Ne tikai apbalvojumu atņemt – arī lustrāciju un tribunālu Ulda Krastiņa lietā

Tikai viens no šīs sistēmas elementiem bija Uldis Krastiņš, bijušais Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis, kurš piesprieda nāvesodus pieciem nevainīgiem cilvēkiem. Pieci nevainīgi cilvēki tika nošauti Maskavas pakalpiņu interesēs. Noslepkavoti ar latviešu izdotiem tiesu spriedumiem. Padomju tiesu sistēmā 1970.–1980. gados Uldis Krastiņš piedalījās politiskajās prāvās, kurās tika piespriesti bargi sodi neatkarības kustības dalībniekiem. Ilgi gadi stingra režīma nometnēs, izsūtījumi, piespiedu psihiatriskā “ārstēšana” un augstākie soda mēri (piecu nevainīgu cilvēku noslepkavošana pēc Maskavas komunistu pasūtījuma).

Nosūtīšana disidentu psihiatriskajai “ārstēšanai” 

Disidentu piespiedu “ārstēšana” psihiatriskajās slimnīcās varēja tikt uztverta kā “humānisms”, taču praksē bija sevišķi nežēlīga represiju forma. Lieki piebilst, ka daudzi no tieši šo represiju upuriem tika hospitalizēti (ieslodzīti) bez jebkāda reāla medicīniska pamatojuma, nemaz nerunājot par tiesisko ietvaru. 

Izturēšanās pret cilvēku šajās “ārstniecības” iestādēs nereti bija sliktāka nekā pret dzīvniekiem vissliktākajos savvaļas dzīvnieku cirkos, ko ar šausmām rāda zvēru tiesību aizstāvji mūsdienās. Apgalvojumi par komunistu režīmam lojālo mediķu līdzdalību politisko disdentu spīdzināšanā ir daudznozīmīgi nostiprināti gan Latvijas, gan starptautiskā dokumentācijā.

Nokļūšana šajās padomju “ārstniecības iestādēs” nozīmēja ne jau tikai atstumšanu no sabiedrības, smagu psihotropo medikamentu un fiziskas fiksācijas pie gultas kombināciju, kas daudziem atstāja neatgriezeniskas sekas viņu personībā un veselībā. Pastāv daudz liecību, ka šajās “ārstniecības” iestādēs notika arī pacientu seksuāla pazemošana, badināšana un citāda veida spīdzināšana. Turklāt līdz mūža galam, kad jebkura pacientu sūdzība tika traktēta kā viņa slimības izpausme ar vēl lielāku šādas “terapijas” nozīmēšanu.

Tikai nedaudzi piemēri.

Kaut gan oficiāli politiskos “pacientus” nedrīkstēja nosist, realitātē vardarbība bija normalizēta. Piemēram, Kazaņas speciālajā psihiatriskajā slimnīcā, kas bija viena no bēdīgi slavenākajām “psihiatriskajām cietumu slimnīcām”, dežurēja Ieslodzījumu pārvaldes sargi un sanitāri, kuri izcēlās ar sevišķu nežēlīgumu. Bijušais slimnīcas sanitārs Deniss Kirilovs 2016. gada liecībā atklāja, ka visbargākais sods tur bijis: “Cilvēku vispirms izģērbj kailu, pēc tam piekauj – reizēm ar stieņiem. Tad slimnieku piesien pie gultas, it kā piesistu krustā ar virvēm. Elpot ir grūti, pakustēties nav iespējams. Nedod dzert, lai pacients negribētu uz tualeti. Baro ļoti reti.”

