Ne visai intelektuāls, toties faktos balstīts spriedums par Latvijas tieslietu sistēmu

Atmiņā palicis Levita teiktais, ka kopumā ar tieslietu sistēmu viss esot kārtībā. Likumi esot gana labi.  Korupcija tiesu sistēmā neesot iespējama, jo pastāv trīs līmeņu tiesas un visus līmeņus piekukuļot nevarot. Tiesnešu profesionalitāte likumu piemērošanā gan reizēm pieklibojot. Esot arī problēma ar lietu izskatīšanas laiku un tiesu spriedumu skaidrošanu. Levitam bija piedāvājums: izpētot skaļāko, lielāko  un citādi nozīmīgo lietu kavēšanās iemeslus, varēšot noteikt vispārējos kavēšanās iemeslus.

Nesadzirdēju, kā tas risinās “maznozīmīgo” lietu izskatīšanas laiku. Kam un kā būtu jāskaidro tiesu spriedumi, arī nesadzirdēju. Biju gan dzirdējis, ka tiesas spriedumam jābūt saprotamam, lai tas pildītu skaidrojošo un izglītojošo funkciju. 

Angļiem ir sakāmvārds The proof of the pudding is in the eating. Latviski runājot, ja praksē to ... putru nepagaršosi, nesapratīsi, kas tas īsti ir, par ko intelektuāļi intelektuālos raidījumos spriež. Tā kā, pilsonisko un personisko interešu vadīts, pēdējo 9 gadu laikā esmu bijis iesaistīts dažādās tiesvedībās, domāju, arī es varu spriest par šīs putras garšu.

Mans spriedums gan nebūs visai intelektuāls, jo es spriedīšu par sistēmas vispārējo stāvokli, balstoties uz atsevišķo, tas ir, savu personīgo pieredzi, jo īpaši vienā no pēdējām civillietām, kas pabija visos trīs tiesu līmeņus. Turklāt intelektuāļu skalā mana lieta droši vien ierindojas maznozīmīgo kategorijā, kaut gan pieļauju, ka tāds varētu būt lietu vairākums. Jo, kā pirms gadiem desmit kādā intervijā izteicās kāda ilggadēja Augstākās tiesas tiesnese, cilvēki Latvijā pārsvarā tiesājoties par niekiem.

Šoreiz nieki, uz kuriem Ogres rajona, Zemgales apgabala un Augstākajai tiesai vajadzēja sniegt atbildi, bija šādi:

Vai daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpu un autostāvvietas, kas daļēji atrodas uz publiskas ielas, videonovērošana ir pārvaldīšanas darbība, kuras izmaksas jāsedz visiem dzīvokļu īpašniekiem?

Latvijas tiesām vajadzēja 3 gadus, lai (ne)atbildētu uz šo vienkāršo jautājumu. Man tas šķiet nepiedodami ilgi. Šim jautājumam vispār nevajadzēja nonākt tiesā. Tādām iestādēm kā Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamentam, Datu valsts inspekcijai u.c. būtu vajadzējis sagatavot visiem daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem un pārvaldniekiem viegli pieejamu un sagremojamu informāciju, lai nerastos nekādi strīdi.

Ja kāda dzīvokļa īpašnieka automašīnai daudzdzīvokļu mājas autostāvietā kāds ļaundaris noskrūvē spoguli vai nozog kāpņu telpā atstātu velosipēdu, tad runa ir nevis par kopīpašuma uzturēšanu, kura izmaksas jāsedz visiem dzīvokļu īpašniekiem proporcionāli viņu kopīpašuma daļai, bet gan par atsevišķu dzīvokļu īpašnieku kustamās mantas apsargāšanu. Tam vajadzētu būt absolūti skaidram.

Apdraudētajiem dzīvokļu īpašniekiem ir brīva izvēle turēt savu mantu maksas autostāvvietā vai slēgtā glabātuvē. Pat, ja viņi pierunā dzīvokļu īpašnieku vairākumu atbalstīt videonovērošanas ideju, tas nemaina lietas būtību. Pretējā gadījumā var rasties netaisnīga  situācija – ja kādam dzīvokļa īpašniekam nav vēlmes pamest lietas, kur pagadās, vai vienkārši nav mantu, ko turēt kāpņu telpā vai autostāvvietā pie mājas, tad dzīvokļu īpašnieku vairākums var piespiest viņu maksāt par neizmantotu pakalpojumu. 

