Nākotnes fonds: ir vai nav ļoti kritiska situācija demogrāfijā? Atbildot “Certus” un citiem
Otto Ozols, “Nākotnes fonda” vadītājs13.02.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau ilgāku laiku "Nākotnes fonds" ar patiesu interesi, bet reizēm ar izbrīnu vēro domnīcas "Certus" paziņojumus saistībā ar demogrāfisko situāciju Latvijā. Ļoti labi, ka par šo valsts nākotnei eksistenciālo tēmu tiek aktīvi diskutēts, tomēr ir vairākas, teiksim tā, mulsinošas lietas.
Īpaši, tādēļ, ka uzskatām domnīcu par akadēmiski izglītotu un godprātīgu pētnieku apvienību.
Mūsu skatījumā šos "Certus" paziņojumus caurstrāvo trīs pamata vēstījumi:
- Latvijā iedzīvotāju skaits samazināsies, bet ne tik kritiski, kā tikām brīdināti;
- Problēmas ir arī citur Eiropā;
- Risinājums ir imigrācija.
Pirmie divi vēstījumi ir ar mierinošu intonāciju, trešais tiek piedāvāts kā risinājums. Arī jaunākajā "Certus" publiskajā paziņojumā atkal tieši tas pats, argumentācijai izmantojot dažādus pētījumus un faktus. Te gan jāatzīmē, ka patiešām ir iezīmējušies nelieli cerību asni un arī vairākās pozitīvas ziņas. Par tām mazliet vairāk noslēgumā. Vispirms par "Certus" argumentiem.
Nesen portāla "Delfi" slejās domnīcas pētnieks Sergejs Gubins publicēja rakstu "Arī Latvija var apturēt demogrāfisko lejupslīdi". Tajā viņš, balstoties uz paša aprēķiniem, norāda, ka 2030. gadā Latvijā būs aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju. Tas ir vairāk, nekā prognozē tādas nopietnas starptautiskās organizācijas kā ANO un ES. Šāds vēstījums ļauj politiķiem un arī sabiedrībai mazliet nomierināties – "redz, nav tik traki”. Tomēr ir vērts mazliet uzmanīgāk aplūkot šo prognozi.
Runa ir par salīdzinoši tuvu laika periodu – 12 gadiem. Atceroties, ka šobrīd Latvijā dzīvo vairāk nekā 1,9 miljoni iedzīvotāju, tad "Certus" prognoze – kritums līdz 1,8 miljoniem – nozīmē samazinājumu vēl par 100–150 tūkstošiem. Tās nav uztveramas par nomierinošām ziņām.
Otrs Gubina vēstījums – viņš retoriski jautā: "Vai tiešām dzīvojam valstī bez nākotnes?" un pats steidz atbildēt – nē! Šāds "Certus" optimisms ir apsveicams, un labprāt tam pievienojamies. Tikai arguments ir nedaudz mulsinošs. Pētnieks Gubins savā rakstā skaidro: "Latvija nav vienīgā valsts, kas saskaras ar nopietnām demogrāfiskām problēmām. Iedzīvotāju skaita ziņā desmit visstraujāk sarūkošās valstis atrodas tepat blakus – Lietuva, Polija. Arī virknē Austrumeiropas valstu, piemēram, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Horvātijā, ir novērojama līdzīga demogrāfiskā dinamika."
Vai patiešām ar argumentu, ka arī citiem iet slikti, mums vajadzētu justies labāk? Nē! Īpaši tādēļ, ka skaidrības labad derētu mazliet vairāk iedziļināties, kāda patiešām ir situācija pieminētajās kaimiņvalstīs. Te noderētu neliela ilustrācija – vienkāršs matemātikas teksta uzdevums.
Iedomāsimies, ka piecas automašīnas brauc kraujas virzienā ar puslīdz vienādu ātrumu. Auto, kuru sauksim par LV, atrodas no kraujas tikai
Atbilde ir labi redzama – visbīstamākā situācija ir LV auto. Tieši šim auto ir nekavējoties jāsāk enerģiski rīkoties, lai novērstu katastrofu, tieši šim auto ir palicis vismazāk laika. Un šim auto nekādi nepalīdz fakts, ka aizmugurē, krietni tālāk ir citi auto, kuri tieši tāpat traucas nepatikšanu virzienā. Tīšām izlaidu faktu, ka LV auto, kurš ir vistuvāk briesmām, patiesībā brauc... visātrāk.