Šī ilgstošā fiksācija tika veikta speciālā izolētā palātā, lai citi ieslodzītie neredzētu upuri un nemēģinātu palīdzēt. Lai arī pat pēc tā laika noteikumiem šādu fiksāciju drīkstētu pielietot tikai dažas stundas, Kazaņā cilvēki palika piesieti pat pusotru mēnesi no vietas. Kirilovs liecina, ka nedēļu pēc viņa stāšanās darbā viens pacients nomira un citi kolēģi viņam teikuši, ka nāve iestājusies tieši pēc šāda soda. Protams, neviens formāli neizmeklēja nevienu šādu nāvi – ieslodzītie psihiatriskajās klīnikās bija tik ļoti beztiesiski, ka pat nāves gadījumus oficiālā PSRS ignorēja. Kirilova teiktais sakrīt arī ar Valērijas Novodvorskas, kas pati pavadīja gadu (1970–1971) Kazaņas psihiatriskajā cietuma slimnīcā rakstīto, ka nereti apsargi un kriminālie “personāla palīgi” līdz nāvei piekāva agresīvākos vai nepaklausīgākos slimniekus ar zābakiem, savukārt politiskos ieslodzītos sita “saudzīgāk” – lai salauztu gribu, bet atstātu dzīvus.

Gan disidenti, gan personāls apraksta gadījumus, kad pacientus pie gultām piesēja dienām un pat nedēļām ilgi. Novodvorska atceras, ka Kazaņā ierasts sods bija “stingra piesiešana – līdz locekļu notirpumam, līdz izgulējumu rašanās brūcēm; īpašos gadījumos piesien tā, ka virves iegriežas miesā līdz asinīm. Šādā stāvoklī var turēt veselu nedēļu”. Guļošos nereti atstāja nekustīgus savās fekālijās, radot viņiem papildu ciešanas.Ieslodzītajiem apzināti vēl nedeva ūdeni, lai vēl mocītu ar slāpēm.

Sulfazīna injicēšana bija Padomju Savienībā iecienīts “ārstniecības” veids, kura vienīgā jēga bija pacientu spīdzināt. Šo “medikamentu” Rietumos vairs nelietoja kopš 1930. gadiem, jo tam nebija terapeitiskas vērtības, toties PSRS to aktīvi injicēja. Kādā pacienta liecībā aprakstīts, ka sulfazīna injekcija izraisīja neciešamas sāpes: “Viena vai divas injekcijas (reizēm pat četras vienlaikus – rokā, kājā un zem lāpstiņām) – un sākas mežonīgas sāpes, kas ilgst 2–3 dienas. Roka vai kāja kļūst nekustīga, temperatūra ceļas līdz 40°C, moka milzīgas slāpes (un vēl var gadīties, ka tīši nedod ūdeni).” Šīs mokas bieži atkārtoja cikliski, it kā tā būtu “terapija”. Patiesībā augstās temperatūras, sāpes un organisma atūdeņošanas kombinācija ieslodzīto novārdzināja tiktāl, ka viņš bija pakļauts jebkurām ārstu prasībām. Disidenti sulfazīnu atceras kā vienu no sāpīgākajām pieredzēm – tā bija spīdzināšana ar injekciju, kas atstāja ilgstošas fiziskas ciešanas.

Insulīna šoka “terapija”. Atkal tajā pašā Kazaņas slimnīcā 1970. gadā par to rūpējās bēdīgi slavenais profesors Daniils Luncs. Disidente Aleksandra (Šuročka) Lakšina bija arestēta par piedalīšanos protesta akcijā un 1970.gada beigās nosūtīta uz šo “slimnīcu”. Tur “ārsts” Luncs personīgi nozīmēja Lakšinai insulīna šoka kursu. Pēc vairākkārtīgas mākslīgi izraisītas komas stāvokļu izraisīšanas viņas smadzenēm tika nodarīts neatgriezenisku kaitējums. Novodvorska raksta: “Šuročku Kazaņā iznīcināja ar insulīna šoku. Noveduši līdz kretīnisma stāvoklim, viņu atbrīvoja. [..] Insulīnu nozīmēja pats Luncs.” Rezultātā 28 gadus jaunā Lakšina palika ar neatgriezenisku intelektuālās funkcionēšanas zudumu – pēc atbrīvošanas tuvinieki ziņoja, ka viņa vairs nespēj par sevi parūpēties, kļuvusi apātiska un dezorientēta.

Piemēram, disidente Natālija Gorbaņevska atmiņās min, ka Kazaņā dušas telpas sievietēm bija kopīgas ar smagi slimiem vīriešu kārtas pacientiem, kas radīja pastāvīgu draudu un spriedzes sajūtu. Līdzīgā veidā arī vīriešu kārtas politieslodzītie reizēm tika turēti vienās nodaļās ar seksuāli vardarbīgiem kriminālnoziedzniekiem. Šādos apstākļos politiskie ieslodzītie pastāvīgi dzīvoja bailēs no iespējamas seksuālās vardarbības. Diemžēl seksuālā vardarbība ir ļoti vāji dokumentēta pat mūsdienu Latvijas psihiatriskajās klīnikās, tādās kā Strenči un NPVC (iepriekš - RPNC), nemaz nerunājot par PSRS.

Šādu tiesas lēmumu dēļ (un nevajag arī attaisnoties ar tolaik spēkā esošajiem okupantu ieviestajiem likumiem) padomju tiesu sistēma kļuva par tiešu un efektīvu VDK instrumentu cīņā pret citādi domājošajiem. Šodien Uldim Krastiņam ir pāri 90 gadiem, taču viņa līdzdalība politiskajās prāvās nav pilnvērtīgi izvērtēta ne juridiski, ne morāli. Viņs pats pat ir devis mājienus, ka personīgi nožēlo atsevišķus savus spriedumus. Diemžēl ar personīgo nožēlu šādā situācijā ir stipri par maz, kad nepieciešams valstiski vēsturisks un krimināltiesisks izvērtējums komunistiskā režīma pakalpiņu pastrādātajiem noziegumiem pret okupētu valsti un tās iedzīvotājiem, īpaši brīvības cīnītājiem.

Vai sen jau nav pienācis laiks īpašam lustrācijas un tiesiskās izvērtēšanas tribunālam, kas pārskatītu padomju režīma tiesu nolēmumus un, kur nepieciešams, ierosinātu kriminālprocesus pret režīma līdzskrējējiem, kuru iespējamajiem noziegumiem nav noilguma? Jo līdzdalībai noziegumos pret cilvēci nav noilguma. Tāpat kā līdzdalībai kara noziegumos. Personas vecums arī nav šķērslis viņas saukšanai pie atbildības.

Ulda Krastiņa loma padomju politiskajās prāvās

Jāņa Rožkalna prāva (1983)

Krastiņš, darbojoties LPSR Augstākajā tiesā, piedalījās lietas izskatīšanā pret Jāni Rožkalnu – pazīstamu neatkarības kustības aktīvistu (vēlāk saistītu arī ar Helsinki-86). Pamatojoties uz LPSR Kriminālkodeksa pretpadomju aģitācijas normām, Rožkalnam 1983. gada decembrī tika piespriesti 5 gadi ieslodzījumā Permas stingrā režīma nometnē un papildu 3 gadi nometinājumā. Tas izslēdza Rožkalnu no sabiedrības uz 8 gadiem un padarīja viņu par vienu no redzamākajiem padomju režīma politiski represētajiem latviešu disidentiem. Neskatoties uz šo profesionālo pagātni, neatkarīgajā Latvijā tiesnesis Uldis Krastiņš saņēma valsts apbalvojumu.

Jāņa Vēvera prāva (1983)

Paralēli Rožkalna lietai Augstākā tiesa skatīja Jāņa Vēvera prāvu. Vēveris bija iesaistīts neatkarības aktivitātēs un izplatīja režīma izpratnē “nelegālu” literatūru. 1983. gada novembrī viņam tika piespriests 3 gadu cietumsods stingra režīma kolonijā, ko viņš izcieta politieslodzīto nometnē Permas apgabalā. 1986. gada janvārī Vēveris tika atbrīvots (apžēlots).

