Iesaki rakstu: 
ASV iznākošais “The Atlantic” šā gada 12.jūlijā publicēja tekstu, kas veltīts Pablo Pikaso un pilsoņu karam viņa dzimtajā Spānijā 1936.–1939.gadā. Būtiskais šajā tēmā ir tas, ka Parīzē dzīvojošajam gleznotājam, kamēr karš postīja viņam biogrāfiski tuvās Barselonu un Malagu, svarīgāka likās šķiršanās no sievas, rūpes par īpašumu dalīšanu, mētāšanās starp divām mīļākajām un dirnēšana slavenajā “Café de Flore”. Jo ģēnijs jutās “apolitisks”.
Galu galā Pikaso tomēr radīja slaveno “Gerniku”, un man nav iemesla apšaubīt, ka viņš, lai gan novēloti, aptvēra kara šausmas. Savukārt man nav iemesla ticēt tam, ko aizgūtnēm stāsta t.s. bēgļi no Putina režīma.
Es vienkārši neticu tam, ka, lūk, 2022.gada februārī viņi aptvēruši, par kādu vienlīdz kroplu un agresīvu veidojumu kļuvusi Krievija, un nu viņi jūtas teju vai politemigranti, kas apmīļojami un apčubināmi. Man ir vienkāršs jautājums: vai, kad 2014.gadā Krievija uzbruka Ukrainai un atņēma tai teritorijas, tas šiem cilvēciņiem likās tik mazsvarīgi, lai turpinātu vēl gandrīz desmit gadu dzīvot valstī, kas iebrūk citā valstī? Un ja tolaik tas likās mazsvarīgi, kādēļ man būtu jānotic viņu asariņām šobrīd?
Krievija nekļuva par diktatūru 2022.gadā, pat ne 2018.gadā. Borisu Ņemcovu nošāva 2015.gada 27.februārī. Jēdziens “nevēlama organizācija” Krievijas likumdošanā parādījās 2015.gada maijā. Ukraiņu režisors un rakstnieks Oļegs Seņcovs prātam neaptveramā veidā tika notiesāts uz 20 gadiem cietumā tā paša gada 25.maijā.
Es tā varu ilgi turpināt, bet, ja īsi, – vismaz pēdējo septiņu – astoņu gadu laikā nav tāda mēneša, kurā Krievijā nebūtu noticis kaut kas tāds, kas skaidri liecināja, kurp šī valsts virzās. Par kādiem idiotiem šie “politemigranti” uzskata citu valstu iedzīvotājus, ja apgalvo, ka tikai 2022.gada februārī viņi, nabadziņi, saprata, ka šādā Krievijā viņi dzīvot nevēlas?
Ko šī pseidoliberālā “tusovka” patiesībā darīja? Ērti dzīvoja savā “tusovkā”. 2014.gada 27.februāris – Krievija sagrābj Ukrainas varas iestādes Krimā, 16.martā notiek “referendums” par Krimas pievienošanu Krievijai. Savukārt dārgie Krievijas “intelektuāļi – liberāļi” neuzskatīja, ka notiekošais ir iemesls atcelt, piemēram, IV Maskavas jaunās mākslas biennāles atklāšanu 26.jūnijā. 17.jūlijā ar Kremļa ziņu tiek notriekts “Boeing – 77”, 19.septembrī Maskavā startē mākslas gadatirgus “Cosmoscow”.
Nedēļu pēc jau pieminētās Seņcova notiesāšanas Maskavas “kreatīvā tusovka” pulcējas jaunas “mākslas telpas” atklāšanā bijušās alus rūpnīcas teritorijā, vēl pēc nedēļas visi šie “mūsdienīgi domājošie” traucas uz nākamo “tusiņu” Jekaterinburgā. “Kaut kur” Ukrainā viņu valsts slepkavo un posta, bet svarīgāk, protams, ir 6.novembrī “stilīgajā” Maskavas muzejā “Garāža” atklāt vietu tukšai muldēšanai, proti, “diskusiju platformu “Atvērtās sistēmas”“. Un atkal – es šādu hronoloģisku uzskaitījumu varu turpināt ilgi.
Kopsavilkums toties ir lakonisks: Rietumiem, tostarp Latvijai, ir jābeidz mānīt sevi, fantazējot par kaut kādu Krievijas “demokrātisko opozīciju”, kurai jāpalīdz (varbūt pat finansiāli) iekārtoties Rīgā (Viļņā, Prāgā, Berlīnē, Parīzē utt.). Mums nav jāielaiž savā valstī cilvēki, kurus viņu “dzimtā” režīma nelietības satrauca visai maz līdz brīdim, kad tās nesāka bojāt pašu komfortablo dzīvi. Viņiem nav jāpiešķir nekādi “statusi”, uzturēšanās atļaujas utt., jo viņiem īstā vieta ir Krievijā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