Ja nu tomēr videonovērošana tiek apsvērta un ieviesta, tad videomīļiem (un nevienam citam)  jāievēro elementāri personas datu aizsardzības principi un noteikumi ­ –  videonovērošana jāizmanto tad, ja nav citas alternatīvas, pirms videonovērošanas uzsākšanas ir jāidentificē reāli sasniedzams un konkrēts  datu pārzinis (nevis kaut kādi un nezin kur atrodami dzīvokļu īpašnieki) un apstrādātājs, jāuzstāda viegli pamanāmas brīdinājuma zīmes par videonovērošanu, jānovērš privātās telpas, piemēram guļamistabu logu un kaimiņu privātmāju un bērnudārza pagalmu novērošana; jāgādā, lai datu subjekti videonovērošanas datiem varētu piekļūt, tie netiktu uzglabāti nesamērīgi ilgi utt.

Bet, tā kā tā visa nebija, lieta nonāca tiesā. Kā tad rīkojās Latvijas tiesas?

Balstoties uz spēkā esošo judikatūru, pirmās instances tiesa nosprieda, ka videonovērošana ir papildu pakalpojums, par kuru maksā tie, kas to izmanto. To pārsūdzēja mājas pārvaldnieks, kaut gan pārvaldniekam šajā jautājumā nebija nekādu balsstiesību. Pārvaldnieks ir tikai pilnvarnieks, kas pilda dzīvokļu īpašnieku gribu. Nebūdams dzīvokļa īpašnieks, pārvaldnieks nevar balsot par vai pret videonovērošanu, kur nu vēl patstāvīgi skriet uz apelācijas tiesu ar savu viedokli.

Pirmās instances tiesa apelācijas sūdzību pieņēma un nodeva apelācijas tiesai Aizkrauklē ar piebildi, ka pārvaldniekam ir tiesā noformēta pilnvara pārstāvēt videonovērošanas atbalstītājus tikai un vienīgi pirmās instances tiesā, nevis apelācijas tiesā. Apelācijas tiesa to ignorēja. Tā neņēma vērā arī to, ka apelācijas sūdzības sastādīšanas, pieņemšanas un izskatīšanas laikā pārvaldniekam jau bija izsniegta “vilka pase” – dzīvokļu īpašnieku kopība bija padzinusi bēdīgi slaveno lietuviešu kantori SIA CS Komercserviss.

Praktiski tas nozīmēja, ka videonovērošanas ideju apelācijas tiesā bīdīja trešā puse bez balsstiesībām un attiecīgi bez patstāvīga prasījuma tiesībām konkrētajā jautājumā, bez dzīvokļu īpašnieku pilnvarojuma un arī bez jebkādām pārvaldnieka tiesībām.

Šķita, ka tālāk putroties vairs nav iespējams. Bet kas to deva.  Kā esot teicis Einšteins, bezgalīgas ir tikai divas lietas – Visums un tā otrā.

Apelācijas tiesa pēc savas iniciatīvas uzaicināja uz tiesas sēdi atsevišķus lietas dalībniekus no dzīvokļu īpašnieku vidus, bet aptuveni vienu trešdaļu dzīvokļu īpašnieku, tostarp nebalsojušos/pret videonovērošanu balsojošos neuzaicināja. Var tikai minēt, kāpēc tā. Varbūt papīra pietrūka, varbūt tinte izbeidzās – pavēstu vajadzēja daudz, jo pirmās instances tiesvedībā bija iesaistīti visu 58 dzīvokļu īpašnieki un viņus visus būtu vajadzējis uzaicināt.

Cita lieta, ka neviens dzīvokļa īpašnieks nebija iesniedzis apelācijas sūdzību un samaksājis valsts nodevu, lai uzturētu pārsūdzību. Tāpēc nevienam dzīvokļa īpašniekam apelācijas tiesā nemaz nebija, ko meklēt, un tiesai nebija likumiska pamata sava nepilnīgā un nemotivētā aicinājuma izmaksas piedzīt no manis. Uzaicinātie dzīvokļu īpašnieki nebija ne atbildētāji, ne prasītāji.

Tas nozīmēja arī to, ka tādai trešajai pusei kā SIA CS Komercserviss nebija  pozīcijas, kurai  varētu pieslieties. Latvijā civilprocess paredz, ka trešā puse var iestāties lietā atbildētāja vai prasītāja pusē vai iesniegt patstāvīgu prasību, bet neparedz, ka trešā puse bez patstāvīgas prasības varētu patstāvīgi iniciēt un uzturēt apelācijas sūdzību.

Ne aicināts, ne neaicināts uz tiesas sēdi neieradās neviens dzīvokļa īpašnieks. Ierādās tikai trešās puses SIA CS Komercserviss pārstāve Inese Briķena, kas sēdē neveikli taisnojās, ka pilnvarojuma pārstāvēt atbildētājus/videonovērotājus viņai neesot un ka SIA CS Komercserviss vairs neesot pārvaldnieks (tas ir fiksēts tiesas sēdes audio ierakstā). Apelācijas tiesa to visu laida gar ausīm un bez nevienas tieši ieinteresētās un atbildīgās personas klātbūtnes ķērās pie lietas izskatīšanas pēc būtības.

Taisot spriedumu, apelācijas tiesa pārkopēja SIA CS Komercserviss  tā saucamo apelācijas sūdzību ar visām tur esošajām kļūdām.  Tās ietvēra rupju pirmās instances tiesas sprieduma sagrozīšanu. Proti, SIA CS Komercserviss pārstāve Inese Briķena bija uzrakstījusi, ka pirmās instances tiesa savu spriedumu balstījusi uz spēkā neesošu judikatūru. Šo rupjo kļūdu bija viegli pamanīt (ja tiesa lasītu, ko pati pārkopējusi).

Acīmredzot, apelācijas tiesai bija problēmas ne tikai ar dzirdi, bet arī ar redzi. Jo Zemgales apgabala Aizkraukles tiesu nama tiesneses Ineses Skudras parakstītajā spriedumā faktiski melns uz balta rakstīts: pirmās instances tiesas tiesnesis Dainis Plaudis kļūdaini balstīja savu spriedumu uz spēkā neesošu judikatūru. Viņam ir iemesls apvainoties, jo kolēģi nepamatoti noniecina viņa spriestspēju.

Savukārt ierindas cilvēkiem ir pamats apšaubīt apelācijas tiesas profesionalitāti un likumpaklausību. Likums prasa, lai apelācijas tiesa savā sprieduma skaidro, kāpēc tā nepiekrīt zemākas tiesas spriedumam un argumentācijai.  Deklaratīvs (turklāt uz rupju kļūdu balstīts) pirmās instances tiesas sprieduma noliegums šādu iespēju izslēdz. Tiesas dalībnieki un jebkurš sabiedrības loceklis, kas lasīs šādu spriedumu, nesapratīs, kāda bija tiesas motivācija, un nezinās, kā rīkoties līdzīgos strīdus apstākļos.

Sprieduma pamatojumā iekļautie pārkopējumi no SIA CS Komercserviss rakstu darba ietvēra arī atsauci uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma mērķi rūpēties par sabiedrības drošību. Jebkurš interesents  (ja nav pārāk slinks) šī likuma anotācijā var izlasīt, ka likumdevējs bija domājis ēkas ekspluatācijas drošumu, nevis potenciālo noziegumu novēršanu un atklāšanu ar tehniskiem līdzekļiem,  ko regulē pavisam citi ar policijas darbību saistīti tiesību akti.

Īpaši absurdu šo apelācijas tiesas nepārbaudīto atsauci padara fakts, ka, reāli apdraudot dzīvokļu īpašnieku drošību un veselību, mājā jau 5 gadus tecēja jumts, bet SIA CS Komercserviss neuzskatīja jumtu par kopīpašumu un neorganizēja tā remontdarbus. (Par šo faktu notika tiesvedība, un tagad ir stājies spēkā SIA CS Komercserviss nelabvēlīgs tiesas spriedums.)

Galu galā apelācijas tiesa nosprieda, ka videonovērošana ir pārvaldīšanas darbība, kuras izmaksas ir saistošas visiem dzīvokļu īpašniekiem, ja tā lēmis dzīvokļu īpašnieku vairākums. Spriedums balstījās uz judikatūru, kas klasificē videonovērošanu kā pārvaldīšanas darbību, kuras izmaksas jāsedz visiem dzīvokļu īpašniekiem, ja tā ir nepieciešama daudzdzīvokļu ēkas funkcionēšanai.

Te man jāatgriežas pie raksta sākumā minētās pārraides dalībnieka Levita, toreiz vēl ES tiesas tiesneša, kādā tieslietu biļetenā paustā argumenta par tiesneša profesionālajiem pienākumiem. Proti, piemērojot judikatūrā paustās atziņas, tiesnesim ir pienākums izvērtēt judikatūras attiecināmību, salīdzinot konkrētās lietas apstākļu ar judikatūrā aprakstītajiem.

Apelācijas tiesai būtu bijis vērts neslinkot un ielūkoties judikatūras lietā, uz kuru tā atsaukusies, lai salīdzinātu to ar izskatāmo lietu. Tad varētu izrādīties, ka personīgo mantu videonovērošana mazpilsētas daudzdzīvokļu mājas autostāvietā, uz ielas un kāpņu telpā nav tas pats, kas applūstoša pagrabstāva videonovērošana Rīgas debesskrāpī, kur tā ir funkcionāli nepieciešama, lai 28 stāvu mājas apsardze attālināti varētu laikus ieslēgt ūdenssūkņus.

Biju cerējis, ka vismaz Augstākā tiesa saskatīs šo atšķirību un ievārīto procesuālo putru. Velti.  Izskatās, ka tā nav pat centusies izprast lietas būtību. Jo citādi nevar izskaidrot, kā, noraidot kasācijas sūdzību, trīs senatori Intars Bisters, Valerijs Maksimovs un Marika Senkāne savā rīcības sēdes lēmumā nonāca pie šīs ar lietu praktiski nesaistītās atsauces:

Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 11. decembra spriedumu lietā Nr. C-708/18 secināts, ka savienības tiesībām nav pretrunā tādas nacionālās tiesības, atbilstoši kurām bez datu subjekta piekrišanas iespējams ierīkot videonovērošanas sistēmu dzīvojamās ēkas koplietošanas telpās.

Strīds ne tuvu nebija par pretrunām starp nacionālām un ES tiesībām. Tas vispirmām kārtām bija par to, kam un kādos apstākļos jāmaksā par videonovērošanu daudzdzīvokļu mājas koplietošanas telpās UN piegulošajā teritorijā.

Jāsecina, ka reformista Strupiša vadībā  Augstākā tiesa kļuvusi par augsto matēriju un atrakstīšanās tiesu. Tā saucamo maznozīmīgo civillietu kategorijā trīs līmeņu tiesa nepastāv. Tieslietu reformēšana nesniedzas tālāk par tiesnešu atalgojuma palielināšanu. Taču labi atalgotas tiesas slinkums un paviršība ne ar ko nav labāks par slikti atalgotas tiesas korumpējamību.

No kvalitātes viedokļa raugoties, ir nebūtiski, vai netaisns spriedums ir radies atalgojuma, neprofesionalitātes vai korumpētības dēļ. Principā ir arī nebūtiski, vai sistēmā ir divi, trīs vai trīsdesmit trīs līmeņi, jo, ja augstākā  līmenī netiek novērsts iepriekšējā līmeņa procesa un galarezultāta brāķis, nedarbojas elementāri kvalitātes uzraudzības principi.

Konkrētajā jautājumā tiešie zaudētāji no šādas sistēmas būs tūkstoši daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku, jo videonovērošanas ierīkošana un izmaksu segšana ir un būs aktuāls jautājums. Ne visi piekritīs, ka videonovērošana ir nepieciešama un obligāta pārvaldīšanas darbība jebkurā daudzdzīvokļu mājā. Ne visi zinās, kā pareizi lemt par videonovērošanas izmaksu segšanu. Ne visi piecietīs, ka trešās puses bez balsstiesībām iejaucas dzīvokļu īpašnieku lēmumu pieņemšanā un mēģina caur tiesu uzspiest savu viedokli. Ne visi būs ar mieru par savu naudu finansēt policejisku diennakts uzraudzību savās mājās. Ne visi vēlēsies ar videokamerām apgādātus lūriķus skatāmies guļamistabu logos, privātmāju un bērnudārzu pagalmos – arī par velti ne.

Ieguvēji būs neprofesionāli, slinki un pavirši tiesneši,  jo viņi bez problēmām varēs turpināt ražot brāķi. Ieguvēji būs arī māju pārvaldnieki un citas trešās puses, kas, atsaucoties uz defektīviem tiesu spriedumiem, varēs jaukties dzīvokļu īpašnieku lēmumu pieņemšanā.

Kopumā zaudētāji būs visa sabiedrība. Nekompetentām un paviršām tiesām spriežot netaisnu tiesu, lietu skaits un izskatīšanas ilgums augs, nevis samazināsies. Defektīvie spriedumi nenovērsīs jaunus strīdus. Ja augstāko instanču tiesas turpinās radīt un piesegt brāķi, cilvēki arvien vairāk zaudēs uzticību tiesai un likuma varai.

Novērtē šo rakstu: