“Nākotnes nams” - vai un kam tas vajadzīgs

Tātad vispirms par “nākotni”. Lai atbilde uz uzdoto jautājumu šajā vārdu salikuma daļā būtu pietiekoša, vajadzētu saprast, kas ar šo vārdu domāts, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē;

Tiešā nozīmē ar to, mūsuprāt, domāts Latvijas iedzīvotāju nākamo paaudžu dzīves laiks šajā gadsimtā. Domstarpību par to, liekas, nevarētu būt.

Pārnestā nozīmē ar to visticamāk domāta tā “gaišā nākotne”, kādu bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūra solīja Latvijas (lasi: latviešu) tautai, pieņemot “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 1990.gada 4. maijā.

Šobrīd, pēc 21 gada, latviešu tauta var pietiekami objektīvi novērtēt šī solījuma patiesumu vai, gluži pretēji, tā liekulību un melus. Mūsuprāt, tuvāks patiesībai ir otrs vērtējuma variants.

Par to liecina ne vien pašreizējās valsts varas apzinātā izvairīšanās no t.s. 4. maija Republikas attīstības salīdzinājuma visos aspektos pēdējos 20 gados ar attiecīgu 18. novembra LR attīstību savos 20 gados, bet arī arvien pieaugošais latviešu tautas sašutums par nemainīgi kopš t.s. “neatkarības atgūšanas” pie varas esošās bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķes pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku.

Tās rezultātā latviešu tauta visticamāk pirmo reiz vēsturē jau ir kļuvusi par minoritāti savā zemē (!). (Oficiāla apstiprinājuma tam nav, jo šie statistikas dati apzināti tiek slēpti.)

Līdzšinējam latviešu tautas izzušanas tempam saglabājoties, tās pilnīga izzušana Latvijā iespējama jau tuvāko 30 līdz 50 gadu laikā. Pagaidām nekas neliecina, ka šī tendence varētu tikt vismaz ierobežota.

Ja kāds tādam vērtējumam nepiekrīt, lai argumentēti – balstoties vienīgi uz neviltotiem statistikas datiem – pierāda pretējo. Kamēr tāda pierādījuma nav un, mūsuprāt, arī nebūs, jo nevar būt, varam droši apgalvot, ka pašreizējā valsts vara, savas nepārtrauktās valdīšanas laikā Latvijā, kopš t.s. “neatkarības atgūšanas”, apzināti ir vedusi latviešu tautu pretī neizbēgamai bojāejai.

Tāda arī ir tā “nākotne”, kādu šī vara ir paredzējusi latviešu tautai. Vai latviešu tautai tāda “nākotne“ ir vajadzīga? Mūsuprāt šis jautājums ir lieks, ja vien pati latviešu tauta vēl nav pilnīgi “nozombēta”, vai jau kļuvusi garīgi slima.

Tāda “nākotne”, mūsuprāt, ir vajadzīga vienīgi tās autoriem – pašreizējai valsts varai, vai pareizāk tiem, kuru uzdevumā tā joprojām īsteno pret latviešu tautu vērsto genocīda politiku.

Ar to arī jautājums – vai un kam tāda “nākotne” vajadzīga, mūsuprāt, ir atbildēts pietiekoši.

Bet tagad pievērsīsimies virsrakstā minētā vārdu salikuma otrajai daļai - “nams”.

Kā jau sākumā paskaidrots, ar to tiek apzīmēts būvobjekts, kādu pašreizējā valsts vara ir paredzējusi uzcelt kā piebūvi “Sarkano strēlnieku”, tagad Okupācijas muzeja ēkai Rīgas vēsturiskajā centrā.

Virsrakstā uzdotais jautājums attiecībā uz šo būvobjektu ir īpaši aktuāls vairākos aspektos. Svarīgākais no tiem, mūsuprāt, ir tā lietderības vērtējums no ideoloģiskā viedokļa;

Jau raksta sākumā noskaidrojām, ka “nākotne”, kuras vārdā šo būvobjektu paredzēts celt, latviešu tautai nav vēlama tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ. Bet tā ir vēlama, pat nepieciešama pašreizējai valsts varai savas neierobežotās varas apliecināšanai, vēl neizzudušajai latviešu tautas daļai un tās glorificēšanai tai “padomju tautas” tipa “politiskajai nācijai” jeb “sabiedrībai”, kas “nākotnē” dzīvos Latvijā jau zudušās latviešu tautas vietā.

Tad Latvijā joprojām valdošajai bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķei būs izdevies uzskatāmi pierādīt, gan sev, gan saviem domubiedriem visā pasaulē – t.s. “starptautiskajai sabiedrībai”, ka vismaz Latvijā “Ļeņina idejas dzīvo un uzvar”.

Paradoksāli ir arī tas, ka pie šī “nama” vienlaikus paredzēts izveidot t.s. politiski represēto jeb “komunistiskā genocīda upuru memoriālu”, it kā viņu “piemiņas saglabāšanai”. Taču, atrodoties bij. “Sarkano strēlnieku” - Latvijā valdošās PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķes ideloģisko priekšteču pieminekļa pakājē, tā faktiski būs viņu piemiņas zaimošana. (sk. mūsu mājas lapā fails 2010. gada 17. jūnijā, beigu daļā minēto).

Šogad 14. jūnijā aprit 70 gadi kopš bij. PSRS vēl pirms Latvijas okupācijas izplānotās LR apzinīgāko un valstiski vērtīgāko pilsoņu masveida deportācijas uz Sibīriju nolūkā tos iznīcināt. Šajā akcijā aktīvi piedalījās arī pašreizējās valsts varas priekšteči. Tas bija bezprecedenta noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma un joprojām palicis nesodīts. Arī šī nozieguma upuru “piemiņas saglabāšana” ir paredzēta tā veicēju ideoloģisko priekšteču pieminekļa pakājē.

Otrs svarīgākais aspekts šī objekta celtniecības lietderības noteikšanā, mūsuprāt, ir tā novērtējums no Rīgas tradicionālās pilsētvides saglabāšanas un pilsētbūvnieciskā viedokļa;

Objektīvi to iespējams novērtēt vienīgi salīdzinājumā ar kādu alternatīvu priekšlikumu. Tāds priekšlikums jau ir dots. (sk. mūsu mājas lapā fails 12.12.2006). Objektīvs un neatkarīgs novērtējums šajā jautājumā, ar augstākā līmeņa profesionālu ekspertu līdzdalību, vēl nav, jādomā, politisku motīvu dēļ. Tomēr, ievērojot pašreizējās valsts varas hronisko politisko bankrotu, tāds novērtējums ir pilnīgi nepieciešams.

Ievērojot alternatīvā priekšlikumā minēto argumentāciju, ko var papildināt – piem. pieblīvējot Rīgas vēsturisko centru ar sev vēlamiem, bet tam svešiem būvķermeņiem, pašreizējā valsts vara būs atņēmusi latviešu tautai vienīgo iespēju pulcēties plašākām akcijām šajā tradicionāli vispiemērotākajā vietā (līdzīgām somiem Helsinkos pēc š.g. pasaules čempionāta hokejā), jo Doma laukums tādām akcijām jau ir par šauru. Tad arī Jāņus vairs nevajadzēs svinēt uz ielas, kā pērn, ar visām to saistītām satiksmes u.c. negācijām – tāds novērtējums ir iespējams.

Mūsuprāt, tāda novērtējuma rezultātā šī “nama” celtniecība arī no Rīgas tradicionālās pilsētvides saglabāšanas un pilsētbūvnieciskā viedokļa, tiks atzīta par nevēlamu.

Trešais un praktiski noteicošais valstī, kādā pašreiz dzīvojam, šī “nama” celtniecības lietderības vērtējumā ir ekonomiskais aspekts;

Ir zināms, ka šī celtniecība, neskaitot projektēšanas izdevumus, prasīs vairākus miljonus latu. Cik tieši, vēl nav zināms, bet ir zināms, ka to skaits celtniecības gaitā visticamāk vairākkārt pieaugs. Tādu līdzekļu ne valsts, ne pašvaldības budžetā nav un nebūs vismaz tikmēr, kamēr netiks pabeigta tā paša iemesla dēļ jau vairākkārt nokavētā “Gaismas pils” celtniecība.