Pētera Lazdas lieta (1979)

Pēteris Lazda, aktīvs režīma kritiķis, tika neitralizēts ar piespiedu psihiatriskā soda palīdzību. 1979. gadā (procesa materiāli toreiz tika klasificēti) tiesnesis Uldis Krastiņš slepenā, aizmuguriskā procesā akceptēja VDK sagatavoto apsūdzību un lēma Lazdu nosūtīt uz speciāla tipa psihiatriskās ārstēšanas nometnēm PSRS teritorijā bez noteikta termiņa. Pats Lazda tiesas sēdē nepiedalījās – viņš tika turēts ieslodzījumā. Lai gan procesuālās normas teorētiski ļāva tiesai nodrošināt viņa klātbūtni, tas netika darīts. Šis gadījums ir viens no atpazīstamākajiem piespiedu psihiatriskās represijas piemēriem pret Latvijas disidentiem. 

Politiski angažēta lieta ar nāvessodiem

Vēsturnieki un pētnieciskie žurnālisti ir norādījuši uz plašu, politiski motivētu kriminālprocesu, kurā pieciem apsūdzētajiem tika piespriests nāvessods un kurā tiesas sastāvā darbojies arī Krastiņš. Lietu raksturo kā “Kremļa pasūtītu” – tādā nozīmē, ka sprieduma politiskā virzība nāca no Maskavas komunistu aprindām. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas prokuratūra, pārskatot šīs kategorijas lietas, secināja, ka attiecīgie nāvessodu spriedumi bijuši nepamatoti. Šis fakts izgaismo, cik cieši padomju tiesas kalpoja politiskam pasūtījumam un cik pretīgas, neatgriezeniskas un biedējošas ir komunistu pakalpiņu radītās neatgriezeniskās sekas. Precīzu arhīva failu un sprieduma datu publiskošana diemžēl joprojām ir nepilnīga.

Kāpēc Latvijai vajadzīgs lustrācijas tribunāls?

Iepriekš minētie gadījumi skaidri norāda, ka padomju okupācijas režīma kolaboracionisms Latvijas tiesu sistēmā bija absolūti reāls – tā bija līdzdarbošanās politiskās represijās, ilgstošu ieslodzījumu noteikšanā, piespiedu psihiatriskā ārstēšanā un nāvessodu piespriešanā. Atjaunotajā Latvijas Republikā šo personu loma režīma stutēšanā un represiju turpināšanā gandrīz nekad attiecīgi izvērtēta. Atšķirībā no dažām citām Austrumeiropas valstīm, kā Polijā un Čehijā, kur tika īstenoti lustrācijas likumi. Latvijā šis process ir palicis teju tikai vārdos.

Šis tiesiskais iztrūkums atjaunotajā Latvijā radīja tiešus riskus valsts drošībai un tiesiskajai videi. 1990. gadu sākumā ievērojama daļa jaunizveidoto drošības struktūru darbinieku nāca no VDK kadriem un nav pārsteigums, ka agrīnās neatkarības laikā valsts nespēja atklāt un apkarot ārvalstu specdienestu aktivitātes. Tas uzlabojās tikai pēc 2014.gada, kad saprātīgiem cilvēkiem zuda pēdējās ilūzijas par arī pašreizējā Kremļa režīma nodomiem. Vai mēs tiešām būtu saņēmuši efektīvu cīņu pret Kremļa utīm jaunizveidotā sistēmā, kurā vecā komunistu “siloviku” gvarde bija saglabājusi milzīgu ietekmi? 

Īpašs lustrācijas tribunāls varētu darīt trīs lietas:

Juridiska pārbaude. Izvērtēt, vai konkrētu personu rīcība (piem., padomju tiesnešu, VDK operatīvo darbinieku) atbilst mūsdienu Krimināllikuma normām, tostarp iespējamiem noziegumiem pret cilvēci vai kara noziegumiem, kam nav noilguma.

Vēsturiska atklātība. Arhīvu dokumentu pilna publiskošana un faktu apkopošana par represijās iesaistītajām personām; ja kriminālatbildība nav iespējama, jāsniedz oficiāls morāls un politisks novērtējums.

Zināšanas nākošajām paaudzēm. Skaidra vēsturiska atbildība dotu skaidru signālu potenciāliem autoritārisma atbalstītājiem, ka līdzdalība režīma noziegumos nekad nepaliks bez sekām.

Nacistu līdzskrējēju tiesāšana Vācijā

Mūsdienu vēsture sniedz vairākus spēcīgus precedentus. Vācija gadu desmitiem pēc Otrā pasaules kara turpināja tiesāt nacistiskā režīma līdzdalībniekus, tostarp, ļoti cienījamā vecumā. Piemēram, 2015. gadā tiesas priekšā stājās 93 gadus vecais Oskars Grēnings, tā dēvētais “Aušvicas grāmatvedis”, apsūdzēts līdzdalībā aptuveni 300 000 noslepkavotu ebreju. Ar to tika skaidri likts saprast, ka dalībai noziegumos pret cilvēci nav noilguma.

Padomju režīma noziegumi pret latviešu tautu – simtiem tūkstošu cilvēku deportācijas, tūkstošiem politiski represētu, milzu ekonomiskie postījumi un paaudzēm salauzti likteņi – šie stāsti nav vienkārši izmetami bibliotēkās un arhīvos, aizmiršanai kaut kur Ogrē. Aiz tiem ir konkrētas režīma darbības, konkrēti vārdi un uzvārdi. Daudzu padomju teroristiskā režīma noslepkavoto vārdus mēs vairs nekad neuzzināsim, tāpat kā visas sociālās represijas, vajāšanas un safabricētos tiesu spriedumus pret mūsu tautiešiem, kuru vienīgais noziegums bija cīņa pret vai vismaz nesadarbošanās ar komunistisko režīmu. Tas gan mums neliedz izzināt to daļu, par kuru mums ir informācija un materiāli arhīvos.

Lustrācija - signāls putiniskajai Krievijai un līdzskrējējiem Latvijā

Putina režīms sistemātiski balstās padomju totalitārisma attaisnošanā – kā Staļina reabilitācija, PSRS karoga simbolikas lietošana, absolūti nevajadzīgā kara uzturēšana Ukrainā. Nesodītās pagātnes mācība ir skaidra – ja noziegumi netiek nosaukti vārdā un vērtēti, tie atgriežas citā formā. Latvijai ar savu rīcību jāparāda, ka okupantu ideologiem un viņu līdzskrējējiem Latvijā nav un nekad arī nebūs patvēruma. Pagātnes izvērtēšana ir nepieciešama arī nākotnes drošībai. Latvija šajā ziņā ir ieņēmusi unikālu pozu. Atšķirībā no Krievijas, kas ir klaji agresīva un fašistiska valsts, Latvija pret iekšējiem komunistiem ieņem pasīvu nostāju. It kā būdama rietumu kultūras un politikas apritē un dzīvodama pēc rietumu standartiem, Latvija vienlaikus turpina tolerēt ideoloģisku vardarbību (valodā tiešāk - drā*šanu) pret sevi – turklāt pieļauj tikai no iekšienes.

Nekādas nevajadzīgas tolerances pret totalitārā režīma noziegumu pastrādātājiem. Tas, ka Uldim Krastiņam ir pāri deviņdesmit, nav iemesls atteikties no patiesības un atbildības. Līdzīgi kā Vācija tiesā nacistu līdzskrējējus arī sirmā vecumā, Latvijai ir morāls pienākums izvērtēt padomju režīma pakalpiņu rīcību. Sodot kara noziedzniekus un genocīda turpinātājus, mēs apliecinām cieņu upuriem un sargājam savu nākotni, dodot signālu esošajām un nākošajām paaudzēm - nekad nedarboties okupācijas varas struktūrās.

Kamēr Latvijas vēsturiskā atmiņa ir dzīva, taisnīgums var triumfēt. Daudzo represiju upuri, komunistu noslepkavotie mūsu tautieši, viņu piemiņa un cieņa Latvijai ir neapstrīdama. Tā pat kā trimdās izsūtītajiem, tur viņiem dzimušajiem cilvēkiem ir jādod skaidrs signāls, ka Latvija ir valsts, kurā viņu un viņu dzimtas traģiskie likteņi tiek atzīti un godāti. Un vainīgie tiek saukti pie atbildības.

Novērtē šo rakstu: