību var nespēt pildīt pamatfunkcijas!
Vents Armands Krauklis, bijušais "Attīstībai/Par" partneris12.10.2023.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Valsts budžeta pieņemšanas procesā gandrīz neievērots palicis jautājums par pašvaldību budžetiem, bet tas ir ļoti svarīgs. Tieši no pašvaldību rocības ir atkarīgs, kādā stāvoklī būs ielas, ietves, lauku ceļi, komunālie pakalpojumi, pirmsskolas izglītības iestādes, skolas, sociālās palīdzības apjoms un kvalitāte, vai būs brīvpusdienas izglītības iestādēs, sporta un kultūras dzīve, daļēji – veselības aprūpe, drošība u.t.t.
Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka viss ir kārtībā, jo iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms valstī plānots par 11% lielāks. Pašvaldību ienākumu palielinājums pēc finanšu izlīdzināšanas - 8,1%. Ja par tik palielinātos katras pašvaldības budžets, uztraukumam tiešām nebūtu pamata, taču tā nav.
Ir pašvaldības, kuru budžets pieaugtu tikai par 1,1% (Krāslavas novads, Augšdaugavas novads), 3,1% (Preiļu), 3,3% (Rēzeknes novads), 3,6% (Alūksnes novads). Vairumam pašvaldību pieaugums plānots 4-6% robežās. Vidējo rādītāju paaugstina Pierīga (Ādaži 15,9%, Mārupe 17,5%, Ropaži 16,1%) un galvaspilsēta Rīga (9,5%).
"Bet tas taču nav samazinājums," jūs teiksiet! Ja šogad varēja, tad varēs arī nākamgad. Problēmu rada apstāklis, ka nākamgad izdevumus būtiski palielinās valsts pieņemtie lēmumi – jāceļ minimālās algas, jāpalielina algas pirmsskolas izglītības pedagogiem, septiņās pašvaldībās jāveido pašvaldības policijas, jāpalielina sociālie pabalsti, 100% jāfinansē deinstitucionalizācijas projekti.
Būtiski palielināsies pašvaldību maksājumi par aizņēmuma procentiem. Šie papildu izdevumi vidēji prasīs 9,3%, savu paņems inflācija, un skaidrs, ka, ceļot minimālo algu, tukšā nedrīkst atstāt arī pārējos darbiniekus.
Matemātika vienkārša - lai spētu pildīt funkcijas, saglabātu esošo pakalpojumu klāstu, apjomu un kvalitāti, pašvaldības budžetam būtu jāaug vismaz par 8% (vienu procentu, "savelkot jostas", kaut kā izdotos ietaupīt). Bet no 43 pašvaldībām tādas ir tikai 13.
Izeja? Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā valstij jāparedz papildu speciālā valsts budžeta dotācija – 22,5 miljoni eiro (2023. gadā tāda bija 45,2 miljoni eiro), kas uz kopējā budžeta fona nav nekādā lielā summa.
Pašlaik starp pašvaldībām, Finanšu ministriju, valdošajām partijām notiek dažāda līmeņa konsultācijas, sarunas, tāpēc ceru, ka virsrakstā pieminētā situācija nepienāks. Bet tieši tāpēc skaidri jāsaprot – pašvaldību prasības nav "no pirksta izzīstas" un ir pamatotas.
Ja valdošie politiķi tajās neieklausīsies, cietīs daudzu pašvaldību iedzīvotāji, un dzīves līmeņa starpība starp metropoli un pārējo Latviju turpinās palielināties.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
