Narkotiku dekriminalizēšana palīdzēšot pusaudžus ārstēt no atkarības? Tas ir pilnīgi greizi
Nils Sakss Konstantinovs18.07.2024.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
Narkotiku diskusijā tagad fokuss ir uz pusaudžiem – kā dekriminalizācija palīdzēšot viņus ārstēt no atkarības. Tas ir pilnīgi greizs fokuss.
Pusaudžiem atkarība faktiski vienmēr ir sociāla un uzvedības problēma, to nevar “izārstēt” slimnīcā. Jau kad pirms aptuveni 10 gadiem strādāju tagad jau slēgtā iestādē “pusaudžiem narkomāniem”, mēs vairs neredzējām tādus pusaudžus, kuru vienīgā vai svarīgākā dzīves problēma būtu fiziska atkarība no kādas vielas (tie, kas šajā sfērā senāk par mani, atceras tādus bērnus vien starp 90. gadu ielu heroīna lietotājiem).
Attiecināt “atkarību kā slimību” uz pusaudžiem ir diezgan neinformēta pieeja, kas neņem vērā ne pēdējo desmitgažu realitāti, ne pusaudžu bioloģiskās īpatnības un vielu lietošanas paradumus, ne arī pētījumus.
Es arī nedomāju, ka pusaudžus vajadzētu atbrīvot no jebkāda soda, ja viņi dara nevēlamas lietas. Tur veidojas absurdi kāzusi – mēs, piemēram, sodīsim pusaudzi, kurš dzer aliņu vai brauc ar riteni bez ķiveres, bet nesodīsim to, kurš šņauc vitamīnu? Protams, ir nepieļaujami likt pusaudzi cietumā tā dēļ, bet sods ir sabiedrības vēstījums: ko mēs uzskatām par nepieņemamu.
Un vēstījumam pusaudžiem vajadzētu būt: narkotikas nav tev. Tāpat kā cigaretes, alkohols, braukšana ar mašīnu, prostitūtas un enerģijas dzērieni. Ir normāli ierobežot bērnus. Un ir normāli, ka viņi šos ierobežojumus reizēm pārkāpj.
Mēs zinām no pētījumiem, ka ar bērniem vislabāk darbojas konservatīvākas, autoritatīvas audzināšanas pieejas, bet liberālās visatļaujošās parasti rada lielākas problēmas. Narkotikas nav izņēmums.
Dekriminalizācija ir svarīga, tā palīdz mazināt riskus – bet tas galvenokārt attiecas uz pieaugušajiem lietotājiem.
Tas nav arī tikai par ārstēšanu – mēs tādā veidā dodam ziņu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir iespējas pašiem izdarīt izvēles, tostarp lietot vielas, ja viņi to vēlas. Tās ir svarīgas cilvēktiesības. Bērniem jābūt citam vēstījumam. Uz viņiem šīs tiesības nevar attiekties tādā pat mērā.
Dekriminalizācija neatrisinās tās problēmas, kas rada narkotiku problēmas starp pusaudžiem, – nonākšanu kontaktā ar nelegālajiem tirgotājiem, nezināmu “netīru” vielu lietošanu, drošu un saistošu alternatīvo aktivitāšu trūkumu, labas skolas, pieejamu mentālās veselības atbalstu un ģimeņu nabadzības mazināšanu.
Dekriminalizācija ir svarīgs solis, kopumā pievienojos tiem speciālistiem, kas to atbalsta kā pierādīti efektīvu – bet vajadzētu arī rūpīgāk apdomāt, kur ar to var un kur nevar aiziet.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
