Nav jāmaina dekorācijas – jāmaina nederīga sistēma
Iveta Grigule, 10. Saeimas deputāte22.08.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nupat kā aizvadīta Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 20.gadadiena. Ir pagājuši 20 brīves gadi – daudz vai maz? Ko esam sasnieguši un kurp ejam? Un pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē – atlaists parlaments un izsludinātas ārkārtas vēlēšanas.
Es arī piedalījos referendumā tāpat kā daudzi tūkstoši vēlētāju, un, manuprāt, Zatlera "Rīkojums nr.2", tā dotā iespēja ikvienam iesaistīties politiskajos procesos ir ļoti vērtīga, jo raisa cerību, ka mūsu valsts politiskā sistēma beidzot varētu mainīties. Tā ir mācība, un tā es tulkoju referenduma rezultātus, ka vēlētāji pilnībā noraidījuši bankrotējušo un sevi līdz kliņķim nodzīvojušo pastāvošo politiskās pārvaldes sistēmu.
17. septembrī vēlēsim jaunu parlamentu. 11. Saeimā iekļūs arī tie deputāti, kuri sevi pierādījuši un apliecinājuši iepriekšējā laika periodā, bet, iespējams, atkal būs 30–40 pilnīgi "jaunas sejas". Bet padomāsim – cik ilgi būs jāgaida, kad arī nākošā Saeima kļūs tikpat nepopulāra kā agrākās? Pašreizējā vēlēšanu kārtība nedod nekādas garantijas, ka parlamentā neatsāksies vecie "tikumi", ka balsojumi atkal būs nevis pēc sirdsapziņas, bet pēc diriģējoša īkšķa kustībām. Redziet, ja nemaina vēlēšanu sistēmu, ja neceļ deputāta atbildības līmeni, tad var tikt sagrautas pašas labākās un lolotākās ļaužu cerības.
Lai pārmaiņas būtu neatgriezeniskas, kad esam referendumā pateikuši A, neatliekami jāturpina ar B – jādod vara tautas likumīgās rokās, jādod iespēja cilvēkiem vēlēt parlamentu nevis no partijās rediģētām listēm, bet patiešām SAVUS deputātus. Ir jāmaina esošā proporcionālā vēlēšanu sistēma uz mažoritāro.
Mažoritārā sistēma ļaus iekļūt Saeimā ne tikai labākajiem partiju cilvēkiem, bet arī bezpartejiskiem, kuri ir godājami un pazīstami dzimtajā novadā. Viņiem nebūs jālaužas caur Rīgu un partiju dzirnavām. Šo deputātu darbība vairs netiks pakļauta partijas, koalīcijas un frakcijas diktātam. Viņi būs atkarīgi tikai no sava apgabala, novada vai pilsētas vēlētājiem. Līdz ar to jebkādi nepārdomāti deputāta priekšlikumi vai arī balsojumi, politiskā tirgus ietekmē pieņemti lēmumi nebūs iespējami, jo vēlētāji momentā uz šādu rīcību reaģēs.
Pat vairāk, arī paši balsotāji varētu izvirzīt savus, pie partijām nepiesaistītus cilvēkus, kuriem ir attiecīga autoritāte, reputācija un popularitāte, kuri jau ar saviem darbiem sabiedrības labā ir pierādījuši savu varēšanu, piemēram, Jāni Stradiņu, Ingūnu Sudrabu vai Māru Zālīti. Arī atsaukt deputātu, kurš sagrēkojis vai neapmierina vēlētājus, būtu vienkāršāk. Un vēl, ja deputātu ievēlētu no neliela apgabala, tad viņš "gultos un celtos" ar saviem vēlētājiem. Ik nedēļu tiktos ar viņiem, stāstītu, skaidrotu, prasītu padomu un atļauju rīkoties tā un nevis citādi. Lai cik sena ir mūsu Satversme, bet tur nav teikts pat ne vārds par to, ka deputātiem jānāk tikai no partiju vidus.
Pašreizējā proporcionālā sistēma, kur vēlē par partiju sarakstiem, pārstāv visus, bet tajā pašā laikā nevienu. Būtībā tā ir bezatbildīga sistēma. Vēlēšanās daudz lielākas iespējas rod sīkpartijas, kuras cīnās par vienu jautājumu, vai arī pirms vēlēšanām radītas organizācijas, kuras ar īsu lielbudžeta kampaņu palīdzību iekļūst Saeimā, bet viņu turpmākā darbība cilvēkos izraisa tikai vilšanos. Mēs iegūstam visdažādākajiem viedokļiem pilnu parlamentu, ar nesen izveidotām, sevi ilglaicīgā darbā nepierādījušām partijām, kas ir atrautas no tautas. Tas padara sarežģītu lēmumu pieņemšanu un nereti noved pie tukšas polemizēšanas un politiskā tirgus. Būtībā tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma arī rada šo plaisu starp tautu un varu, jo starpā ir iespraukušās partijas ar deputātu sarakstiem.
Un, ja, 11. Saeimu vēlot, mēs nesēdēsim mājās, bet iesim un izvēlēsimies cilvēkus, kas jau ir spējuši sevi apliecināt darbos un vēlas mainīt politisko sistēmu, tad izvēlēsimies ceļu uz jaunu valsts pārvaldi, kur pārstāvniecībā nonāks tiešās vēlēšanās tautas izraudzīti cilvēki, kuri jutīsies kā daļa no tautas un kuri ATBILDĪGI realizēs tautas dāvātu uzticību.
Nepietiek ar to, ka esam atlaiduši parlamentu, atbrīvojuši tautas ticību, enerģiju un spēku, mums ir jāizvēlas pareizais virziens, jāmaina politiskā sistēma, jāatdod vara cilvēkam. Tad Saeima dosies vajadzīgajā virzienā, tad strādās latviešu tautas labā. Tad mūsu valstij ir cerība uz uzplaukumu turpmākajos divdesmit gados!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
