Nebijis gadījums – pieprasītāko grāmatu saraksta virsotnē divas viena autora grāmatas
Izdevēji13.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas grāmatnīcās nonākot Indriķa Latvieša jaunajai, „caurcaurēm izdomātajai” grāmatai „Ādamsona faili: valstiskais organizētās noziedzības grupējums”, noticis kas nebijis – pieprasītāko grāmatu saraksta pirmajās divās pozīcijās nonākušas veselas divas viena autora grāmatas.
Kā rāda grāmatnīcu tīkla „Valters un Rapa” publicētie dati, pēc piecām nedēļām Latvijas pieprasītākās grāmatas godā Indriķa Latvieša romāna „Nāve” („Bailes 4”) pirmā daļa ir faktiski pilnībā izpirkta un atkāpusies uz saraksta otro vietu, par pieprasītāko kļūstot jaunajai grāmatai „Ādamsona faili”.
Indriķa Latvieša jaunā grāmata „Ādamsona faili” uzskatāmi un pārliecinoši apliecina – valstiskais organizētās noziedzības grupējums ir realitāte, ar ko var nākties saskarties ikvienam Latvijas valsts iedzīvotājam, un iznākums ir diezgan viegli prognozējams.
Milzīgas kontrabandas plūsmas, no kurām barojas ne tikai iekšlietu sistēmas un drošības dienestu pārstāvji, bet arī politiķi. Valsts drošības iestāžu darbinieki, kas dala tirgus un ietekmes sfēras. Politiķi, kas ir “daļā” visdažādākajos noziedzīgajos rūpalos. Amatpersonas, kuru vājības padara tās par viegliem mērķiem noziedzīgajiem grupējumiem. Un vēl, vēl, vēl…
Šīs grāmatas autoram vai varbūt autoriem – kas nu to tā droši var pateikt – ir bijusi pieeja visiem Jāņa Ādamsona vairāku gadu laikā pārsūtītajiem failiem, kopumā vairāk nekā diviem miljoniem rakstu zīmju. Interesantākā un sabiedrībai nozīmīgākā daļa no tiem tad arī publicēta šajā grāmatā.
Iepazīstoties ar „Ādamsona failu” saturu, ātri vien kļūst skaidrs, kāpēc Valsts drošības dienests ir pielicis tik iespaidīgas – kaut nerezultatīvas – pūles, lai šīs „neizpaužamās un citas ziņas” slēptu no sabiedrības.
Pat pēc kaut viena kārtīga notverta spiega izslāpušajam Valsts drošības dienestam – faktiski politiskajai policijai – nav īsti pieticis nekaunības šajos failos ietverto informāciju pasludināt par valsts noslēpumu. Toties pašu Jāņa Ādamsona krimināllietu gan tas cenšas nodēvēt par „nacionālajai drošībai īpaši svarīgu kriminālprocesu”, - un ne velti.
Viena lieta – tehniska informācija, kas ir īsts valsts noslēpums, bet pavisam cita, nesalīdzināmi nopietnāka – ziņas par to, kam pieder reālā vara valstī vai vismaz tās daļa un ar kādām metodēm tā tiek īstenota.
„Ādamsona faili”, viss pusmiljons zīmju, kas apkopots šajā grāmatā, ir tieši šādas ziņas, pieņēmumi, versijas un viedokļi. Katrs atsevišķi šie faili viegli varētu būt apstrīdami un izsmejami, taču to kopums ir pārliecinošs un satriecošs.
Protams, grāmatā visi uzvārdi ir mainīti, un, skaidra lieta, tiem nav ne mazākā sakara ar reālām personām, - grāmatas izdevējiem nav ne mazākās vēlmes nākamos gadus pavadīt tiesas zālēs, atkaujoties no valstiskā organizētās noziedzības grupējuma pārstāvjiem, kuru materiālās un administratīvās iespējas ir Latvijas mērogiem faktiski neierobežotas.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
