Nav jautājuma, vai krievi nāks vai nenāks, jautājums – kad viņi nāks

– Vispirms apsveicu ar pārliecinošu uzvaru vēlēšanās. Un jautājums saistībā ar pašlaik galveno aktualitāti – vai rezultāti ir 100% droši, ticami un neapstrīdami?

– Domāju, ka tie ir ticami. Mēs uzvarējām vēlēšanās. Mums atbalstītāju skaits ir audzis, man plusiņu skaits ir audzis. Ja kāds saka, ka tā LSM (valsts sabiedriskā medija) kampaņa mums vienu vietu atņēmusi, tad tā nav tiesa. Pagājušajās vēlēšanās uz Ogres novada domi startēja 12 partijas un sešas neiekļuva. Šoreiz procentuāli sanāca tā, ka teju visi papildu procenti atnāca pie mums. Un algoritms noteica to vienu vietu. 

– Respektīvi, ja ir vairāk vēlētāju, arī slieksnis kļūst augstāks. 

– Jā. Vēlētāju mums ir vairāk. Ap 2000 balsu vairāk. Arī, piemēram, Tīnūžos esam uzvarējuši vēlēšanās, mēs esam otrie arī Ikšķilē. Ja iepriekš mums Ikšķilē bija kādi 10%, tad tagad 15%. Atbalsts ir audzis, un tas ir nopietna darba rezultāts. 

– Par mandātu skaitu runājot, Elksniņam Daugavpilī ir mīnus viens mandāts. Visa vate ir nobalsojusi par viņu. Vai nav tā, ka uz viņa fona pilnīgi visi slikti izskatās? 

– Var skatīties arī tā, ka Elksniņš līdz galam nav nostrādājis – vienu mandātu viņš ir izlaidis. Ziniet, kā ir... ja atceros to sabiedriskā medija spiedienu, «Delfi», «Ir», visi pārējie. Ja tas notiek tik masveidīgi, tā ir plānota operācija. Arī pārmetumi par braukšanu uz Ukrainu... 

– Nu tie bija vienkārši absurdi.

– Man ir baiga pārliecība – nav jautājuma, vai krievi nāks vai nenāks. Jautājums, kad viņi nāks. To, ka Ukrainas karš mums to ir attālinājis, daudzi nenovērtē. Man žēl par to. Man žēl, ka neredzam tālāk par savu degungalu. Un es turpināšu braukt uz Ukrainu, es turpināšu ukraiņiem palīdzēt, neskatoties ne uz ko. Es ļoti nevēlos, lai karš skartu mūsu zemi un mūsu zemes cilvēkus. 

– Bet, ja paskatās vēlēšanu rezultātus, visi trīs vates saraksti novadā ir nolikti pie vietas. Viņiem pat kopā nekas nesanāktu. Cilvēki redz, ka tie ir radikāli krievijas aizstāvji, un nebalso par viņiem. 

– Es ceru. Bet es skatos uz to piekto kolonnu, skatos, kas notiek Rīgā, kas notiek Saeimā, uzvedību Saeimā. Vai tad Saeimā nebija neviens vīrietis, kas viņam iedod pa muti? 

– Droši vien būtu bijis pareizāk, ja policisti, kas Rosļikovu laipni pavadīja ārpus zāles durvīm, pavadītu viņu arī tālāk uz restoto busu. Tai atbildei uz Rosļikova provokāciju bija jābūt nekavējošai. 

– Mēs esam pārāk toleranti pret darbībām, kas var novest pie neatgriezeniskām sekām. Ja Latvijas specdienests ir atzinis, ka krievi plāno uzbrukumu Baltijas valstīm, bet ar zaļajiem cilvēciņiem, nevis ar bombardēšanām, tad mums ir tam jāgatavojas. Bet mēs tikai gatavojam patvertnes, un tas ir pilnīgi garām. Patvertnes ir nepieciešamas tad, kad ir fronte. Jo mēs to fronti izveidojam. Vai mums ir tik resursu, lai to fronti izveidotu? Ja mums šeit iemetīsies zaļie cilvēciņi...

– Tad ko mums vajag?

– Mums vajag cilvēkus! Cilvēkus, kuri gatavi aizstāvēt savu valsti. Mēs novadā pie tā visu laiku esam strādājuši. Arī mūsu brīvdabas muzejs ir motivators. Tas parāda, ka mēs vienmēr esam pretojušies un pretosimies okupācijas varām. Mums var būt ļoti dārgi, skaisti ieroči, bet, ja mūsu cilvēki negribēs tos ņemt rokās un aizstāvēt savu valsti, tiem nebūs nekādas jēgas. Tās skulptūras Neatkarības laukumā, Brīvības ceļa muzejs, Taurupes muižas klēts – tas viss ir, lai cilvēkus motivētu.

– Kāpēc muzejs izraisīja tādu pretreakciju?

– Tāpēc, ka mūsu valstī sen jau nedzirdam no valstsvīriem, ka viņi uzrunātu mūs kā nacionālu valsti. 

– Tur tomēr nav stāsts par personībām? Ja Valdis Dombrovskis būtu atbraucis uz atklāšanu, tad arī LSM nāktu un aplaudētu. Varbūt viņiem vienkārši riebjas Helmanis.

– Un viss, ko dara Helmanis, viss ir slikti... Redz, Helmanim ir sava galva, Helmanis runā pretī. Viņš saka, ka «Vienotība» mūs ved uz bezdibeni, un es tā arī uzskatu. Neesmu redzējis tik tukšu Rīgu, neesmu redzējis tik tukšas ielas kā tagad. Un tās aizpildās ar pakistāņiem, indusiem. Rīga jau ož pēc kebaba. Mums vajag atgriezt mājās tautiešus! Bet mēs viņus neuzrunājam, esam par lepnu. Patiesībā mums viņiem būtu jāatvainojas, par to, ka viņiem nācās aizbraukt. Attieksme jāmaina!

– Bet šis jau ir stāsts par nākamā gada vēlēšanām. Tie ir nacionāla mēroga, Saeimas kārtības jautājumi.

– Arī pašvaldības kārtības jautājumi. Pašvaldība, tie nav tikai komunālie jautājumi. Tu neasfaltēsi ielas, ja tev ir vienalga, kas pa viņām staigā. TU būvē pakalpojumu. Es būvēja ģimnāziju, lai mūsu bērni mācītos. Lai viņi apgūtu zināšanas un Latviju būvētu labāku. Es būvēju bibliotēku, lai mūsu bērni tur ietu, lasītu grāmatas. Lai viņi būtu zinoši, lai mēs būtu gudra tauta. Es nebūvēju vienkārši priekš «Eiropas pilsoņiem». 

– Bet priekšvēlēšanu diskusija aizgāja pilnīgi citā gultnē. Tur bija viens stāsts par bruģēšanu un otrs, ka Helmanis slikts. Tādas saprātīgas priekšvēlēšanu sarunas vispār nebija.

– Nebija tāpēc, ka nevienam citam nebija piedāvājuma, redzējuma, kā dzīvosim tālāk. Ar ko un par ko man tur diskutēt? Par sevi? Jā, es esmu liels, esmu ar cīņām nodarbojies. Mani uztaisīt kā tādu agresoru ir ļoti vienkārši. Ārējais tēls ir. Bet tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu ļoti mierīgs un nosvērts. Es netaisu paniku, man šeit nav nekāda autoritāra režīma. Šeit katrs dara savu darbu, katrs var izteikt savas domas. Cilvēki ir brīvi. Ukraiņiem ir ļoti labs teiciens: «Kad nepatiesība būs pusi pasaules apgājusi, taisnība vēl nebūs no mājas iznākusi.» Un te ir tas pats – viņi vienkārši izveidoja par mani tādu tēlu. Un mēģināja šo tēlu kultivēt un kopt. Balsojumi rāda, ka noticējuši tam ir pietiekami daudzi. Nav pārsvara, bet daudz. 

– Mēs runājam par tiem trim mandātiem («Par!»/JKP)? 

– Par tiem trim mandātiem. 

– No viņiem nebija nekāda alternatīva piedāvājuma. Tikai – mēs pārtrauksim korupciju un sitieni zem jostasvietas.

– Un vēl pārtrauks mobingot, bosingot un ko vēl tur. 

– Par darbiem runājot, nacionāļiem vēlēšanu sauklis bija – darbi pār vārdiem. Kas šajā četrgadē būs tie lielie darbi?

– To ir ļoti daudz. Mēs esam noslēguši sadarbības līgumu ar Satiksmes ministriju. Šā līguma ietvaros esam uzbūvējuši gājēju tuneli Mālkalnes galā un esam uzprojektējuši arī nākamo tuneli – braucamo. Turpat, kur tagad pārbrauktuve, tikai pa taisno. Mums jāpanāk, lai valsts iedod finansējumu. Tālāk – ir noslēgts līgums ar Kultūras ministriju par Muzikālo teātri un Tautas nama atjaunošanu. Tālāk – mums projektējas Lielvārdes parks, un nākamajā gadā to varētu izbūvēt. Sākam projektēt arī Lielvārdes bibliotēku. Laukumam Lielvārdes pilsētas centrā tā iedos pilnīgi citu saturu. Tālāk – Lielvārdes veloceliņš jāizbūvē līdz Kaibalai. Iedzīvotāji to ļoti gaida. Lielvārdē jāuzbūvē riteņu trase jeb pamptreks, tas gan vēl ar iedzīvotājiem jāizrunā. Vēl veloceļš jāuzbūvē uz Ikšķili un Tīnūžiem. Jāatjauno Uldevena pils, jāizveido tajā amatu darbnīcas. Lielvārdē, Ķegumā un Suntažos jāpārbūvē skolas. Ikšķilē jāuzbūvē skolas piebūve. Tas ir tas bērnu jautājums starp Ikšķiles Mūzikas un mākslas skolu un Ikšķiles vidusskolu. Birzgalē bērnudārzā un Mūzikas skolā jāsakārto sanitārie mezgli. Plus, protams, ļoti daudz kur jāatjauno ceļu segums. Jācenšas pārsegt grantētās ielas asfaltā.

– Tās visas ir milzīgas summas!

– Tā ir. 

– Kāds ir Ogres novada budžets? 

– Pāri simts miljoniem. Bet tāpēc jau projektu nauda tiek piesaistīta. Mēs to visu nevaram atļauties, bet, ja piesaistām ārējus resursus, varam. 

– Es saprotu, ka šīs nav priekšvēlēšanu sapņu pilis, bet viss jau tiek darīts. 

– Tas viss ir reāls. Muzikālajam teātrim un tunelim projekti ir gatavi. Skatāmies Eiropas naudu, skatāmies, ko valsts var mums iedot. Te būtiski, kāda ir politiskā situācija valstī. Ja nacionāļi atrodas ārpus borta, viņi neko nevar panākt. Ja viņi ir iekšpusē, viņi var panākt. Ā! Ogres vārti vēl ir jāuzbūvē! 

– Tā iecere pie Daugavas bija projekts kopā ar Zemkopības ministriju. Domāju, ka tur viss nobrucis.

– Nē, tur viss notiek. Mēs pie tā strādājam. Zemkopības ministrija jau drīzumā sāks būvēt. 

– Un tāda sāpīgā lieta kā Kangaru ceļš?

– Kamēr Satiksmes ministrijā būs «Progresīvie», tur nekā nebūs. 

Viņi ir noņēmuši ļoti daudzas lielas summas lauku ceļiem. Viņi neredz laukus. Tipiskās valsts partijas neredz un nezina, kas ir lauki. 

– Nu bet tad tas nozīmē, ko? Ka Nacionālajai apvienībai jāmobilizējas nākamā gada vēlēšanām?

– Tā ir! Bet, ko tas dos, ja viņi aizies valdībā kopā ar «Progresīvajiem».

– Nacionāļiem iekšienē ir diskusija ar «Progresīvajiem» vai ar Šleseru?

– Nē. Ar Šleseru viņi nevar iet, jo pēdējā balsojumā Šlesers Rosļikovam piespēlēja. 

– Nu, Šlesers, šķiet, pēc vēlēšanām ir sajucis prātā.

– Viņš ir uzkurinājies. Varbūt viņam kāda apreibinoša un spēcīga manta piegādāta.

– Arābu investori būs pacentušies.

– (Pasmīkņāšanu sarunas turpinājumā pārtrauc tālrunis. Helmanim zvana lietuviešu žurnālists no Harkivas. Leišu brīvprātīgie, kas dzen mašīnas uz Ukrainu, dzerstās un nesmuki lamājas krievu mēlē. Grib zināt, vai latviešu voluntieri arī dzer un lamājas. Bet mūsējiem noteikums esot tāds, ka nekādas dzeršanas, līdz kamēr mašīnas nav atdotas. Pēc tam daži to stresu nodzen ar iedzeršanu, arī palamājas par karu. Bet viss atkarīgs no cilvēka. Kāds raud, kāds dzer. Bet ar Ogres palīdzības konvojiem nekādi necienīgi ekscesi nav notikuši. Solīda kompānija.)

– Nākamais brauciens uz Ukrainu jau plānojas?

– Jā.

– Un ko dzīsiet? 

– Džipus, busiņus. Busiņi tagad pat ir vairāk vajadzīgi nekā džipi. Viņi stāsta, ka drons uzšauj pa busu, izsit caurumu,  cilvēkus ievaino, bet cilvēki paliek dzīvi. Busu nenodedzina. Džipus nodedzina. 

Es gribu visiem pateikt vienu lietu. Latvijas liktenis izšķiras Ukrainā. Un mūsu uzdevums ir skatīties vairākus soļus uz priekšu. Krievu propagandā mēs esam viņu sastāvdaļa. Krievu propagandā mēs esam viņu mērķis. Tikai jautājums – kad. Es priecājos par katru iznīcināto krievu lidlauku, par katru iznīcināto tanku, par katru iznīcināto orku. Jo es zinu, ka tas nekāps, nelidos un nebrauks uz manas zemes. Mīļie ogrēnieši, novadnieki. Es braucu uz turieni, lai aizstāvētu jūs. Lai jums nebūtu jākaro, lai jums nebūtu jāpiedzīvo to, ko piedzīvo Ukraina. Aizstāvot Ukrainu, mēs aizstāvam savu valsti.

– Un ko darīt ar ienaidnieku pašu mājās? Turēt tuvumā? Turēt zemāk par zāli?

– Mums galvenais viņus klasificēt. Šeit uz vietas mums jāpanāk, ka varam savu valsti paši aizstāvēt. Ja mums ir X stunda, ir pamanīti zaļie cilvēciņi, es zinu, kur es iešu, kur es dabūšu automātu un kā es varēšu iesaistīties savas valsts aizstāvēšanā. Mūsu ir ļoti maz. Pret mums noteikti būs citāds scenārijs nekā pret Ukrainu. Mums ir nepieciešami cilvēki, kas grib aizstāvēt savu valsti, daudzi cilvēki! Un viņi jānodrošina ar vajadzīgajām prasmēm un iemaņām. Mums tas ir jāizdara. Tas ir mūsu kopējs uzdevums.

* Publicējam saīsinātu

Novērtē šo rakstu: