Iesaki rakstu: 
Kāds rakstīja, ka viņu šokē fakts, ka arī starp latviešiem un citiem eiropiešiem, kas paši reiz cīnījušies par brīvību no padomju varas, atrodas arī Lukašenko atbalstītāji.
Domāju, ka šim paradoksam atbildi jāmeklē dziļāk un plašāk. Nenoliedzami, ka Latvijā un arī citur Eiropā vērojama vilšanās tā dēvētajās Rietumu vērtībās. Nenoliedzami, ka pati ES pēdējo gadu laikā tās ir diezgan ciniski diskreditējusi.
Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Komisija, Eiropas parlaments pavisam nesen nepārprotami norādīja, ka arī mūsdienās ES ir "augstākas" un "zemākas" šķiras tautas. Proti, tādas tautas uz kurām neattiecas vienādas tiesības.
Vēl briesmīgāk - ja viņi tās lūdz, tad viņus drīkst apklusināt ar policijas stekiem. Daudzi ES dalībvalstu vadītāji to pat nosauca par “likumīgu un demokrātisku” rīcību. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ES arī ir savi politieslodzītie - viņi joprojām sež cietumā.
Tāpat arī ES dalībvalstī pavisam nesen bija brutāla varmācība pret miermīlīgiem vēlētājiem - viņus sita ne mazāk brutāli kā demonstrantus Minskā un Maskavā. Viņu ievēlētajiem politiķiem Eiropas Parlaments balsojot atņēma imunitāti - neskatoties uz to, ka tiesību speciālisti bija norādījuši, ka tas ir klaji pretrunā ar demokrātijas pamatvērtībām. Šādu rīcību par nelikumīgu tikko atzina ES tiesa. Un šie, protams, ne tuvu nav vienīgie piemēri, kuri norāda uz ES jeb kopumā Rietumu dubultmorāli.
Putins un Lukašenko kā pieredzējuši manipulatori un padomju propagandas tradīciju mantinieki to visu lieliski spēj izmantot. Ir cilvēki, kuri, redzot cinisko un izplatīto korupciju arī Latvijā, sāk meklēt alternatīvas. Un Krievijas propagandas meistari ļoti labi uztver šos strāvojumus.
Tāpat der atcerēties, ka vēl pavisam nesen uz Baltkrieviju bija aizbraucis Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Sarunā laikā viņš uzdāvināja Lukašenko Latvijas hokeja kreklu. (sk. ekrānšāviņu no Baltkrievijas centrālā propagandas medija "Belta") Tas notika neilgi pirms prezidenta vēlēšanām vēlēšanām.
Daudzi ārlietu speciālisti norādīja, ka Lukašenko to noteikti uztvēra kā vēstījumu no Eiropas - “arī šoreiz mēs norīsim kārtējo vēlēšanu farsu”. Proti - redzams Eiropas politiķis, bijušais eirodeputāts, labs Merkeles paziņa, Latvijas valdības vadītājs viņu faktiski iedrošināja darīt to, ko viņš izdarīja.
Vai tiešām Kariņš un Latvijās ārlietu ministrija jau toreiz nezināja, ka Lukašenko ir diktators, kurš brutāli apspiež opozīciju un ir jau agrāk nogalinājis vairākus savus politisko pretiniekus? Protams, ka zināja! Tad kāpēc brauca pielabināties? Naivi cerēja "piejaucēt?" Vai arī kārtējo reizi pār demokrātiskām vērtībām tika likts cinisks ekonomiskais aprēķins - tā faktiski pārdodot baltkrievu tautas cerības uz brīvību kaut kad nākotnē. Jo šī vizīte lielā mērā kārtējo reizi cementēja Lukašenko varas monopulu.
Jāsaka, ka Latvijas Ārlietu ministrija nav unikāla - līdzīgas “dīvainības” redzamas arī citu it kā demokrātisku ES valstu augstākajā līmenī, kad viņi mēdz izdarīt neizskaidrojamus vai ļoti savādus reveransus klajiem diktatoriem.
Tāpat daudzi labi redz, ka mūsu, arī visas Eiropas lielstraumes (kā daži saka - meinstrīma) mediji šos faktus izvēlēsies "nesaredzēt," "necilāt," jo neies taču kritizēt Kariņu, Rinkēviču vai vispār Briseli. Tā kārtējo reizi apliecinot, ka arī Eiropas Savienībā mediji mēdz būt tikpat selektīvi, kad runa ir par varai nepatīkamiem faktiem.
Domāju, ka Eiropai vienreiz vajadzētu vispirms saprast divas lietas:
- par demokrātiju un tiesiskumu nevar moralizēt, ja paši to pārkāpj, tiklīdz tas ir izdevīgi.
- Putins un Lukašenko nenoliedzami ir psihopāti, bet ar gadiem ilgi rūdītu un slīpētu varas instinktu, pataloģisku spēju melot, blefot, zagt, bez mazākajām morāles aizturēm slepkavot un uzbrukt. Sajutuši varas un asins garšu viņi vairs nav spējīgi apstāties.
Situācija ir līdzīga 30. gadu Eiropai. Hitlers, ar viltu sagrābjot varu, arī uzreiz nesāka ar karu. Viņš sāka pamazām, līdzīgi kā šobrīd Putins un Lukašenko - ar opozīcijas vajāšanu, vēlēšanu falsificēšanu, oponentu slepkavošanu ārzemēs, provokācijām kaimiņvalstīs.
Tad viņš noslēdza savienību ar tādu pašu monstru Austrumos - Staļinu un kopīgi sabradāja kaimiņvalstis. Tā soli pa solim, līdz tika atvērtas durvis uz briesmīgāko Katastrofu 20. gadsimtā. Eiropa tikai noskatījās, mēģināja viņu piejaucēt, līdz bija par vēlu.
Vai Eiropas Savienība šodien mācās no nesenās, briesmīgās vēstures? Diemžēl atbilde būs skumja - Eiropas demokrātiskā sabiedrība kārtējo reizi pakļaujas diktatoru šantāžai, bezspēcīgi vaimanā un mēģina kaut ko "sarunāt," "atrast dialogu” vai draud ar dekoratīvām sankcijām, par kurām diktatoru klubiņš jau sen atklāti ņirgājās.
ES līderi izliekas neredzam, ka atsācies ne tikai Aukstais karš, bet arī globālā totalitārisma renesanse. Vēl pirms divdesmit gadiem - 21. gadsimta sākumā Putins šķita dīvains izņēmums ar savām diktatora manierēm. Šobrīd viņam līdzīgie ir krietni savairojušies, viņu vara un globālā ietekme trupina strauji pieaugt un izplesties. Diemžēl nekādas sankcijas viņus vairs neapturēs - diktatori sen ir radījuši savstarpēji pašpietiekamu vidi. Totalitārisms un autoritārisms mutē un izplatās daudz straujāk nekā vīrusi. Un sekas var būt daudz briesmīgākas.
Ja Rietumu pasaule turpinās flirtēt ar klaji noziedzīgiem režīmiem un ļauties vēlmju domāšanai, ka ar viņiem ir iespējams dialogs, tad mūs gaida ļoti nopietni nākotnes pārbaudījumi.
Déjà vu.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
