Narkotiku dekriminalizēšana palīdzēšot pusaudžus ārstēt no atkarības? Tas ir pilnīgi greizi
Nils Sakss Konstantinovs18.07.2024.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
Narkotiku diskusijā tagad fokuss ir uz pusaudžiem – kā dekriminalizācija palīdzēšot viņus ārstēt no atkarības. Tas ir pilnīgi greizs fokuss.
Pusaudžiem atkarība faktiski vienmēr ir sociāla un uzvedības problēma, to nevar “izārstēt” slimnīcā. Jau kad pirms aptuveni 10 gadiem strādāju tagad jau slēgtā iestādē “pusaudžiem narkomāniem”, mēs vairs neredzējām tādus pusaudžus, kuru vienīgā vai svarīgākā dzīves problēma būtu fiziska atkarība no kādas vielas (tie, kas šajā sfērā senāk par mani, atceras tādus bērnus vien starp 90. gadu ielu heroīna lietotājiem).
Attiecināt “atkarību kā slimību” uz pusaudžiem ir diezgan neinformēta pieeja, kas neņem vērā ne pēdējo desmitgažu realitāti, ne pusaudžu bioloģiskās īpatnības un vielu lietošanas paradumus, ne arī pētījumus.
Es arī nedomāju, ka pusaudžus vajadzētu atbrīvot no jebkāda soda, ja viņi dara nevēlamas lietas. Tur veidojas absurdi kāzusi – mēs, piemēram, sodīsim pusaudzi, kurš dzer aliņu vai brauc ar riteni bez ķiveres, bet nesodīsim to, kurš šņauc vitamīnu? Protams, ir nepieļaujami likt pusaudzi cietumā tā dēļ, bet sods ir sabiedrības vēstījums: ko mēs uzskatām par nepieņemamu.
Un vēstījumam pusaudžiem vajadzētu būt: narkotikas nav tev. Tāpat kā cigaretes, alkohols, braukšana ar mašīnu, prostitūtas un enerģijas dzērieni. Ir normāli ierobežot bērnus. Un ir normāli, ka viņi šos ierobežojumus reizēm pārkāpj.
Mēs zinām no pētījumiem, ka ar bērniem vislabāk darbojas konservatīvākas, autoritatīvas audzināšanas pieejas, bet liberālās visatļaujošās parasti rada lielākas problēmas. Narkotikas nav izņēmums.
Dekriminalizācija ir svarīga, tā palīdz mazināt riskus – bet tas galvenokārt attiecas uz pieaugušajiem lietotājiem.
Tas nav arī tikai par ārstēšanu – mēs tādā veidā dodam ziņu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir iespējas pašiem izdarīt izvēles, tostarp lietot vielas, ja viņi to vēlas. Tās ir svarīgas cilvēktiesības. Bērniem jābūt citam vēstījumam. Uz viņiem šīs tiesības nevar attiekties tādā pat mērā.
Dekriminalizācija neatrisinās tās problēmas, kas rada narkotiku problēmas starp pusaudžiem, – nonākšanu kontaktā ar nelegālajiem tirgotājiem, nezināmu “netīru” vielu lietošanu, drošu un saistošu alternatīvo aktivitāšu trūkumu, labas skolas, pieejamu mentālās veselības atbalstu un ģimeņu nabadzības mazināšanu.
Dekriminalizācija ir svarīgs solis, kopumā pievienojos tiem speciālistiem, kas to atbalsta kā pierādīti efektīvu – bet vajadzētu arī rūpīgāk apdomāt, kur ar to var un kur nevar aiziet.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