Atgriežamies pie "Certus" pētnieka Gubina vēstījuma. Viņš apgalvo, ka Latvija nav vienīgā valsts, kas saskārusies ar nopietnām demogrāfiskām problēmām. Taisnība! Tikai ļoti būtiska atšķirība ir tā, ka Latvijā dzīvo tikai 1,9 miljoni iedzīvotāji, pārējās pieminētājās, krietni vairāk: Lietuvā – 2,9 miljoni, Polijā – 40 miljoni, Ungārijā – 9,7 miljoni, Bulgārijā – 7 miljoni un Rumānijā – 19,6 miljoni.
Piedevām tikai Bulgārijai un Lietuvai iedzīvotāju skaita kritums, jeb ātrums, ar kādu tie traucās uz "kraujas malu", ir līdzīgs Latvijai, pārējām tas ir būtiski mazāks. Piemēram, minētā Ungārija kopš 2000. gada ir zaudējusi nepilnus 5% iedzīvotāju. Latvija... 18%. Atvainojiet, bet kā "Certus" var salīdzināt situācijas iedzīvotāju skaita ziņā ar piecas reizes lielāku valsti, kur iedzīvotāju skaita kritums ir trīs reizes lēnāks nekā Latvijā?
Latvija ir tieši tas auto no teksta uzdevuma ar nosaukumu LV. Atšķirībā no citām valstīm mums ir vismazākais iedzīvotāju skaits jeb atlikušie "km", un ātrums uz demogrāfisko krīzes krauju viens no vislielākajiem. Latvija pie kritiskās atzīmes nonāks daudz, daudz ātrāk nekā pieminētās kaimiņvalstis. Protams, paniski plosīties krīzes situācijās nav pareizākais risinājums, tomēr situācija paģērē rīkoties ļoti izlēmīgi. Būtība runa ir par nācijas eksistenciālu krīzes situāciju, kas patiesībā ir "force majeure" jebkura atbildīgai valstij.
Protams, ka "Nākotnes fonds" vēlas piekrist apgalvojumam, ka Latvija ir valsts ar nākotni. Tāpat ir iespējams labot demogrāfiskās tendences pat ļoti kritiskās situācijā. Pie šiem risinājumiem jau ir ļoti nopietni strādāts, ļoti komplicētā politiskā situācijā ir meklēti tālredzīgi risinājumi, un top jauni priekšlikumi.
Valdība tikai pēdējo gadu laikā vien ir palielinājusi atbalstu demogrāfijai par vismaz 55 miljoniem eiro. Liela daļa no risinājumiem ir vērsti uz pašu galveno problēmu – palīdzēt novērst sociālās netaisnības plaisu, kas Latvijā ilgstoši visvairāk skāra tieši jaunās ģimenes. 2018. gads ar īpašu valdības lēmumu ir izsludināts par "Goda Ģimeņu gadu”. Lēnām, bet attieksme mainās arī augstākajā politiskajā līmenī.
"Certus" pētnieks savā rakstā kā labo piemēru piemin Igauniju. Tomēr der atcerēties, ka Igaunija ļoti izlēmīgas ģimeņu ar bērniem atbalsta programmas uzsāka jau 2000. gadu sākumā. Tās ietvēra sevī ļoti nopietnu sociālo atbalsta mehānismu programmu, kas tiek pilnveidotas un uzlabotas līdz pat šim brīdim. Zīmīgi, ka šī attieksme nostrādāja arī kā preventīvs remigrācijas* mehānisms.
Latviski runājot – gudras atbalsta programmas ļāva jaunajām igauņu ģimenēm atturēties no lēmuma pamest valsti krīzes brīžos. Lielā mērā tieši tāpēc Igaunijā iedzīvotāju skaitā kritums kopš 2000. gada ir trīs (!!!) reizes mazāks nekā Latvijā. Igaunijā kopš gadsimta sākuma zaudēts tikai 6% no iedzīvotāju kopskaita, Latvijā jau iepriekšminētie 18%. Šobrīd ir vērts sākt pievērst uzmanību arī Polijai, kur valdības izlēmīga rīcība arī iedrošinājusi daudzas poļu ģimenes.
Lai sekotu Igaunijas piemēram, Latvijai šobrīd vajadzētu valsts budžeta palielināt atbalstu ģimenēm par vēl apmēram 150–200 miljoniem eiro. Tā, protams, ir liela summa, bet politiķi zina, ka tā nav neiespējama. To var palielināt pakāpeniski, teiksim, nākošo trīs gadu laikā, kas būtu saprātīgs līdzsvars starp budžeta stabilitāti un izlēmīgu rīcību. Tas pilnīgi noteikti būtu ieguldījums arī remigrācijas plānos. Vispirmām kārtām – ļautu Latvijā dzīvojošajām jaunajām ģimenēm justies drošāk un atturēties no galējā lēmumam grūtos brīžos pamest valsti.
Otrkārt – uzmanīgi salīdzinot situāciju ārpus Latvijas, daudzas šobrīd ārzemēs dzīvojošās jaunās ģimenes varēs konstatēt, ka Latvija pamazām kļūst aizvien labāka vieta, kur audzināt bērnus.
Protams, mēs šobrīd esam šī ceļa pašā sākumā – ļoti daudz darāmā vēl, piemēram, ar izglītības pieejamību un kvalitāti, veselības aizsardzību un citām izšķiroši svarīgām lietām. Tomēr progresu var panākt, to ir apliecinājusi tā pati Igaunija un šobrīd arī Polija. Kā jau norādīju, arī Latvijā attieksme pamazām, bet ir mainījusies ne tikai vārdos, bet pavisam reālos darbos, kas ir redzami gan valdības, gan vairāku atbildīgu pašvaldību līmenī.
"Certus" piedāvātā ideja par imigrāciju kā alternatīvu risinājumu ir jāvērtē ļoti uzmanīgi. Tā ir rīkojušās vairākas Eiropas lielvalstis nesenā vēsturē. Tomēr šie risinājumi vienmēr ir ļoti sarežģīti. Pat tādas pieredzējušas demokrātijas kā Vācija un Zviedrija ir saskārušās ar pamatīgām problēmām. Un te atkal der atcerēties par salīdzināšanu. Abas pieminētās ir valstis, kurās ir attiecīgi 80 miljoni un 10 miljoni iedzīvotāju. Latvijā pamatiedzīvotāju skaits, kā zināms, ir jau zem 2 miljoniem un turpina samazināties. Tādēļ mums imigrācija kā risinājums ir jāapsver īpaši uzmanīgi.
Pirms par to runāt kā risinājumu, ir jāizpilda mājasdarbs, ko laicīgi paspēja izdarīt Igaunija – mainīt attieksmi pret pamatiedzīvotāju ģimenēm, radīt drošu sociālo vidi, sistēmu. Pats galvenais tomēr ir ļoti cilvēcīgais faktors – uz jaunajām ģimenēm ar bērniem ir jāraugās kā cilvēkiem, kuri veidos mūsu nākotni, nevis kā IKP veidojošajiem resursiem ekonomikai vai nācijai. Ģimenēm ar bērniem Latvijā ir jājūtas droši, cienītām un aizsargātām.
Izšķiroši svarīgi ir sniegt, kopā radīt pārliecinošu nākotnes perspektīvu. Kopīgu lielo redzējumu par to, kādai jāizskatās nākotnes Latvijai, valstij, kurā dzīvos mūsu bērni, mazbērni. Kopīgajam nākotnes redzējumam jābalstās reālā rīcībā, nevis lozungos. To var radīt tikai, sadzirdot vienam otru, domājot kopā, strādājot kopā un ticot kopīgam lielajam mērķim.
* - Jau kādu laiku speciālisti ir vienojušies, ka termina "reemigrācija" vietā lieto "remigrācija."
Seko mums 
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
