Iesaki rakstu: 
27. februārī Ukraina iesniedza oficiālu lūgumu uzņemt to Eiropas Savienībā (ES). Ukrainas lūgums ir jāatbalsta. Eiropas Savienībai ir jāsaņem drosme un jāpieņem ārkārtējs politisks lēmums. To prasa ārkārtējā situācija.
Putina karš pret Ukrainu daudzus Eiropā pārsteidza. Racionālam cilvēkam neprovocēts uzbrukums citai valstij šķita iracionāls un tādēļ neiespējams. Krievijas prezidents V. Putins pretēji veselajam saprātam nolēmis riskēt un mest izaicinājumu Eiropai, visai demokrātiskajai pasaulei un starptautiskajai kārtībai, kas tika iedibināta pēc Otrā pasaules kara.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma, izrāvušās no Krievijas apspiestības, valstis varēja izvēlēties savu neatkarīgo ceļu. Vesela virkne valstu Centrālajā un Austrumeiropā, tostarp Latvija, izvēlējās dalību ES un NATO, tā atjaunojot savu piederību Rietumu pasaulei.
Tomēr ne visām valstīm izdevās pilnībā atbrīvoties no Krievijas magnētiskā lauka. Sekas redzam šodien Eiropas austrumu kaimiņu reģionā. Bailēs no savas tautas Lukašenko režīms ir reintegrējis Baltkrieviju Krievijā. Ar lielākām vai mazākām sekmēm Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstis Moldova un Gruzija ir stiprinājušas savas attiecības ar Eiropas Savienību, īstenojot reformas un saņemot finansiālu un praktisku atbalstu.
Tomēr pēc Maidana Sirdsapziņas revolūcijas visnelokāmāk savu apņēmību būt daļai no Rietumiem, Eiropas Savienības un NATO ir deklarējusi Ukraina. Sekmīgo Ukrainas attīstību, vitālo demokrātiju V. Putins uztver kā draudu savam autokrātiskajam režīmam. Ilgus gadus Krievijas prezidents V. Putins, sapņodams par Krievijas impērijas atjaunošanu, vienlaikus ieaijāja Eiropu siltā snaudā – te veicinot atkarību no Krievijas gāzes, te sējot dezinformāciju un melīgu vēstures naratīvu.
Mūsu partneri nesadzirdēja Baltijas valstu un Polijas aicinājumus apturēt Nord Stream II būvniecību un palielināt visu NATO sabiedroto valstu aizsardzības budžetus līdz vismaz 2% no IKP. Nosodījums Krievijai par Gruzijas teritorijas okupāciju 2008. gadā un agresiju pret Ukrainu 2014. gadā bija klusināts. Īpaši Rietumeiropas politiķu un uzņēmēju vidē ilgi valdīja zināms naivums un romantizēts skats uz Krieviju.
Dalībvalstu nevienprātības dēļ Ukrainai netiek piedāvāts NATO Dalības rīcības plāns, ko Latvija atbalstītu, bet Eiropas Savienības paplašināšanās process ir iestrēdzis. Tādēļ V. Putins jutās iedrošināts tagad riskēt un uzbrukt Ukrainai.
Ukrainas tautas varonība prezidenta V. Zelenska vadībā tomēr pārsteidza V. Putinu. Ukraiņi savu zemi tik viegli neatdos. Visa Ukraina šobrīd cīnās ne tikai par savu brīvību, bet vienlaikus arī par Eiropas brīvību, par visas demokrātiskās pasaules brīvību. Uz to mums Eiropā jādod cienīga atbilde!
Uzskatu, ka Ukrainai izņēmuma kārtā jāpiešķir Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss. Par to es 28. februārī ar vēl septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu prezidentiem iestājos kopējā paziņojumā. Esam iestājušies par to arī citās pēdējo dienu sarunās ar Eiropas Savienības dalībvalstu līderiem.
Birokrātiskas procedūras tagad jāliek malā. Pēc tam, ceļā uz pilnu dalībvalsts statusu, ar tām varēs nodarboties, kad tam būs laika. Kandidātvalsts statusa piešķiršana Ukrainai būtu viscaur politiskas gribas, nevis juridisko un birokrātisko procedūru jautājums. Tas būtu mūsu politisks vēstījums, ka Eiropa ir vienota ar Ukrainu, kas tagad cīnās par Eiropas vērtībām. Tas ir arī Eiropas pašcieņas jautājums.
Laiks Eiropai parādīt mugurkaulu un pārsteigt V. Putinu!
Seko mums 
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
