Iesaki rakstu: 
Ja man nevis Sandra Toča personība, bet politiskā loma būtu jāapraksta ar sakāmvārdu, tad teiktu, ka viņš nav tas asākais instruments kastē. Teiktu tieši tā, jo Sandris gan intervijās, gan savās publikācijās sociālajos tīklos jau vairākkārt ir pierādījis, ka it kā ne visai labi saprot, kad viņam vajag izmantot muti un kad galvu.
Kārtējo šķietami nepārdomāto stulbumu Sandris svētdien uzrakstījis savā Facebookā, kur pasīvi agresīvā formā kritizē Rīgas domes vadību par varavīksnes karogu, kas kopš jūnija sākuma atrodas uz domes ēkas. Taču galvenais, ka šajā pašā publikācijā Sandris netieši atsaucas uz jaunievēlētā prezidenta Edgara Rinkēviča dzimumorientāciju un saista to ar Rīgas domes vēlmi parādīt, ka jaunajā prezidentā vissvarīgākais ir viņa seksuālā dzīve.
Par laimi vai diemžēl Sandris it kā nejauši kļūdās, jo karogs domē būtu karājies pat tad, ja jaunais prezidents būtu pareizticīgais priesteris ar 12 bērnu ģimeni. Būtu tieši tā, jo civilizētā pasaule nesen nolēmusi ik gadu svinēt visu jūniju ka lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) lepnuma svinēšanas mēnesi. Tā sauktais pride mēnesis.
Pride mēneša ietvaros varavīksne, kas tik stipri krīt Sandrim uz nerviem, kļūs par daļu no lielo korporāciju mārketinga kampaņām, skatlogu un ēku rotājumiem, kā arī par parastu cilvēku apģērbu elementu. Kulminēsies pride mēnesis, kā daudzi no mums jau zin, ar tāda paša nosaukuma parādi, kuras laikā miljoni cilvēku visā pasaulē izmantos varavīksnes simboliku.
Tas viss nozīmē, ka varavīksnes karogi jūnijā nav tieši saistīti ar Rinkēviča personīgo dzīvi un pie Rīgas domes varavīksnes karogs karājas ne jau Rinkēviča dēļ, neskatoties uz Sandra izmisīgajiem mēģinājumiem pārliecināt mūs par pretējo.
Interesanti, ka savā Facebook profilā Sandris par sevi norāda, ka viņš ir žurnālists, redaktors, PR un mārketinga speciālists, filmu autors, blogeris un mentors. Un no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka Toča kungs pārāk daudz laika velta jaunu titulu izgudrošanai un pārāk maz laika velta sava politiskā redzesloka paplašināšanai.
Tiesa, pastāv lielas aizdomas, ka Točs ar primitīvām provokācijām nenodarbojas nejauši, zinot, cik ļoti tādi uzbraucieni patīk lētticīgiem/gados veciem vēlētājiem, kuri bija absolūtais vairums no tiem, kas lika biļetenos krustiņu pretī uzvārdam – Šlesers, zinot, cik ļoti primitīvas provokācijas mīl Toča šefs, jau pats Šlesera kungs, aizdomas, ka Sandris lohu vienkārši atdarina, tikai stiprinās.
Nobeigumā teikšu, ka pats pieturos pie konservatīvajiem uzskatiem, man ir tradicionāla ģimene un visatļautības propagandu uzskatu par vienu no galvenām parādībām, kas novedīs mūsu civilizāciju līdz neatgriezeniskai morālai degradācijai.
No kā izriet loģisks jautājums - kāpēc man ir pretenzijas pret Sandri/Šleseru sakarā ar publikāciju par varavīksnes karogu? Es taču piekrītu viņu it kā konservatīvajiem uzskatiem?
Atbilde ir ļoti vienkārša - jo politiskie čigāni ar šādām idiotiskām provokācijam konservatīvi domājošus pilsoņus informācijas telpā parāda kā garīgi atpalikušus idiotus un dod iespēju varavīksnes mīļotājiem publiski par sevi pasmieties. Ar ko, paldies Sandrim un Šleseram, dabiski, nodarbosies visādi lūši, kašeri un viņiem lidzīgie.
P.S. Rakstot tekstu, uzzināju, ka it kā šaurredzīgo kretīnu sarakstam ir pievienojies arī ārkārtīgi lokanais politiskais akrobāts Oļegs Burovs, kurš tāpat kā Točs ir gatavs izpildīt neiedomājamus numurus buldozera aizmugurējā sēdeklī.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
