Nav lielāka valsts drošības apdraudējuma kā bezkontrolē izvirtis drošības dienests
PIETIEK12.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šis ir raksts, ko Juta Strīķe publicēja šā gada februāra sākumā. Ņemot vērā pēdējās nedēļās notikušo un Valsts drošības dienesta (iepriekš Drošības policijas) vadības publiskos izteikumus, Pietiek to publicē atkārtoti.
„Bijušā velotreka "Marss" Rīgā, Brīvības gatvē 207 vietā ir jābūt parkam. Tā uzskata 15 500 cilvēku. (Teikas iedzīvotāju skaits – aptuveni 30 000) Viņi vāca parakstus par parku laikā, kad jau "viss bija izlemts". Kas tas ir, ja ne ņirgāšanās par pilsonisko sabiedrību? Kas tas ir, ja ne spļāviens cilvēkiem sejā? Dariet, ko gribat, bet būs tā, kā mēs jau sen slepeni nolēmām. Tad kurš kuram te ir pakļauts? Kā var tā – viegli nospļauties uz ievērojama daudzuma cilvēku skaidri formulēto gribu?
Tas par parku, bet, pat ja šo slepeno būvi būtu iecerēts celt nekurienes vidū, es būtu pret kaut viena centa izsniegšanu tādam dienestam, kuram līdzinieku neefektivitātē grūti vispār sameklēt. Igaunija un Lietuva ķer Krievijas spiegus regulāri.
Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju pēdējos desmit gados Baltijā par spiegošanu aizturētas 28 personas: Igaunijā – 17; Lietuvā – 8; Latvijā – 3 zema ranga. Latvijas sasniegumi šajā jomā, maigi izsakoties, ir stipri vāji.
Krievija sūta pa pasauli ne jau tikai spiegus, bet arī algotus slepkavas un visādus citādus draņķus. Ko spēj tam likt pretī Mežvieta vadītais kantoris – vienīgā valsts drošības iestāde ar izmeklēšanas tiesībām? Ko spēj izmeklēt iestāde, kas diendienā netrenē savas spējas izmeklēt sarežģītas krimināllietas?
Tas noved pie degradācijas un pie garantētiem sarežģījumiem pat vidusmēra krimināllietas izmeklēšanā. Noķersim spiegu un nu tik rādīsim izmeklēšanas klasi? Brīnumu nav.
Te ir citāts no Valsts drošības iestāžu likuma, kas tik viņiem jādara: "Valsts drošības dienests valsts drošības jomā veic: 1) pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus, lai apkarotu noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus, genocīdu, organizēto un ekonomisko noziedzību, terorismu, kaitniecību un citus valsts drošību un varu apdraudošus noziedzīgus nodarījumus, bandītismu, korupciju, naudas viltošanu, kā arī kodolmateriālu, narkotisko un citu (ķīmisko, radioaktīvo) stipras iedarbības vielu vai dubultā lietojuma preču, šaujamo un cita veida ieroču, sprāgstvielu nesankcionētu izplatīšanu (..)."
Un kas ir izdarīts? Novērsta naudas atmazgāšana mērogos, kas Latviju gandrīz izdzina no finanšu civilizētās pasaules? Novērsta Magņitska sarakstā iekļautā Lemberga grupējuma ietekme uz politiskajiem procesiem valstī? Nekā tamlīdzīga, pat ne mazākā kustība šajā virzienā nav bijusi vērojama.
Un šādai iestādei, kura patiesībā pat savu algu godam nav nopelnījusi, būvēt māju par +/– 50 miljoniem? Piedodiet, bet, kamēr Valsts drošības dienests (VDD) pārliecinoši nedemonstrēs skaidru virzību uz efektivitāti, Jaunā konservatīvā partija (JKP) neatbalstīs naudas šķērdēšanu savas funkcijas ļoti slikti pildošam dienestam.
Premjers Krišjānis Kariņš izteicās, ka "viņš nepieļaušot trīs specdienestu apvienošanu, ko gribot kāds koalīcijas partneris". To Kariņam nebūs grūti paveikt, jo JKP nekad to nav rosinājusi. Esam rosinājuši, kā tas ir redzams JKP programmā, izveidot spēcīgu Nacionālās drošības biroju, apvienojot Satversmes aizsardzības biroju (SAB), VDD un KNAB (kas nav drošības iestāde). Militārās izlūkošanas un drošības dienests, kas ir valsts drošības iestāde, kā atsevišķa iestāde nekam nav pievienojams.
Šāds modelis veiksmīgi darbojas Igaunijā (KAPO – Kaitsepolitsei) un parādījis sevi kā efektīvs valsts drošības organizācijas instruments, kas ļautu arī Latvijai ietaupīt un lietderīgi izmantot vairākus desmitus miljonu eiro.
Bet viens gan ir skaidrs – tieši Krišjānis Kariņš kā valdības vadītājs un kā cilvēks būs morāli atbildīgs par to reizi, kad, nedod Dievs, mums reāli būs vajadzīgs spēcīgs drošības dienests, bet būs tikai Mežvieta vadībā degradējies saldas dzīves mīļotāju klubiņš.
Un es personīgi sūtīšu pie Krišjāņa Kariņa kā morāli atbildīgā visus tos valsts apdalītos, kuri savas problēmas varētu risināt ar šiem bezjēdzīgi izšķērdētajiem +/– 50 miljoniem. Vēlreiz saku – nav lielāka valsts drošības apdraudējuma kā bezdarbībā un bezkontrolē izvirtis drošības dienests.
Bez radikālas iejaukšanās šādas ielaistas slimības izārstēt nav iespējams, bet sākumā ir jābūt vismaz drosmei noteikt diagnozi, nevis labprāt ļauties apkrāpties ar saldiem pielīšanas vārdiem.
Un iekšlietu ministra Sanda Ģirģena smieklīgie argumenti nav pat apspriešanas vērti. Dombura diskusijā viņa teiktais, ka SAB un VDD nedrīkst atrasties vienā ēkā, jo tur "notiek darbs ar aģentūru", atsauc atmiņā senu anekdotisku stāstu, kā jaunieceltais cietuma priekšnieks uz sapulču zāli sasauca visus cietuma slepenos aģentus... Katram iekšlietu darbiniekam zināma ābeces patiesība – slepenos aģentus neviens nekad uz savu darbavietu kolēģu un novērotāju apskatei neaicina!
Un visbeidzot – labāk, lai aunu baru vada lauva, nekā lauvu baru – auns.”
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
