Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
NĀVE audiogrāmata

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja gribi ēst, tad apēd ābolu, bet, ja negribi ābolu, tas nozīmē, ka patiesībā neesi izsalcis.

Esmu gana daudz rakstījis un runājis par to, ko vienā vārdā dēvē par degradāciju. Mēs šo vārdu izprotam kā negatīvu lejupslīdi, kādu prasmju un iemaņu zaudēšanu. Gadās, ka pazaudējam to, kā mums nemaz nav bijis. Arī tā mēdz būt, un vairumā gadījumu šo vārdu lietojam nosodoši.

Šoreiz atļaušos paprātot, vai par minēto esam tiesīgi citus nosodīt, vai esam tiesīgi pārmest un aizrādīt, vai paši esam labāki un, pat ja esam labāki, vai drīkstam nosodīt neiedziļinoties. Vai drīkstam nedomāt par to, ka katram no mums pienāks tāds brīdis, kad nespēsim paši savās čībās iekāpt? Ja izdosies līdz tam nodzīvot!

Vēl nesen rakstīju par politiķu degradāciju un salīdzināju deviņdesmito gadu sākuma Saeimas deputātus ar tiem, kas ir šodien. Manuprāt, zināšanu, prasmju, cēloņu un seku izpratnes sakarību ziņā ir notikusi degradācija. Par to pārliecināties nav grūti, ielūkojoties kaut vai Saeimas plenārsēžu stenogrammās, kā arī iepazīstoties ar Saeimas komisijās lemto un diskutēto. Bet tas būs tikai secinājums, nevis atbilde uz jautājumu – kāpēc tā ir noticis.

Pieļauju arī, ka šāds viedoklis man ir radies tāpēc, ka tobrīd, deviņdesmito gadu sākumā, nezināju to, ko zinu šodien, nesapratu tik, cik saprotu šodien, un no tā arī izriet mans salīdzinājums un vērtējums par labu pirmo Saeimu deputātiem. Iespējams, tā ir, bet, lai būtu vieglāk saprast, stāstot par to, man ir jāatgriežas pie sirdij tuvas lietas – pie mūzikas.

Gandrīz visiem izciliem skaņdarbiem, kuri rakstīti pirms vairākiem gadsimtiem un vēl senāk, satura ziņā ir vairāki līmeņi, līdzīgi kā lādēm mēdz būt vairāki slepeni dibeni. Tas attiecas arī uz labi uzrakstītām grāmatām, dzeju, dziesmu tekstiem, gleznām, arhitektūru un citu, ko radījuši izcili cilvēki.

Klausoties skaņdarbu, šos daudzos līmeņus ir iespējams saklausīt, lasot grāmatu, šos līmeņus ir iespējams saskatīt. Un tomēr vairums klausās, lasa, aplūko gleznu, bet neredz to, ko autors savā darbā saka, kurp aicina, ko nosoda un par ko stāsta.

Mūzika pārvēršas par kaut kādām skaņām, glezna par kaut kādu mālējumu un Lenijas Rīfenštāles «Olimpija» – par garlaicīgu ūdens gabalu, kur viss ir tik lēni, tik nesaistoši, kur nesprāgst, nezibeņo un neaizrauj ar dažādiem specefektiem. Tur beigās nešauj, un mūsējie neuzvar. Tā vietā aizdedz lāpu, ko pēc tam cauri vairākām valstīm lēnām nes uz olimpisko spēļu vietu...

Aliņš

Astoņdesmito gadu beigās goda lieta bija lasīt Čingizu Aitmatovu. Viņa grāmatas lasīja dažādu izglītību guvušie. Katrs lasīja un redzēja, kā arī saprata atbilstoši savam zināšanu, izglītības un pieredzes līmenim. Cik nu kurš spēja lādē paslēptos līmeņus saskatīt...

«Un garāka par mūžu diena ilgst» – leģenda par mankurtiem – dažiem šķita saprotama. Viņi tur saskatīja pat padomju īstenību; tie spēja iztēloties un saprast grāmatā minētās līdzības un autora vēlmes. Savukārt citiem tas bija tikai interesanti, bet ne pamācoši.

Līdzīgi bija arī ar «Pieresvietu», kur mazizglītotākie spēja saskatīt tikai kriminālas scēnas, narkotiku pārvietošanas ceļus, bet citi atkal spēja ielūkoties Bībeles saturā un no tā izrietošajā morālē un secinājumos.

