Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās ziņu portālos, televīzijā un sociālajos tīklos aktīvi komunicēta ziņa, ka Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas sēdē atbalstīts lēmumprojekts par desmit hektāru liela zemesgabala nodošanu bezatlīdzības lietošanā uz pieciem gadiem Latvijas Futbola federācijai nacionālā futbola stadiona būvniecībai Lucavsalā. Ierasts, ka šim tekstam piekabināta fotogrāfija ar atkritumu kaudzi vai sadegušu dārza šķūnīti un minēts, ka tiks izbūvēta arī nepieciešamā infrastruktūra ar savienojumu ar Dienvidu tiltu, kas vedīs pāri visai salai un Kazas sēklim.
Kazas sēklī ir 326 dārzi, dārzu apsaimniekotāji ir ļoti dažādi: ir tādi, kas tur saimnieko jau vairāk nekā 40 gadu un redzējuši dažādus laikus, piedzīvojuši, ka lielākā dārzu daļa aizaug un pārvēršas par drazu izgāztuvi. Ir tādi, kas paņēmuši nesen un ar krūmiem un drazām piemēslotu teritoriju pārvērtuši par dārzu ar lielo burtu.
Daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, cilvēki pusmūžā, kam bērni un mazbērni brauc ciemos, jauni pāri, kas sapratuši, ka, dzīvojot pilsētas dzīvoklī, vajag vietu, kur satikties ar dabu un parādīt bērniem, ka kartupeļi neaug kokos, ka zāle nekož un no odiem nav jābaidās. Laiku var pavadīt, nesēžot pie lielāka vai mazāka ekrāna. Arī rocība cilvēkiem dažāda – kādam dārzā izaudzētais ir būtisks atbalsts ziemā, citam bez ķīmijas izaudzētais tomāts un gurķis, redīss un salāts nav naudas jautājums, bet gan vērtība pati par sevi.
Bet mūs visus vieno viena lieta – redzam šīs fantastikās vietas vērtību. Lucavsala un Kazas sēklis ir FANTASTISKA, UNIKĀLA vieta. Te ir vieni no vecākajiem dārziņiem Eiropā. Tā ir vieta, kur pilsētas vidū varam satikties ar dabu, un mūsu bērni neaug uz akmeņiem. Te ligzdo lauči, cekulpīles, gulbji, blakus šņakarējas bebri un nāk dārzos cienāties ar bumbieriem un nograuzt kādu ābeli. Meža baloži, pupuķi, stirnas, lapsas, zaķi, gārņi…
Un neesam jau tikai mēs Kazas sēklī, ir vēl vairāk nekā tūkstotis dārziņu Lucavsalā. Katrā siltā brīvdienā salā satiekas simtiem mašīnu, cilvēki pastaigājas, sauļojas, peldas. Ziemā regulāri te var satikt ziemas peldētājus, slēpotājus, nūjotājus, skrējējus un vienkārši staigātājus. Ir, ir arī tās vietas, kur atkritumi un apdegušas būdiņas, bet ne biedrību apsaimniekotajās teritorijās.
Kazas sēklī biedrību izveidojām pirms trim gadiem. Biedrībai nomā iedeva visu Kazas sēkļa dārziņu teritoriju, no kuras daļa bija pilnīgi aizaugusi un gadiem nelietota. Šobrīd tiek apsaimniekoti pilnīgi visi dārzi, un ir gaidītāju rinda.
Jā, kāds no dārziem, iespējams, tiek kopts ne tik labi, kā varētu, bet absolūtais vairākums ir labi. Ar savām rokām esam savākuši un par biedru naudu izveduši simtiem kubikmetru atkritumu no dārziņiem, kas nebija apsaimniekoti. Par biedrības naudu salaboti visi ceļi, un sakoptas koplietošanas teritorijas. Izvākti gadu desmitiem teritorijā izmestie atkritumi. Lepojamies par to, kas izdarīts, un priecājamies par šo brīnumaino vietu.
Futbols un ceļš arī ir labas lietas. Bet vai tiešām tieši tur, kur jau ir kaut kas labs un skaists? Kopējais labums pāri visam! Vai tiešām tas kopējais labums ir lielāks par jau esošo kopējo labumu? Uz Lucavsalu dodas tik daudz rīdzinieku! Vēl pagājušajā gadā pašvaldība virzīja ES finansētu projektu par dabisko pļavu veidošanu Lucavsalā. Pa ziemu piedalījāmies pētījumā par pastāvīgo ģimenes dārziņu koncepciju Rīgas pilsētā.
Sargāsim un izkopsim šo unikālo, brīnišķīgo, neskarto vidi, kura cauri laikiem saglabājusies Rīgas vidū! Tikai kopā mēs varam mainīt nākotni, neļaujot Kazas sēklim piedzīvot Staburaga likteni.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
