Iesaki rakstu: 
27. februārī Ukraina iesniedza oficiālu lūgumu uzņemt to Eiropas Savienībā (ES). Ukrainas lūgums ir jāatbalsta. Eiropas Savienībai ir jāsaņem drosme un jāpieņem ārkārtējs politisks lēmums. To prasa ārkārtējā situācija.
Putina karš pret Ukrainu daudzus Eiropā pārsteidza. Racionālam cilvēkam neprovocēts uzbrukums citai valstij šķita iracionāls un tādēļ neiespējams. Krievijas prezidents V. Putins pretēji veselajam saprātam nolēmis riskēt un mest izaicinājumu Eiropai, visai demokrātiskajai pasaulei un starptautiskajai kārtībai, kas tika iedibināta pēc Otrā pasaules kara.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma, izrāvušās no Krievijas apspiestības, valstis varēja izvēlēties savu neatkarīgo ceļu. Vesela virkne valstu Centrālajā un Austrumeiropā, tostarp Latvija, izvēlējās dalību ES un NATO, tā atjaunojot savu piederību Rietumu pasaulei.
Tomēr ne visām valstīm izdevās pilnībā atbrīvoties no Krievijas magnētiskā lauka. Sekas redzam šodien Eiropas austrumu kaimiņu reģionā. Bailēs no savas tautas Lukašenko režīms ir reintegrējis Baltkrieviju Krievijā. Ar lielākām vai mazākām sekmēm Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstis Moldova un Gruzija ir stiprinājušas savas attiecības ar Eiropas Savienību, īstenojot reformas un saņemot finansiālu un praktisku atbalstu.
Tomēr pēc Maidana Sirdsapziņas revolūcijas visnelokāmāk savu apņēmību būt daļai no Rietumiem, Eiropas Savienības un NATO ir deklarējusi Ukraina. Sekmīgo Ukrainas attīstību, vitālo demokrātiju V. Putins uztver kā draudu savam autokrātiskajam režīmam. Ilgus gadus Krievijas prezidents V. Putins, sapņodams par Krievijas impērijas atjaunošanu, vienlaikus ieaijāja Eiropu siltā snaudā – te veicinot atkarību no Krievijas gāzes, te sējot dezinformāciju un melīgu vēstures naratīvu.
Mūsu partneri nesadzirdēja Baltijas valstu un Polijas aicinājumus apturēt Nord Stream II būvniecību un palielināt visu NATO sabiedroto valstu aizsardzības budžetus līdz vismaz 2% no IKP. Nosodījums Krievijai par Gruzijas teritorijas okupāciju 2008. gadā un agresiju pret Ukrainu 2014. gadā bija klusināts. Īpaši Rietumeiropas politiķu un uzņēmēju vidē ilgi valdīja zināms naivums un romantizēts skats uz Krieviju.
Dalībvalstu nevienprātības dēļ Ukrainai netiek piedāvāts NATO Dalības rīcības plāns, ko Latvija atbalstītu, bet Eiropas Savienības paplašināšanās process ir iestrēdzis. Tādēļ V. Putins jutās iedrošināts tagad riskēt un uzbrukt Ukrainai.
Ukrainas tautas varonība prezidenta V. Zelenska vadībā tomēr pārsteidza V. Putinu. Ukraiņi savu zemi tik viegli neatdos. Visa Ukraina šobrīd cīnās ne tikai par savu brīvību, bet vienlaikus arī par Eiropas brīvību, par visas demokrātiskās pasaules brīvību. Uz to mums Eiropā jādod cienīga atbilde!
Uzskatu, ka Ukrainai izņēmuma kārtā jāpiešķir Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss. Par to es 28. februārī ar vēl septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu prezidentiem iestājos kopējā paziņojumā. Esam iestājušies par to arī citās pēdējo dienu sarunās ar Eiropas Savienības dalībvalstu līderiem.
Birokrātiskas procedūras tagad jāliek malā. Pēc tam, ceļā uz pilnu dalībvalsts statusu, ar tām varēs nodarboties, kad tam būs laika. Kandidātvalsts statusa piešķiršana Ukrainai būtu viscaur politiskas gribas, nevis juridisko un birokrātisko procedūru jautājums. Tas būtu mūsu politisks vēstījums, ka Eiropa ir vienota ar Ukrainu, kas tagad cīnās par Eiropas vērtībām. Tas ir arī Eiropas pašcieņas jautājums.
Laiks Eiropai parādīt mugurkaulu un pārsteigt V. Putinu!
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