Nezinot vēsturi, nezinot kultūras attīstības un valstu izveidošanās secību, kā arī neizprotot, ka bija ne tikai viduslaiki, nav iespējams gūt kopainu par skaņdarbā vai grāmatā pausto un nav iespējams paredzēt nākotni.

Komponisti, rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki veltīja daudz laika, lai saviem darbiem piešķirtu saturu un vienā darbā iekļautu pat vairākus līmeņus, lai kādam tiktu aliņš, kādam korķītis un tomēr lai neviens nepaliktu tukšā. Jaunībā dzirdēju teicienu – katram savs, kam aliņš, kam tikai pudeļu korķīši... Šis precīzi ilustrē to, par ko rakstu.

Bet ne vienmēr tā bija. Ir tādi skaņdarbi, kuri ir rakstīti ar nolūku izkopt un attīstīt muzikanta spēlēšanas tehniku. Ir arī tādi, kas radīti ar nolūku palepoties, paspīdēt un izcelties – parādīt, kā es varu uzrakstīt, nospēlēt un citādi demonstrēt mūziķa iemaņas. Gadījās, ka grāmatu autori rakstīja ne tādēļ, lai lasītājs kļūtu gudrāks un zinošāks, bet, lai demonstrētu, ko un kā viņš spēj uzrakstīt.

Atšķirt, vai komponists ir radījis kādu skaņdarbu ar vēlmi apliecināt savas prasmes un savu talantu vai rakstnieks rakstījis, lai demonstrētu savu prasmi savirknēt vārdus un rindkopas, var tikai izglītots un pieredzējis klausītājs un lasītājs. Ja nav priekšzināšanu, tad novērtēt un atšķirt, kas ir kas, nav iespējams.

Mūzika

Jāņem vērā arī tas, ka visā cilvēces vēsturē mūzika, grāmatas, glezniecība, tēlniecība un māksla tomēr bija dižciltīgo un bagāto privilēģija, nodarbe, kā arī izklaide. Padomā, cik reizes gadā zemnieks dzirdēja mūziku, piemēram, trešajā gadsimtā. Labi, ja tas gadījās kaut dažas reizes gadā... Toties tie, kuriem bija lieli īpašumi, kuri bija pietuvināti valdniekiem, pasūtīja skaņdarbus komponistiem, apmeklēja retās teātra un operas izrādes.  Viņus kopš bērnības mācīja spēlēt mūzikas instrumentus, mācīja lasīt grāmatas, kā arī izprast dzirdēto un lasīto. Tam tika algoti speciāli skolotāji.

Savukārt zemniekam tam nebija nedz laika, nedz iespēju. Zemnieks mūziku dzirdēja baznīcā dievkalpojuma laikā, kāzās un bērēs. Dzimšanas dienu ballītes tad nebija iecienītas, un jūtūbes arī tolaik nebija. Tāpēc nav nekā nosodāma, ka vairums cilvēku neizprata mākslu un revolucionāri, ienākuši Ziemas pilī ar durkļiem, durstīja gleznas un dedzināja grāmatas. Kā viņiem bija zināt, ka tas ir kas vērtīgs?!

Es gribu uzsvērt, ka mūzikai un grāmatām piešķīra saturu ne tikai darbu autori, bet arī tie, kuri šos darbus pasūtīja. Pasūtītāji un turīgie klausītāji bija zinoši un prasīgi. Viņiem nevarēja iesmērēt primitīvu skaņdarbu, un šodienas dzeja mirtu vēl nedzimusi.

Tā tas turpinājās, līdz zinātnes un tehnikas attīstība radīja situāciju, kad aizvien vairāk cilvēkiem sāka rasties tas, ko šodien dēvējam par brīvo laiku. Līdz tam cilvēks bija nodarbināts tikai ar vienas problēmas risināšanu – kur dabūt ko ēdamu. Tad, kad izrādījās, ka daudzus darbus var uzticēt tvaika mašīnām, ka ražošanu var īpaši organizēt un speciāli sakārtot, cilvēkiem radās brīvais laiks.

Brīvajā laikā no darba cilvēks sāka domāt par taisnīgas sabiedrības nepieciešamību, radās šīm vēlmēm atbilstošas grāmatas un mūzika. Cilvēki veidoja formālas un neformālas organizācijas, lai specializētos līdztiesības, cilvēktiesību un citās jomās. Nu tam bija laiks un tehniskas iespējas. Grāmatas vairs nebija brīnums un kas īpašs. Jā, tas vēl joprojām bija dārgi, tomēr tas kļuva iespējams, un aizvien vairāk cilvēku šo iespēju izmantoja.

Mākslas darbu pasūtītājs pakāpeniski pārtapa no prasīga un zinoša par ne tik prasīgu un ne tik zinošu. Runājot šodienas jēdzienos – darbu pasūtītājs sāka degradēt. Līdz ar viņu sāka atslābt un degradēt arī komponisti un spalvas meistari. Nebija vajadzīgs tik ļoti censties. Ja izpratne mazinās, tad piedāvātā saturs mainās atbilstoši pieprasītajam. Tas kļūst primitīvāks. Un šis lejupslīdes process nav nedz beidzies, nedz apstājies. Tas turpina skriet lejup, un es nezinu, pret ko tas atdursies un kad lejupslīde beigsies, tomēr vienu zinu droši – beigsies ar strauju apstāšanos.

Tad mēs pārliecināsimies un uzzināsim, kas patiesībā nogalina – ātrums vai tomēr bremzes. Tad redzēsim, pie kā noved it kā dabiskā un loģiskā vajadzība iztapt «plašajām masām».

«Olimpija»

Jau sen vairs nav nepieciešama speciāla izglītība, lai kļūtu par žurnālistu. Piemēram, divi darboņi nodibina sabiedrisku organizāciju, cits citam izsniedz sertifikātu, un ir tapuši divi eksperti cilvēktiesību jautājumos vai pat zinātāji un pētnieki militārās lietās. Aizvien lielāka ietekme ražošanā ir nevis inženieriem, bet dizaineriem un pārdošanas speciālistiem.

Nu katrs spēj izveidot televīziju. Tas notiek tādos tempos un tādos apmēros, ka profesionāliem un zinošiem žurnālistiem vai nu jādegradē līdzi, vai jāmeklē darbs citā nozarē. Pieprasījums mainās. Nav nepieciešams zinošs un izglītots žurnālists, – pietiek, ja spēj no papīra nolasīt un komentēt.

L. Rīfenštāles «Olimpija» vairs nav vajadzīga un neizraisa nekādu interesi, jo sporta un sacensības gara vairs nav. Ir tikai sporta nozares bizness.

Kam svīst, trenēties un pūlēties, ja var apēst tableti vai sarunāt sacensību rezultātu?! Mūzikas arī ir aizvien mazāk. Vairumā gadījumu top tikai pakaļdarinājumi, bet ne tāpēc, ka nebūtu varošu komponistu, ne tāpēc, ka vairs nav to, kas prot rakstīt... Tā ir tāpēc, ka nav pieprasījuma. Bet kā zināms, pieprasījums nosaka piedāvājumu un ne otrādi.

Nu, saki, kam šodien vajag zināt reizrēķinu, ja ir galvas protēze – dators vai viedtālrunis? Nav vajadzīgs!  Kam tev mācīties spēlēt mūzikas instrumentu, ja var iegādāties sintezatoru, lejuplādēt kādu programmiņu, kura spēlēs vijoli, pūtīs taures un pat komponēs un aranžēs? Var arī samaksāt mūziķiem, lai tie nospēlē un uzdzied.

Nekas no tā nav vajadzīgs un nepieciešams, jo nu ir tik daudz brīva laika, ka cilvēkam grūti izdomāt, kā to aizpildīt. Turklāt cilvēce, izņemot tos reģionus, kurus dēvē par atpalikušiem vai neattīstītiem, nepazīst bada.

Nenoliedzami, ka grūti laiki rada stiprus cilvēkus, stipri cilvēki rada labklājību un pārtikusi sabiedrība rada vājus cilvēkus, un tad šis riņķa dancis atkārtojas. Daži apgalvo, ka nav nekāda riņķa danča, jo tie esot nevis riņķi, bet gan kārtējais spirāles aplis. Varbūt ir tā, bet ko tas maina?!

Lai kā tur nebūtu, bet patiešām šodien nav pieprasīta kvalitatīva mūzika, dziļa satura literatūra un glezniecība, jo tas neatvieglo cilvēka dzīvi un neizklaidē.

Taisnība ir arī apgalvojumam, ka pieprasījums rada piedāvājumu. Var par to vaimanāt, var to precīzi un zinātniski definēt un detalizēti aprakstīt, bet tas neatceļ to, ka pārticība un labklājība vienkāršo kvalitātes prasības. Svarīgāks par kvalitāti kļūst daudzums un pieejamība.

Ne manos un ne tavos spēkos nav to mainīt un apturēt, jo, kā jau teicu, tikai grūtības rada stiprus cilvēkus un tikai stipri cilvēki var ko mainīt un paveikt. Mēs neesam stipri, un mēs to nespējam.

Kad mūsu izlaidība un vieglprātība novedīs pie grūtiem laikiem, tad tie radīs stiprus cilvēkus, bet šajā procesā būs daudz bojā gājušo, jo tāds ir dabiskās atlases likums.

Secinu – jo aizsargātāka ir sabiedrība un tās vājākie posmi, jo mazākas prasības pret mākslu, jo kurš tad velti pūlēsies?! Un vairumam, nospiedošajam vairākumam, tas ir pieņemami.

Kam man kalnā kāpt, ja var kalnam apkārt jāt?!

Civilizācija

Paradoksāli ir tas, ka viduslaikos vairumam cilvēku nebija pieejamas grāmatas, nebija iespējas apmeklēt koncertus, tāpēc nebija arī iespējas izglītoties. Šobrīd brīvi un bez maksas pieejama gandrīz visa informācija par cilvēces sasniegto. Diemžēl šī iespēja netiek izmantota, un vairumam tā nešķiet vajadzīga, un tam trūkst laika.

 Tas ir tikai loģiski, jo patiešām – cik no skolā mācītā mēs dzīvē reāli pielietojam un izmantojam? Cik procentu? Tas ir līdzīgi kā ar dažādām datorprogrammām. Piemēram, vairums cilvēku izmanto labi, ja desmit procentu no tā, ko spēj Microsoft Word.

Cilvēks ir radis tiekties pēc tā, kā viņam nav, bet to, kas tam pieder, viņš reti novērtē. Kad atkal nāks grūti laiki, radīsies vajadzība un vēlme uzzināt, izzināt, izprast un iemācīties, bet šobrīd tas nešķiet vajadzīgi, jo lieliski var bez tā izdzīvot. Degradācija notiek tāpēc, ka zināšanām nav pielietojuma un tās nav nepieciešamas, lai baudītu dzīvi.

Tas attiecas ne tikai uz cilvēces mantojumu, bet pat uz sabiedrības uzvedības normām. Tūkstošiem gadu kultūra bija attīstības un labākas dzīvošanas pamats. Nu ir citādi. Runa nav par to, kurā rokā turēt dakšiņu, bet gan par morāles iztikas minimumu, bez kura nav iespējama normāla cilvēka dzīve un attīstība. Visatļautība nav morāle.

Civilizācija negarantē cilvēku kultūras izaugsmi un kultūru kopumā. Tā arī nav nekāda masonu sazvērestība vai apzināta ļaunprātība. Viens izriet no otra, sekas top no cēloņa.

Agrākos laikos jo vairāk cilvēkam bija naudas un brīva laika, jo vairāk viņš tiecās pēc zināšanām un kļuva izglītotāks. Savukārt, jo mazāk cilvēkam bija naudas un brīva laika, jo vairāk viņš vēlējās pārnākt mājās un likties gulēt... Nu viss ir kļuvis citādi. Pamanītā degradācija ir loģiska un dabiska. Citādi nemaz nevar būt, un nav tāda spēka, kas to spētu apturēt vai vērst pretējā virzienā. Ir lietas, ar kurām jāsamierinās kā ar nenovēršamu ļaunumu.

Runā, ka slīkstošais esot jāpagrūž dzelmē, lai viņš var atsperties pret upes dibenu un uzpeldēt. Visi neuzpeldēs. Manuprāt, muļķība un tumsonība nav brīvas sabiedrības rādītājs. Pārfrāzējot kādu dzejnieku – muļķis arī Āfrikā ir muļķis, un alķīmiķis nav zinātnieks un ķīmiķis. Ne katrs, kurš spēj saskatīt zvaigznes, ir astronoms, biežāk tikai astrologs.

Video ir šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=Ii6Xwi1uHWM&t=60s

Novērtē šo rakstu:

53
16

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Raidījumam “Nekā personīga” jāatsauc viltus ziņas

FotoStarptautiskais preču tirdzniecības uzņēmums „TELF AG” pieprasa atsaukt uz viltus ziņām balstītus apmelojumus, kurus kā sensacionālu sižetu “Caur Latviju akmeņogles eksportē firma, kas vainota “Vagner” grupas finansēšanā” svētdien, 15. janvārī skatītājiem piedāvāja Artas Ģigas (attēlā) vadītās producentu grupas  RedDotMedia raidījums “Nekā personīga”.
Lasīt visu...

21

Jana Brēmera 1. vēstule pigmejiem. Nobeigums

FotoES un ASV stratēģiskie mērķi šobrīd sakrīt, abiem vajadzīga Krievijas paralīze. ES – lai izdzīvotu, bet ASV - lai saistītu Krieviju kā Ķīnas partneri un sabiedroto. Nav noslēpums, ka Ķīnas neitralizēšanai angloamerikāņu pasaule nolēmusi veidot jaunu bloku AUKUS, kur ietilptu visas Britu sadraudzības valstis un, iespējams, Japāna.
Lasīt visu...

21

Jana Brēmera 1. vēstule pigmejiem

FotoBezgalīgi var vērot uguni, mākoņus, pa upi peldošus liberāļu līķus un aktīvo idiotu rosību, mēģinot vadīt Latvijas valsti. Acīmredzami, ka šī vadīšana ir pilnīgi ačgārna un nekādus rezultātus nedod. Un tas ir saprotams, jo valsts stūre ir nodevēju, nejēgu, ārzemju aģentu un politisku pigmeju rokās. Savukārt propagandas nomāktie ierindas pigmeji, kas izglītības dēļ nespēj saprast visa notiekošā jēgu, ir cietēji, jo tiek maldināti, izdilst un iet mazumā.
Lasīt visu...

3

Vēsturnieku komisiju es nolikvidēju, bet tagad nāk prezidenta vēlēšanas – varētu vietā uzcirst veselu institūtu

FotoDāmas un kungi! Godātie skolotāji! Es tiešām priecājos par šo vēstures skolotāju konferenci. Tas, manuprāt, Latvijas valstij ir ļoti būtisks temats.
Lasīt visu...

21

Īsumā par “visu ģimeņu” absurdu

FotoValstī, kurā pietiek pavisam reālu un steidzami risināmu problēmu, ir mēģinājumi pacelt dažu jautājumu aktualitāti ar iespējami lielāku troksni. T.s. “partnerattiecību”, “visu ģimeņu” (vienalga, kā tagad sauc mēģinājumus panākt viendzimuma laulību atzīšanu) tēma nav tā, kurai es gribētu veltīt sevišķi daudz uzmanības. Bet troksnis ir liels, un tāpēc ir vērts atkārtot dažas lietas, kas ir aksiomas.
Lasīt visu...

21

Medikamentu pieejamības atslēga – vietējie ražotāji

FotoNav noslēpums, ka nu jau vairākus mēnešus akūti trūkst zāļu gan aptieku plauktos, gan slimnīcās. Kāpēc tā? Lai gan Latvijas farmācijas nozarei ir daudz, ko piedāvāt – izcila zinātniskā bāze, vērtīgas tradīcijas, patiešām kvalitatīvi un konkurētspējīgi produkti, tomēr 95% zāļu tirgus veido importa produkti.
Lasīt visu...

21

Mēs salauzām izglītības mugurkaulu un nogrāvām izglītības pamatus

FotoAtgriežos pie šīs bildes, jo tai ir lielāka jēga, nekā šķiet ar pirmo acu uzmetienu. Pusgadu pastrādājot skolā, es sapratu, ka mani priekšstati par izglītības sistēmas degradācijas procesu ir nepilnīgi. Neteikšu, ka tagad es visu saprotu līdz galam, bet dažas lietas noteikti esmu sapratis labāk. Un viens secinājums ir šāds: mūsu izglītības sistēma tika nolemta kraham nevis tajā brīdī, kad mēs sākām ieviest degradējošas mācību programmas, bet tad, kad mēs salauzām izglītības procesa ētisko mugurkaulu.
Lasīt visu...

21

Izdevusies valsts

Foto1. Es šodien, 2023.gada 18.janvārī saņēmu kārtējo Latvijas Republikas tiesas spriedumu ar tūkstošu eiro sodiem par “distancēšanos neievērošanu” pirms vairāk nekā diviem gadiem. Ar mani “nedistancējās” daži cilvēki, ar kuriem draudzīgi parunājām. Par to mūs izdrāza “izdevusies valsts”, kaut gan neviens necieta, nevienam no klātesošajiem nekas ļauns netika nodarīts un arī šodien pasaulē ir jau pierādīts, ka distancēšanās bija lielākais absurds pasaules vēsturē.
Lasīt visu...

21

Mammu, es gribu, mammu, es gribu, es gribu, gribu, gribu, gribu, gribu!

FotoJaunā Rīgas teātra (JRT) Lāčplēša ielas mājas remonts turpinās jau 5 gadus un ir atkal iestrēdzis. Darbu pabeigšanas termiņš atkal nav zināms, un pašlaik jau tiek runāts par līguma laušanu starp darba pasūtītāju (Valsts nekustamie īpašumi) un celtniekiem (Skonto). Tas savukārt nozīmētu remonta beigu atlikšanu vēl uz 2-3 gadiem.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai, izmetot no mācību satura vēsturi, neesam rīkojušies līdzīgi kā traks cilvēks, kas stāda ķiršu mīkstumus?

Sākot pārdomas par vēsturnieku tikšanos ar valsts prezidentu (13.01.23.) ienāca...

Foto

Kādu nacionālismu mums vajag?

Ir laiki, kuros notiek viss, kas sakrājies desmitgadēs. Kopš Krievijas pilna apmēra uzbrukuma Ukrainai ir sācies tieši šāds laiks. Prasība pēc atbrīvošanās...

Foto

Kariņš saistībā ar plūdiem Jēkabpils novadā kārtējo reizi demonstrē nespēju uzņemties krīzes vadību

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš saistībā ar plūdiem Jēkabpils novadā kārtējo reizi demonstrē nespēju...

Foto

Kā Ašeradens restartēs VID?

Finanšu ministra postenis pārsvarā pienākas premjera partijai. Bez valsts budžeta vadības finanšu ministra pārziņā ir arī valsts asinsrite – nodokļu maksātāju veiktie...

Foto

Iestājamies pret Andas Nulles reputācijas graušanu un profesionālās darbības ierobežošanu

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) atkārtoti vērsusies pie valsts prezidenta, ministru prezidenta un veselības ministres par atsauktās...

Foto

Stigmatizētājus – pie atbildības!

Pagājušā gada 15. decembrī 14.Saeima noraidīja likumprojektu “Civilās savienības likums”, kam bija jākalpo par tiesisko pamatu visu ģimeņu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai, lai...

Foto

Bīstamās garšas – veipošanas spožums un posts!

Kopš elektronisko cigarešu izgudrošanas veipošana ir kļuvusi par vienu no pasaulē populārākiem nikotīna uzņemšanas veidiem. Sākotnēji radītas kā viens...

Foto

Kremlini un globālisti vienojas latviešu valodas noniecināšanā

Jautājums par latviešu valodas lomu un vietu Latvijas valstī nepazūd no dienaskārtības jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām. Lai...

Foto

Trūkst sīko vagariņu

“Nekonkurētspējīga piedāvātā atalgojuma dēļ Ārlietu ministrija saskaras ar darbinieku trūkumu, taču šī problēma ir arī citās valsts pārvaldes iestādēs,” publiski vaimanā ārlietu ministrs...

Foto

Ja vairākums grib tā dzīvot, tad lai arī tā dzīvo

Mani domubiedri. Ļaudis, kuri domā līdzīgi man. Ļaudis, kuri redz nolaisto valsti, nolaisto izglītību, nolaisto visu,...

Foto

Vai īstais brīdis skatīt tarifu pieteikumu?

14. decembra LTV raidījumā Kas notiek Latvijā piedalījās Augstsprieguma tīkla (AST) un Sadales tīkla (ST) vadība, ekonomikas un topošais finanšu ministrs, vairāki eksperti. Vispirms atgādināšu, ka 2000.gadā...

Foto

Marksisms vienmēr centies balstīties tieši uz šīm starpslāņu aprindām

Pēc tam, kad Saeimas Juridiskā komisija 6. decembrī nolēma apturēt darbu pie Civilās savienības likuma, bet Saeima...