Iesaki rakstu: 
Kāds rakstīja, ka viņu šokē fakts, ka arī starp latviešiem un citiem eiropiešiem, kas paši reiz cīnījušies par brīvību no padomju varas, atrodas arī Lukašenko atbalstītāji.
Domāju, ka šim paradoksam atbildi jāmeklē dziļāk un plašāk. Nenoliedzami, ka Latvijā un arī citur Eiropā vērojama vilšanās tā dēvētajās Rietumu vērtībās. Nenoliedzami, ka pati ES pēdējo gadu laikā tās ir diezgan ciniski diskreditējusi.
Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Komisija, Eiropas parlaments pavisam nesen nepārprotami norādīja, ka arī mūsdienās ES ir "augstākas" un "zemākas" šķiras tautas. Proti, tādas tautas uz kurām neattiecas vienādas tiesības.
Vēl briesmīgāk - ja viņi tās lūdz, tad viņus drīkst apklusināt ar policijas stekiem. Daudzi ES dalībvalstu vadītāji to pat nosauca par “likumīgu un demokrātisku” rīcību. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ES arī ir savi politieslodzītie - viņi joprojām sež cietumā.
Tāpat arī ES dalībvalstī pavisam nesen bija brutāla varmācība pret miermīlīgiem vēlētājiem - viņus sita ne mazāk brutāli kā demonstrantus Minskā un Maskavā. Viņu ievēlētajiem politiķiem Eiropas Parlaments balsojot atņēma imunitāti - neskatoties uz to, ka tiesību speciālisti bija norādījuši, ka tas ir klaji pretrunā ar demokrātijas pamatvērtībām. Šādu rīcību par nelikumīgu tikko atzina ES tiesa. Un šie, protams, ne tuvu nav vienīgie piemēri, kuri norāda uz ES jeb kopumā Rietumu dubultmorāli.
Putins un Lukašenko kā pieredzējuši manipulatori un padomju propagandas tradīciju mantinieki to visu lieliski spēj izmantot. Ir cilvēki, kuri, redzot cinisko un izplatīto korupciju arī Latvijā, sāk meklēt alternatīvas. Un Krievijas propagandas meistari ļoti labi uztver šos strāvojumus.
Tāpat der atcerēties, ka vēl pavisam nesen uz Baltkrieviju bija aizbraucis Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Sarunā laikā viņš uzdāvināja Lukašenko Latvijas hokeja kreklu. (sk. ekrānšāviņu no Baltkrievijas centrālā propagandas medija "Belta") Tas notika neilgi pirms prezidenta vēlēšanām vēlēšanām.
Daudzi ārlietu speciālisti norādīja, ka Lukašenko to noteikti uztvēra kā vēstījumu no Eiropas - “arī šoreiz mēs norīsim kārtējo vēlēšanu farsu”. Proti - redzams Eiropas politiķis, bijušais eirodeputāts, labs Merkeles paziņa, Latvijas valdības vadītājs viņu faktiski iedrošināja darīt to, ko viņš izdarīja.
Vai tiešām Kariņš un Latvijās ārlietu ministrija jau toreiz nezināja, ka Lukašenko ir diktators, kurš brutāli apspiež opozīciju un ir jau agrāk nogalinājis vairākus savus politisko pretiniekus? Protams, ka zināja! Tad kāpēc brauca pielabināties? Naivi cerēja "piejaucēt?" Vai arī kārtējo reizi pār demokrātiskām vērtībām tika likts cinisks ekonomiskais aprēķins - tā faktiski pārdodot baltkrievu tautas cerības uz brīvību kaut kad nākotnē. Jo šī vizīte lielā mērā kārtējo reizi cementēja Lukašenko varas monopulu.
Jāsaka, ka Latvijas Ārlietu ministrija nav unikāla - līdzīgas “dīvainības” redzamas arī citu it kā demokrātisku ES valstu augstākajā līmenī, kad viņi mēdz izdarīt neizskaidrojamus vai ļoti savādus reveransus klajiem diktatoriem.
Tāpat daudzi labi redz, ka mūsu, arī visas Eiropas lielstraumes (kā daži saka - meinstrīma) mediji šos faktus izvēlēsies "nesaredzēt," "necilāt," jo neies taču kritizēt Kariņu, Rinkēviču vai vispār Briseli. Tā kārtējo reizi apliecinot, ka arī Eiropas Savienībā mediji mēdz būt tikpat selektīvi, kad runa ir par varai nepatīkamiem faktiem.
Domāju, ka Eiropai vienreiz vajadzētu vispirms saprast divas lietas:
- par demokrātiju un tiesiskumu nevar moralizēt, ja paši to pārkāpj, tiklīdz tas ir izdevīgi.
- Putins un Lukašenko nenoliedzami ir psihopāti, bet ar gadiem ilgi rūdītu un slīpētu varas instinktu, pataloģisku spēju melot, blefot, zagt, bez mazākajām morāles aizturēm slepkavot un uzbrukt. Sajutuši varas un asins garšu viņi vairs nav spējīgi apstāties.
Situācija ir līdzīga 30. gadu Eiropai. Hitlers, ar viltu sagrābjot varu, arī uzreiz nesāka ar karu. Viņš sāka pamazām, līdzīgi kā šobrīd Putins un Lukašenko - ar opozīcijas vajāšanu, vēlēšanu falsificēšanu, oponentu slepkavošanu ārzemēs, provokācijām kaimiņvalstīs.
Tad viņš noslēdza savienību ar tādu pašu monstru Austrumos - Staļinu un kopīgi sabradāja kaimiņvalstis. Tā soli pa solim, līdz tika atvērtas durvis uz briesmīgāko Katastrofu 20. gadsimtā. Eiropa tikai noskatījās, mēģināja viņu piejaucēt, līdz bija par vēlu.
Vai Eiropas Savienība šodien mācās no nesenās, briesmīgās vēstures? Diemžēl atbilde būs skumja - Eiropas demokrātiskā sabiedrība kārtējo reizi pakļaujas diktatoru šantāžai, bezspēcīgi vaimanā un mēģina kaut ko "sarunāt," "atrast dialogu” vai draud ar dekoratīvām sankcijām, par kurām diktatoru klubiņš jau sen atklāti ņirgājās.
ES līderi izliekas neredzam, ka atsācies ne tikai Aukstais karš, bet arī globālā totalitārisma renesanse. Vēl pirms divdesmit gadiem - 21. gadsimta sākumā Putins šķita dīvains izņēmums ar savām diktatora manierēm. Šobrīd viņam līdzīgie ir krietni savairojušies, viņu vara un globālā ietekme trupina strauji pieaugt un izplesties. Diemžēl nekādas sankcijas viņus vairs neapturēs - diktatori sen ir radījuši savstarpēji pašpietiekamu vidi. Totalitārisms un autoritārisms mutē un izplatās daudz straujāk nekā vīrusi. Un sekas var būt daudz briesmīgākas.
Ja Rietumu pasaule turpinās flirtēt ar klaji noziedzīgiem režīmiem un ļauties vēlmju domāšanai, ka ar viņiem ir iespējams dialogs, tad mūs gaida ļoti nopietni nākotnes pārbaudījumi.
Déjà vu.
Seko mums 
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