Arī “Gaismas pils” joprojām sirgst ar pašreizējās valsts varas tai inficēto, komunistiem raksturīgo, “pompozās lielummānijas” kaiti, kuras dēļ tā jau vairākkārt ir tikusi “apgraizīta”, kā rezultātā tai ar projekta autora sākotnējo, mūsuprāt, Latvijas apstākļiem ne visai piemēroto ieceri par “stikla kalnu” tikpat kā nekas kopīgs vairs nav palicis pāri. Tagad šīs varas pārstāvji to skaidro kā “tramplīnu” latviešu tautas “lēcienam” uz tai paredzēto “gaišo nākotni”. (Mūsuprāt, drīzāk uz “nekurieni”.)

Ar šo kaiti savulaik inficētie “trīs brāļi” tomēr “neizdzīvoja”. Bet vai ar to pašu kaiti inficētais “Nākotnes nams izdzīvos”? To vēl nevar zināt, jo par tā “dzīvību” šobrīd cīnās visa pašreizējā valsts pārvaldes sistēma, saprotot, ka tas ir arī viņas pašas “izdzīvošanas” jautājums.

Tas nozīmē, ka “Nākotnes nama” celtniecībai vajadzīgos miljonus pašreizējā valsts vara kārtējās “optimizācijas” ceļā, kaut kā tomēr sadabūs. Protams, kā parasti, uz jau pamatīgi apzagtās Latvijas tautas un valsts rēķina, piem. atņemot kompensācijām dabas stihijās cietušajiem latviešu zemniekiem un sociāliem pabalstiem tām latviešu ģimenēm, kurām tas nepieciešams.

Absurda, mūsuprāt, ir pašreizējā situācija, kad tiek pilnīgi ignorēts alternatīvais priekšlikums, kas, neprasot nekādus kapitālieguldījumus, sekmīgi atrisina galveno ar šo celtniecību saistīto problēmu – Okupācijas muzeja paplašināšanu, vienlaikus paaugstinot tā statusu valstiskā līmenī.

Tātad, vērtējot šī “nama” celtniecības lietderību ekonomiskā aspektā, raugoties no Latvijas tautas un valsts, nevis pašreizējās valsts varas interešu viedokļa, secinājums ir viennozīmīgs – tā ir pilnīgi nelietderīga, nav vēlama un ir pat kaitīga.

Ar to arī atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu, mūsuprāt, ir dota pietiekoši izsmeļoša. Ja kāds to vēl nav sapratis, vai arī gribējis saprast, atkārtosim vēlreiz, īsāk un skaidrāk.

“Nākotnes nama” celtniecība, raugoties no likumīgās Latvijas tautas un valsts interešu viedokļa, nav vēlama un ir pat kaitīga visos aspektos. Tādēļ latviešu tautai tā nav vajadzīga.

Savukārt, raugoties no pašreizējās valsts varas interešu viedokļa, šī “nama” celtniecība ir nevien vēlama, bet arī nepieciešama, kā uzskatāms pašapliecinājums sev, saviem pēctečiem un tai “padomju tautas” tipa “politiskajai nācijai”, jeb “sabiedrībai”, kas “nākotnē” dzīvos Latvijā, jau izzudušās latviešu tautas vietā.

Lai ar “Nākotnes nama” celtniecību saistītie jautājumi kļūtu vēl skaidrāki, paraudzīsimies uz tiem caur ne pārāk senās pagātnes prizmu.

Šīs celtniecības “pamatakmens” pēc būtības tika ielikts jau bij. PSRS okupācijas periodā, ar t.s. “Sarkano strēlnieku laukuma” izveidošanu Rīgas vēsturiskajā centrā, pēc vietējās PSKP CK pasūtījuma. Šajā “laukumā” esošiem objektiem – piemineklim “Sarkanajiem strēlniekiem” un “Sarkano strēlnieku” muzejam, bija jākalpo tam pašam uzdevumam, kādu Latvijā joprojām valdošā bij. PSKP un VĻKJS nomenklatūras kliķe ir paredzējusi “Nākotnes namam” - “darbaļaužu ideoloģiskajai audzināšanai”.

Mainoties okupācijas režīma izkārtnei, bet ne tā saturam, “Sarkano strēlnieku” muzejs kādu laiku kļuva savam uzdevumam nepiemērots. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo pašreizējā valsts vara, nolūkā to saglabāt, “labprāt” ielaida tajā pašai ne visai vēlamo Okupācijas muzeju, kuram līdz tam laikam piemērotu vietu Rīgā “neizdevās atrast”.

Zinot, ka Okupācijas muzejam arī šajā vietā būs vajadzīga paplašināšana, pašreizējai valsts varai beidzot bija radusies iespēja, it kā latviešu tautas interešu vārdā, īstenot sev vajadzīgo “Nākotnes nama” celtniecību. Turklāt, kā vienmēr, uz joprojām naivās un lētticīgās latviešu tautas rēķina.

Tādējādi tai “ģeniāli” būs izdevies panākt gan ar “Sarkano strēlnieku laukuma” izveidošanu iecerēto Rīgas vēsturiskā centra izkropļošanu, gan sākotnējo ideoloģisko mērķu pēctecību pašreizējos apstākļos un “nākotnē”.

Atliek vienīgi atgādināt, ka bij. “Sarkano strēlnieku laukums” ar tajā esošiem objektiem un t.s. “Uzvaras piemineklis” Daugavas otrā krastā, ir “brāļi”, kas “dzimuši un auguši vienā ģimenē” - bij. Latvijas PSR, kuras pēctecību, kā acuraugu, joprojām sargā un glabā “neatkarību atguvusī” 4. maija republika.

Un beidzot, piedāvājam šo aktuālo un būtiski svarīgo jautājumu izšķirt pašai latviešu tautai demokrātiskā ceļā, nevis ar balsošanu kādā pašreizējās valsts varas rīkotā referendumā, bet ar ziedojumu vākšanu, vienlaikus balsojot par vienu no diviem pasākumiem - “Nākotnes nama” celtniecībai vai piemineklim “Pret latviešu tautu vērstā genocīda upuru piemiņai” Jēkaba laukumā, kas nozīmēs arī alternatīvā priekšlikuma īstenošanu.

Šajā nolūkā droši vien tiks nodibināti divi fondi, kuros kādā no abiem katrs LR pilsonis, piezvanot pa norādīto tel. numuru, būs ziedojis vienu latu un nodevis arī vienu balsi par sev vēlamā pasākuma īstenošanu. Ziedojumu vākšana un balsošana varētu ilgt vienu gadu no tās izsludināšanas brīža. Tās rezultātu noteiks nevis saziedotās naudas, bet nodoto balsu vairākums. Tādēļ, lai novērstu iespēju balsot vairākkārt, ziedojumus, lielākus par vienu latu, vajadzētu reģistrēt jau zināmā parakstu vākšanas kārtībā, īpašas “vēlēšanu komisijas” kontrolē, sastāvošā, piem. no vienāda skaita pilnvarotiem Okupācijas muzeja darbiniekiem un s/o Nacionālā apvienība dalībniekiem.

Mūsuprāt, ziedojumu vākšanā un balsošanā drīkstēs piedalīties vienīgi likumīgā Latvijas tauta – LR pilsoņi līdz PSRS okupācijai un to pēcnācēji, jo nevienam citam nevar būt tiesību lemt ar Latvijas tautas un valsts nacionālajām interesēm saistītus jautājumus, kāds, neapšaubāmi, ir šajā gadījumā izšķiramais jautājums.

Ja “vēlēšanu komisija” šajā procesā būs atklājusi nopietnus balsošanas noteikumu pārkāpumus, tā būs tiesīga pārkāpēju nodotās balsis anulēt un vajadzības gadījumā ziedojumu vākšanas un balsošanas termiņu pagarināt. Balsošanā zaudējušam pasākumam saziedotie līdzekļi tiks pieskaitīti uzvarējušā pasākuma līdzekļiem. Ja kādā iestādē, vai organizācijā notiks organizēta balsošana, tās vadībai pirms tās jānodrošina balsotāju iepazīstināšana ar visiem argumentiem par katru no tajā piedāvātajiem pasākumiem.

Ja tāds piedāvājums Okupācijas muzejam liksies pieņemams, būsim gatavi sadarbībai, lai to īstenotu.

Ievērojot visus ar šo jautājumu saistītos argumentus un noteikumus, mūsuprāt, katrs LR pilsonis, kurš piedalīsies šajā ziedojumu vākšanā un balsošanā, būs spējīgs apzināti izšķirties par vienu no tajā piedāvātajiem pasākumiem.

Ceram, ka likumīgie LR pilsoņi, vismaz to vairākums, vēl nav zaudējuši spēju loģiski domāt un spriest, kādai arī vajadzētu būt šīs ziedojumu vākšanas un balsošanas motivācijai.

Novērtē šo rakstu: