Narkotiku dekriminalizēšana palīdzēšot pusaudžus ārstēt no atkarības? Tas ir pilnīgi greizi
Nils Sakss Konstantinovs18.07.2024.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
Narkotiku diskusijā tagad fokuss ir uz pusaudžiem – kā dekriminalizācija palīdzēšot viņus ārstēt no atkarības. Tas ir pilnīgi greizs fokuss.
Pusaudžiem atkarība faktiski vienmēr ir sociāla un uzvedības problēma, to nevar “izārstēt” slimnīcā. Jau kad pirms aptuveni 10 gadiem strādāju tagad jau slēgtā iestādē “pusaudžiem narkomāniem”, mēs vairs neredzējām tādus pusaudžus, kuru vienīgā vai svarīgākā dzīves problēma būtu fiziska atkarība no kādas vielas (tie, kas šajā sfērā senāk par mani, atceras tādus bērnus vien starp 90. gadu ielu heroīna lietotājiem).
Attiecināt “atkarību kā slimību” uz pusaudžiem ir diezgan neinformēta pieeja, kas neņem vērā ne pēdējo desmitgažu realitāti, ne pusaudžu bioloģiskās īpatnības un vielu lietošanas paradumus, ne arī pētījumus.
Es arī nedomāju, ka pusaudžus vajadzētu atbrīvot no jebkāda soda, ja viņi dara nevēlamas lietas. Tur veidojas absurdi kāzusi – mēs, piemēram, sodīsim pusaudzi, kurš dzer aliņu vai brauc ar riteni bez ķiveres, bet nesodīsim to, kurš šņauc vitamīnu? Protams, ir nepieļaujami likt pusaudzi cietumā tā dēļ, bet sods ir sabiedrības vēstījums: ko mēs uzskatām par nepieņemamu.
Un vēstījumam pusaudžiem vajadzētu būt: narkotikas nav tev. Tāpat kā cigaretes, alkohols, braukšana ar mašīnu, prostitūtas un enerģijas dzērieni. Ir normāli ierobežot bērnus. Un ir normāli, ka viņi šos ierobežojumus reizēm pārkāpj.
Mēs zinām no pētījumiem, ka ar bērniem vislabāk darbojas konservatīvākas, autoritatīvas audzināšanas pieejas, bet liberālās visatļaujošās parasti rada lielākas problēmas. Narkotikas nav izņēmums.
Dekriminalizācija ir svarīga, tā palīdz mazināt riskus – bet tas galvenokārt attiecas uz pieaugušajiem lietotājiem.
Tas nav arī tikai par ārstēšanu – mēs tādā veidā dodam ziņu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir iespējas pašiem izdarīt izvēles, tostarp lietot vielas, ja viņi to vēlas. Tās ir svarīgas cilvēktiesības. Bērniem jābūt citam vēstījumam. Uz viņiem šīs tiesības nevar attiekties tādā pat mērā.
Dekriminalizācija neatrisinās tās problēmas, kas rada narkotiku problēmas starp pusaudžiem, – nonākšanu kontaktā ar nelegālajiem tirgotājiem, nezināmu “netīru” vielu lietošanu, drošu un saistošu alternatīvo aktivitāšu trūkumu, labas skolas, pieejamu mentālās veselības atbalstu un ģimeņu nabadzības mazināšanu.
Dekriminalizācija ir svarīgs solis, kopumā pievienojos tiem speciālistiem, kas to atbalsta kā pierādīti efektīvu – bet vajadzētu arī rūpīgāk apdomāt, kur ar to var un kur nevar aiziet.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
