Iesaki rakstu: 
Pirms dažiem gadiem derdzīgajā Latvijas politikas laukā parādījās, kā tobrīd šķita, pilnīgi citādi cilvēki. Viņi bija gados jauni, viņi runāja par piemirstiem ideāliem, un nauda viņu dzīvēs acīmredzot - jā, jā, tā patiešām izskatījās - nespēlēja lielu lomu.
Protams, būdami gados jauniņi, viņi bieži vien noņēmās ar visādām ārišķībām - bet, būsim godīgi, tādas jau patīk lielākajai daļai cilvēku, lai nu ko viņi arī teiktu socioloģiskās aptaujās.
Vieniem tuvāks ir tas, ko dažādi noskaņoti ļaudis var nodēvēt gan par bezjēdzīgu puspliku ekshibicionēšanos pie Saeimas nama, no kuras lēmums par Abreni nemainījās ne par gramu, gan par pašaizliedzīgu uzticības ideāliem demonstrēšanu.
Otriem savukārt - tas, ko tāpat var nodēvēt gan par nožēlojamu piektās kolonnas dzerstiņu pie okupantu Saurona torņa, gan par patriotisku un humānu goda atdošanu par cilvēces gaišāku nākotni kritušajiem varoņiem.
Jā, gaumes, simpātijas un antipātijas dažādiem cilvēkiem dažādas, un minētie jaunie ļaudis savai politiskajai, tā sacīt, izaugsmei izmantoja vienas nosauktās cilvēku grupas simpātijas un antipātijas. Tā jau tam politikā jābūt. Tā ir vienmēr un visur.
Nu jau padaudzi gadi pagājuši, un jaunie ļaudis it kā ir izauguši. Esam bijuši liecinieki tam, kā viņi pamazām apjēdz gan to, ka bez naudas tomēr nevar, gan to, ka savs kucesdēls ir īpašāks par svešu kucesdēlu, gan to, ka ik pa laikam vēl kāds ideāls ir jānoliek plauktiņā, gan to, ka norijamie krupji mēdz pulcēties aizvien garākās rindās.
Normāli, tā tas ir pieaugušo dzīvē, - ja tu šādas nepatīkamas, bet reālistiskas ābeces patiesības neņem vērā, tu tā arī paliec tukšvārdīgs bļausteklis bez spēka un teikšanas. Šī īsā vēstījuma varoņi tās acīmredzami ņēma vērā - jo, kā izskatās, tiešām gribēja un joprojām grib šo te spēku un teikšanu. It kā savu ideālu un mērķu īstenošanas vārdā.
Taču ir tādi cilvēki, kas šādā pieaugšanas procesā tomēr spēj saglabāt savas vērtības, savu kodolu un mugurkaulu, kas viņiem arī pieaugušiem ir dārgāks par visu citu pasaulē. Viņi dara šo un to no tā, ko dzīve liek, bet tomēr spēj nepārvērsties glumos gollumos.
Un ir pārējie - tie, kuriem šīs politiskās pieaugšanas procesā apgūtā līferēšanas, melošanas, izlikšanās, glumības, savas un savējo ādas sargāšanas māka kļūst par viņu otro dabu, kuras priekšā kādreizējie godīguma, atklātības un taisnīguma ideāli pamazām sašļūk un iznīkst.
Bet vakar ar vienu ausi paklausījos, ko televīzijā stāsta kādreizējais vislatvietis, tagad par varas nomenklatūras sastāvdaļu kļuvušās Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars - viens no tiem, kas savulaik puskaili stāvēja pie Saeimas ēkas un šādā veidā "cīnījās" par Abreni - naivi, bet vismaz druscīt aizkustinoši savā citādībā.
"Savējās" kultūras ministres atbrīvošanai "patiesie iemesli visticamāk ir pavisam citi"... "Vairāki cilvēki" Nacionālo apvienību brīdinājuši... Apvienības nostāja "politiķiem var būt nepatīkama"... Notikušais ar kultūras ministri ir "speciāli organizēta kampaņa", kurā iesaistīti arī "vairāki topošie politiķi"... Esam "brīdināti par to, kas ir saniknojis daudzus politiķus"... Un tā tālāk, un tā tālāk.
Viss tieši tas pats un tieši tādā pašā formā, ko un kā gadiem ilgi esam dzirdējuši no dažādiem rijīgi glumiem "ceļiniekiem", "tautpartijiešiem", "vienotībniekiem". Laipošana, pusvārdi, gluma izlocīšanās, mājieni un piesardzība pāri visam - iespaids tāds, ka Raivja Dzintara ādā zem uzaudzētās politisko tauku kārtiņas ir ielīdis kāds Šķēle vai Brigmanis, kurš izsakās sev ierastajā veidā - tā, lai nodotu pareizos signālus kārtējā galma intrigā un vienlaikus nepateiktu ko lieku.
Var, protams, arī tā. Bet no kārotā spēka un teikšanas gan šādā veidā nav un nebūs ne smakas: tā vietā no gumijotus mugurkaulus izaudzējušajiem kādreizējiem ideālistiem tik vien ir kā skaļš, bet vienlaikus apdomīgs - tā, lai nevienu "vajadzīgo" neapvainotu un pār mēru nenokaitinātu - "pēks" un tukša d...šana.
N.B. Protams, šīs nedaudzās rindas vienu pēc otras pasūtījis Kremlis, tās apmaksātas no Vešņakova melnās kases, tēzes izstrādājusi Ždanoka ar Rubiku, akceptu devis Ušakovs ar Urbanoviču, bet patiesībā ar Raivi Dzintaru un kompāniju viss ir labākajā kārtībā: viņi joprojām ir principiāli ideālisti, taisnīgi, godprātīgi kā pret citiem, tā pret sevi - un visvairāk pret sevi. Ja kādam no tā kļūst vieglāk, esat laipni aicināti domāt tieši tā.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Foto no nacionalisti.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
