Iesaki rakstu: 
Kāds rakstīja, ka viņu šokē fakts, ka arī starp latviešiem un citiem eiropiešiem, kas paši reiz cīnījušies par brīvību no padomju varas, atrodas arī Lukašenko atbalstītāji.
Domāju, ka šim paradoksam atbildi jāmeklē dziļāk un plašāk. Nenoliedzami, ka Latvijā un arī citur Eiropā vērojama vilšanās tā dēvētajās Rietumu vērtībās. Nenoliedzami, ka pati ES pēdējo gadu laikā tās ir diezgan ciniski diskreditējusi.
Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Komisija, Eiropas parlaments pavisam nesen nepārprotami norādīja, ka arī mūsdienās ES ir "augstākas" un "zemākas" šķiras tautas. Proti, tādas tautas uz kurām neattiecas vienādas tiesības.
Vēl briesmīgāk - ja viņi tās lūdz, tad viņus drīkst apklusināt ar policijas stekiem. Daudzi ES dalībvalstu vadītāji to pat nosauca par “likumīgu un demokrātisku” rīcību. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ES arī ir savi politieslodzītie - viņi joprojām sež cietumā.
Tāpat arī ES dalībvalstī pavisam nesen bija brutāla varmācība pret miermīlīgiem vēlētājiem - viņus sita ne mazāk brutāli kā demonstrantus Minskā un Maskavā. Viņu ievēlētajiem politiķiem Eiropas Parlaments balsojot atņēma imunitāti - neskatoties uz to, ka tiesību speciālisti bija norādījuši, ka tas ir klaji pretrunā ar demokrātijas pamatvērtībām. Šādu rīcību par nelikumīgu tikko atzina ES tiesa. Un šie, protams, ne tuvu nav vienīgie piemēri, kuri norāda uz ES jeb kopumā Rietumu dubultmorāli.
Putins un Lukašenko kā pieredzējuši manipulatori un padomju propagandas tradīciju mantinieki to visu lieliski spēj izmantot. Ir cilvēki, kuri, redzot cinisko un izplatīto korupciju arī Latvijā, sāk meklēt alternatīvas. Un Krievijas propagandas meistari ļoti labi uztver šos strāvojumus.
Tāpat der atcerēties, ka vēl pavisam nesen uz Baltkrieviju bija aizbraucis Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Sarunā laikā viņš uzdāvināja Lukašenko Latvijas hokeja kreklu. (sk. ekrānšāviņu no Baltkrievijas centrālā propagandas medija "Belta") Tas notika neilgi pirms prezidenta vēlēšanām vēlēšanām.
Daudzi ārlietu speciālisti norādīja, ka Lukašenko to noteikti uztvēra kā vēstījumu no Eiropas - “arī šoreiz mēs norīsim kārtējo vēlēšanu farsu”. Proti - redzams Eiropas politiķis, bijušais eirodeputāts, labs Merkeles paziņa, Latvijas valdības vadītājs viņu faktiski iedrošināja darīt to, ko viņš izdarīja.
Vai tiešām Kariņš un Latvijās ārlietu ministrija jau toreiz nezināja, ka Lukašenko ir diktators, kurš brutāli apspiež opozīciju un ir jau agrāk nogalinājis vairākus savus politisko pretiniekus? Protams, ka zināja! Tad kāpēc brauca pielabināties? Naivi cerēja "piejaucēt?" Vai arī kārtējo reizi pār demokrātiskām vērtībām tika likts cinisks ekonomiskais aprēķins - tā faktiski pārdodot baltkrievu tautas cerības uz brīvību kaut kad nākotnē. Jo šī vizīte lielā mērā kārtējo reizi cementēja Lukašenko varas monopulu.
Jāsaka, ka Latvijas Ārlietu ministrija nav unikāla - līdzīgas “dīvainības” redzamas arī citu it kā demokrātisku ES valstu augstākajā līmenī, kad viņi mēdz izdarīt neizskaidrojamus vai ļoti savādus reveransus klajiem diktatoriem.
Tāpat daudzi labi redz, ka mūsu, arī visas Eiropas lielstraumes (kā daži saka - meinstrīma) mediji šos faktus izvēlēsies "nesaredzēt," "necilāt," jo neies taču kritizēt Kariņu, Rinkēviču vai vispār Briseli. Tā kārtējo reizi apliecinot, ka arī Eiropas Savienībā mediji mēdz būt tikpat selektīvi, kad runa ir par varai nepatīkamiem faktiem.
Domāju, ka Eiropai vienreiz vajadzētu vispirms saprast divas lietas:
- par demokrātiju un tiesiskumu nevar moralizēt, ja paši to pārkāpj, tiklīdz tas ir izdevīgi.
- Putins un Lukašenko nenoliedzami ir psihopāti, bet ar gadiem ilgi rūdītu un slīpētu varas instinktu, pataloģisku spēju melot, blefot, zagt, bez mazākajām morāles aizturēm slepkavot un uzbrukt. Sajutuši varas un asins garšu viņi vairs nav spējīgi apstāties.
Situācija ir līdzīga 30. gadu Eiropai. Hitlers, ar viltu sagrābjot varu, arī uzreiz nesāka ar karu. Viņš sāka pamazām, līdzīgi kā šobrīd Putins un Lukašenko - ar opozīcijas vajāšanu, vēlēšanu falsificēšanu, oponentu slepkavošanu ārzemēs, provokācijām kaimiņvalstīs.
Tad viņš noslēdza savienību ar tādu pašu monstru Austrumos - Staļinu un kopīgi sabradāja kaimiņvalstis. Tā soli pa solim, līdz tika atvērtas durvis uz briesmīgāko Katastrofu 20. gadsimtā. Eiropa tikai noskatījās, mēģināja viņu piejaucēt, līdz bija par vēlu.
Vai Eiropas Savienība šodien mācās no nesenās, briesmīgās vēstures? Diemžēl atbilde būs skumja - Eiropas demokrātiskā sabiedrība kārtējo reizi pakļaujas diktatoru šantāžai, bezspēcīgi vaimanā un mēģina kaut ko "sarunāt," "atrast dialogu” vai draud ar dekoratīvām sankcijām, par kurām diktatoru klubiņš jau sen atklāti ņirgājās.
ES līderi izliekas neredzam, ka atsācies ne tikai Aukstais karš, bet arī globālā totalitārisma renesanse. Vēl pirms divdesmit gadiem - 21. gadsimta sākumā Putins šķita dīvains izņēmums ar savām diktatora manierēm. Šobrīd viņam līdzīgie ir krietni savairojušies, viņu vara un globālā ietekme trupina strauji pieaugt un izplesties. Diemžēl nekādas sankcijas viņus vairs neapturēs - diktatori sen ir radījuši savstarpēji pašpietiekamu vidi. Totalitārisms un autoritārisms mutē un izplatās daudz straujāk nekā vīrusi. Un sekas var būt daudz briesmīgākas.
Ja Rietumu pasaule turpinās flirtēt ar klaji noziedzīgiem režīmiem un ļauties vēlmju domāšanai, ka ar viņiem ir iespējams dialogs, tad mūs gaida ļoti nopietni nākotnes pārbaudījumi.
Déjà vu.
Seko mums 
Godātie Latvijas pilsoņi! Vēlētāji! Nākamajos četros gados Latvijai ir nepieciešama tāda Saeima un valdība, kas spēj droši vadīt mūsu valsti cauri vētrainiem ūdeņiem.
Darbs pie sašķidrinātās dabasgāzes jeb LNG (liquefied natural gas) termināļa izveides Latvijā norisinās jau teju desmitgadi un varētu turpināties vēl tikpat ilgi, ja ne Krievijas agresija Ukrainā, kas nepārprotami lika saprast mūsu valsts enerģētisko atkarību ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pašreiz sociālajos tīklos izskan daudz aicinājumi boikotēt vēlēšanas, un daudzi arī uzskata, ka nav vērts piedalīties vēlēšanām, jo pa lielam nekas nemainīsies. Un uz vēlēšanām pamatā neiet cilvēki, kuri nav apmierināti ar valdību, ar Saeimā ievēlēto deputātu darbu. Bet vēlēšanu boikots ir izdevīgs varas partijām, un tās to slēpti atbalsta.
Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) aicina Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju reaģēt uz deputāta Aleksandra Kiršteina (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”–”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK) 25. septembra izteikumiem mikroblogošanas vietnē Twitter. Deputāts, komentējot priekšvēlēšanu debates LTV ēterā, raksta: “Politprostitūta Bērtule, vadot Saeimas kandidātu debates LTV1, visu laiku melo, ka politiķi (domāti NA) grib likvidēt Satversmes Tiesu, noklusējot, ka tā ir jāpārceļ uz Augstāko Tiesu kā Igaunijā, Somijā un Zviedrijā! Pirmskara Latvijā Satversmes jautājumus skatīja AT Senāts!”
Līdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Šis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Jums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
