Nebināra identitāte Aizsardzības ministrijā: iespējams, Sprūds slēpj savu patieso “es”

Šis pieņēmums balstās uz konkrētiem novērojumiem un Sprūda pieņemtajiem vai nepieņemtajiem lēmumiem, ne tikai esot aizsardzības ministra amatā, bet visa dzīves un karjeras garumā. Tāpēc piedāvāju intriģējošu iespēju izpētīt, kā dzimuma identitāte izpaužas, vai tiek uztverta publiskas personas kontekstā un vai gadījumā Sprūda kungs nav vēl ticis pats ar sevi skaidrībā, kas viņš patiesībā ir, jo, ja tā būtu, tad, iespējams, mums nebūtu jāsaskaras ar tik daudziem problēmjautājumiem Latvijas aizsardzības jomā.

Pēdējais piliens, kas man lika aizdomāties par to, ka Sprūds varētu būt nebināra persona, ir viņa nesenā intervija, kuras laikā viņš visu laiku par sevi izteicās daudzskaitlī un brīžiem žurnālistei Alinai Latkovskai neļāva runāt, jo turpināja malt uz riņķi savu sakāmo, kas nav mainījies kopš viņa stāšanās amatā, jo viņu nedrīkst pārtraukt neviens, it sevišķi otra sieviete, tādejādi izrādot necieņu pret žurnālisti.  

Tātad nebinārā identitāte nav vienkārša modes tendence vai kaprīze, kā to dažkārt uztver skeptiķi. Tā ir dziļi personiska sevis izpratne, kurā indivīds, mūsu gadījumā Andris Sprūds, nejūtas pilnībā kā vīrietis vai sieviete, bet gan atrodas ārpus binārās dzimumu sistēmas. Pētījumi, piemēram, no American Psychological Association, liecina, ka dzimuma identitāte ir sarežģīts fenomens, ko ietekmē bioloģiski, psiholoģiski un sociāli faktori, līdz ar to šie cilvēki domā un pieņem lēmumus, maigi izsakoties, mazliet citādāk.

Dažiem nebināriem cilvēkiem šī identitāte ir apzināta un atklāti pausta, bet citi, it īpaši konservatīvās sabiedrībās kā Latvija, var izvēlēties to nepubliskot, baidoties no stigmatizācijas vai profesionālām sekām, kas varētu izskaidrot, kāpēc Sprūds uzvedas aizsardzības ministra amatā ne nacionālas valsts interesēs. Sprūda gadījums ir daudz smagāks, jo Latvijā ir bijuši pozitīvi piemēri, kad kāds ir iznācis no skapja, lai izvairītos no nopietnām psiholoģiskām problēmām gaidāmā politiskā darba procesā.

Vēlos Sprūdam atgādināt, ka šāds scenārijs nav svešs Latvijas politiskajā elitē, kurā atsevišķi politiķi ir atklāti runājuši par savu identitāti. Piemēram, bijušais ārlietu ministrs un tagadējais valsts prezidents Edgars Rinkēvičs 2014. gadā publiski paziņoja, ka ir gejs, kļūstot par vienu no pirmajām augsta līmeņa amatpersonām, kas to ir izdarījusi. Šis solis tika uztverts kā nozīmīgs precedents, kas signalizēja, ka Latvijas politiskajā vidē dažādas identitātes – geji, lesbietes vai pat nebināri cilvēki – var būt daļa no normas, lai gan sabiedrības attieksme joprojām ir pretrunīga.

Sprūda gadījumā joprojām tiek novērotas vairākas iezīmes, kas, manuprāt, varētu liecināt par nebināru identitāti. Viņš kā vienmēr ir apsēsts ar savu izskatu, īpaši matiem, bieži izrādot neapmierinātību ar to kārtojumu vai fotogrāfiju rakursiem, kas normālam vecim vispār būtu vienalga. Turklāt Sprūdam tīk lietot smaržas ar ziedu vai saldeniem aromātiem, kas tradicionāli asociējas ar sieviešu smaržām, par “Old Spice” šis kungs neko negrib dzirdēt. Sprūds ir ļoti emocionāls, bieži pat “histērisks”, viņš joprojām kā vienmēr mīl iesaistīties strīdos ar kolēģēm sievietēm, kas no malas izskatās kā ikdienišķs “sieviešu strīds”.

Jebkurš ministra biroja loceklis apstiprinās, ka Sprūdam patīk, ja viņam glaimo, dāvina dāvanas, padod roku, atver durvis, palīdz izkāpt no mašīnas vai palaiž pa priekšu – uzvedība, kas tradicionāli asociējas ar sievišķību. Šie novērojumi, zinot, ka Sprūda partija ir “Progresīvie”, kas aktīvi atbalsta LGBT+ tiesības un ir par iekļaujošu politiku, tikai apstiprina manas aizdomas, ka ministrs varētu būt nebinārs, bet pats Sprūds to slēpj vai pat neapzinās. Un, jā ... par Sprūda apsēstību ar sieviešu piespiedu iesaukšanu dienestam obligātajā militārajā dienestā es nemaz nesākšu!

No psiholoģiskās perspektīvas šie novērojumi ir intriģējoši, bet tie paši par sevi nav pietiekami, lai secinātu, ka Sprūds ir nebināra persona, to var apstiprināt tikai viņš pats. Pārspīlētās rūpes par izskatu un par to, lai vienmēr labi izskatītos fotogrāfijās, varētu attiecinat uz neskaitāmām publiskām personām, kuru tēls ir daļa no profesionālās lomas. Iespējams, Sprūds kā aizsardzības ministrs un bijušais akadēmiķis ar starptautisku pieredzi un studijām rietumos var būt ietekmējies no globālām modes vai uzvedības tendencēm, kas Latvijā tiek uztvertas kā netradicionālas. Savukārt Sprūda pastāvīgā atskatīšanās Krievijas un Ķīnas virzienā liek palikt ēnā ar savām nebinārajām problēmām, jo tās tur neviens īsti varētu arī nesaprast.

Smaržu izvēle ar ziedu aromātiem tāpat kā rozā krāsas izvēle mūsdienās vairs nav stingri piesaistīta dzimumam, arī vīrieši arvien biežāk izvēlas šādus elementus, neapšaubot savu vīriešu identitāti. Tāpat arī emocionāla uzvedība vai strīdi ar kolēģēm var liecināt par stresu, personības konfliktiem vai vadības stilu, nevis dzimuma identitāti. Kā norāda pētījumi (Journal of Occupational Health Psychology, 2019), augsta spiediena amati, piemēram, aizsardzības ministra loma, var pastiprināt emocionālas reakcijas neatkarīgi no dzimuma. Kaut gan no otras puses liela stresa un spiediena apstākļos cilvēks spēj apjaust līdz galam un patiesi, kas viņš patiesībā ir.

Savukārt Sprūda vēlme saņemt glaimus, roku padošanu vai citas etiķetes formas var liecināt par narcistiskām iezīmēm vai profesionālo lomu, kurā uzmanība un cieņa ir svarīga. Bet fakts, ka Sprūds vienmēr histēriski un dziļi pārdzīvo jebkuru noraidījumu, ja, piemēram, nav sanācis oficiāli tikties ar vienu vai otru augsta ranga politisko figūru, tā paša iemesla dēļ, lai tikai uzņemtu kārtējo efektīgo, bet bezjēdzīgo foto, runā par labu izvirzītajai hipotēzei. Tradicionāli šādas manieres asociējas ar sievišķību, taču tās var būt arī personības vai kultūras izpausme.

Ja Sprūds tiešām slēpj dažas no nebināras personas rakstura iezīmēm, tad tas tiek darīts, lai pielāgotos konservatīvai darba videi, kurā netradicionālas izpausmes var tikt kritizētas. Tās vienkārši ir Sprūda bailes par iespējamo kritiku. Latvijā, kur sabiedrības gaidas par vīrišķību joprojām ir stingras, daudzi vīrieši var justies spiesti maskēt sava rakstura sievišķīgās iezīmes, lai izvairītos no spriedumiem neatkarīgi no savas identitātes.

Pieņēmums, ka Sprūds varētu būt nebinārs, bet to neatzīst, ir psiholoģiski saistošs, taču tomēr spekulatīvs. Dzimuma identitātes izpēte patiesībā ir ilgstošs process, un dažas personas konservatīvās vidēs izvēlas nepubliskot savu identitāti. Tomēr bez Sprūda paša apstiprinājuma šāds secinājums būtu nepamatots. Viņa piebiedrošanās “Progresīvajiem”, kas tradicionāli apvieno šādus cilvēkus, iespējams, ir notikusi apzināti, jo, ja es būtu savādāks, mūsu gadījumā nebinārs, arī es gribētu būt kopā ar partiju, kas atbalsta LGBT+ tiesības un atspoguļo man tīkamu ideoloģisko nostāju. Varbūt es kļūdos un Sprūds ir tikai vienkāršs progresīvais, kurš domā tikai par Palestīnas valsti, un viņš nav nebinārs cilvēks.

Latvijas politiskā elite pēdējos gados ir kļuvusi atvērtāka dažādām identitātēm, kā to apliecina Rinkēviča atklātība par savu homoseksualitāti. Tas liecina, ka geji, lesbietes vai pat nebināri cilvēki var būt daļa no politiskās normas, taču tas nenozīmē, ka katra netradicionāla uzvedība vai stils automātiski norāda uz šādu identitāti. Sprūda gadījumā viņa uzvedība, respektīvi, pārspīlētās rūpes par izskatu, sakāpinātās emocionālas reakcijas un netradicionālas izvēles es uztveru kā viņa sievišķīgās dabas izpausmes, it sevišķi, ja skatāmies caur tradicionālo normu prizmu, bet no otras puses šīs izpausmes var atspoguļot tikai viņa personību, un tās var rasties profesionālā spiediena vai starptautiskās ietekmes rezultātā. Ja tā būtu, mēs varētu atmest aizdomas par slēptu nebināru identitāti.

Tāpēc uzskatu, ka aicinājums Sprūdam “nākt laukā no skapja” būtu pamatots, bet tas būtu izlemjams viņam pašam, es tikai cenšos viņu iedrošināt, lai izvairītos no vēl lielākam problēmām nākotnē. Turklāt psiholoģiskā perspektīvā ir svarīgi respektēt indivīda pašnoteikšanos un izvairīties no uzspiestiem pieņēmumiem. Sprūda uzvedība liek domāt par plašāku sabiedrības izaicinājumu: kā mēs uztveram dzimumu normas un kā interpretējam uzvedību, kas neatbilst tradicionālajam vīrieša tēlam? Latvijā, kur diskusijas par dzimumu identitāti joprojām ir agrīnā stadijā, šādas situācijas mudina uz atvērtu dialogu un izglītošanos. Sprūda gadījums ir vērtīgs atgādinājums, ka dzimuma identitāte ir sarežģīta un individuāla, un spekulācijas bez skaidra apstiprinājuma var radīt vairāk neskaidrību nekā atbilžu.

Sabiedrības spiediens, kas saistīts ar nepieciešamību slēpt savu identitāti, piemēram, homoseksualitāti vai nebināru dzimuma identitāti, var būtiski ietekmēt indivīda darba efektivitāti, it īpaši tik augsta spiediena amatā kā aizsardzības ministrs. Kad cilvēks, piemēram, mūsu gadījumā Andris Sprūds, pieņemsim, izjūt vajadzību maskēt savu patieso identitāti, tas rada ievērojamu psiholoģisko slodzi. Pastāvīgas bailes no diskriminācijas, noraidījuma vai stigmatizācijas rada tā saukto mazākuma stresu, kas, kā liecina pētījumi, paaugstina trauksmes un depresijas risku, kā arī veicina izdegšanu. Šāds stress prasa papildu kognitīvās pūles, jo indivīdam jāuzrauga sava uzvedība, izskats un pat jākontrolē runa, lai tā atbilstu tam, ko sabiedrība vēlas dzirdēt. Tas izskaidro, kāpēc bieži neko no Sprūda teiktā mēs nespējam saprast, bet šī nav tikai Sprūda problēma.

Turklāt tas samazina koncentrēšanās spējas un lēmumu pieņemšanas kvalitāti, kas ir kritiski svarīgi tādās atbildīgās pozīcijās kā aizsardzības ministrs. Ja persona nav pilnībā pieņēmusi savu identitāti vai baidās to atklāt, var rasties iekšējs konflikts – pretruna starp to, kas viņš patiesībā ir, un to, kā viņš sevi prezentē sabiedrībai. Šāda identitātes disonanse var izpausties kā emocionāla nestabilitāte, uzbudināmība vai pat pārspīlēta uzvedība, piemēram, pārmērīgas rūpes par izskatu vai strīdi ar kolēģiem, kā tas ir Sprūda gadījumā. Šie simptomi ne tikai traucē profesionālo sniegumu, bet arī var radīt sajūtu, ka persona ir izolēta no apkārtējiem, jo bailes no atklāšanas kavē autentisku attiecību veidošanu ar kolēģiem vai sabiedrību.

Slēpjot identitāti, cilvēks var justies spiests pielāgoties stingrām sabiedrības gaidām par vīrišķību vai citām tradicionālām normām, kas Latvijā joprojām ir izteiktas. Tas var izraisīt kompensējošu uzvedību, piemēram, pārspīlētu uzmanību detaļām, kas saistītas ar tēlu, vai pat agresīvas reakcijas, kas var tikt uztvertas kā “histēriskas” vai neadekvātas. Šādas reakcijas ne tikai apgrūtina sadarbību komandā, bet arī var mazināt uzticēšanos no kolēģu vai sabiedrības puses. Turklāt ilgstošs stress un nepieciešamība “slēpties pa stūriem” var novest pie emocionāla un fiziska izsīkuma, kas pazemina motivāciju un palielina kļūdu iespējamību, īpaši lēmumos, kas ietekmē valsts drošību.

Ja Sprūds vai jebkura cita publiska persona atklāti atzītu savu identitāti, tas varētu ievērojami mazināt šo psiholoģisko slodzi. Psiholoģiskie pētījumi rāda, ka atklātība par savu seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti bieži uzlabo garīgo veselību, pašapziņu un vispārējo labsajūtu. Atbrīvojoties no nepieciešamības maskēties, indivīds var novirzīt enerģiju no iekšējiem konfliktiem uz profesionālajiem pienākumiem, pieņemot lēmumus ar lielāku skaidrību un pārliecību. Turklāt atklātība var veicināt autentiskākas attiecības ar kolēģiem, stiprinot komandas sadarbību un uzticēšanos. Jau atkal kā piemēru minēšu prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurš to veiksmīgi izdarīja. Šis gājiens 2014. gadā ne tikai nemazināja viņa autoritāti, bet pat nostiprināja viņa tēlu kā progresīvam līderim, paverot ceļu plašākai diskusijai par dažādām identitātēm politikā.

Tomēr atklātībai ir arī savi riski, īpaši konservatīvā sabiedrībā kā Latvija, kur attieksme pret LGBTQ+ jautājumiem joprojām ir pretrunīga. Atklāti paužot nebināru vai citu netradicionālu identitāti, persona var saskarties ar kritiku vai pat diskrimināciju, kas var radīt papildu spiedienu. Tādēļ lēmums “iznākt no skapja” ir dziļi personisks un prasa atbalstošu vidi. Sprūda gadījumā, ja viņa uzvedība patiešām atspoguļo slēptu identitāti, atklātība varētu mazināt spekulācijas un tenkas, ļaujot viņam koncentrēties uz darbu, nevis uz sabiedrības vai mediju radīto spiedienu. Tas varētu ne tikai uzlabot viņa darba efektivitāti, bet arī kalpot kā pozitīvs piemērs, kas veicina iekļaujošāku sabiedrību.

No otras puses jāatzīmē, ka spekulācijas par kādas personas identitāti bez viņa paša apstiprinājuma rada ētiskas dilemmas. Protams, aicināt Sprūdu vai jebkuru citu atklāti runāt par savu identitāti var būt riskanti, jo tas var radīt papildu spiedienu vai pat saasināt situāciju. Tādēļ, lai gan atklātība teorētiski var uzlabot darba efektivitāti, atbrīvojot no iekšējiem un ārējiem konfliktiem, šādam solim jābūt brīvprātīgam. Sprūda gadījums neatkarīgi no tā, vai manas aizdomas par viņa identitāti ir pamatotas, iespējams, norāda uz plašāku problēmu – sabiedrības spiediens un stingras dzimumu normas var radīt nevajadzīgus šķēršļus, kas ietekmē ne tikai indivīda labsajūtu, bet arī viņa spēju pilnvērtīgi veikt savus pienākumus. Atvērts dialogs un izglītošanās par dzimuma identitāti varētu palīdzēt mazināt šos šķēršļus, veidojot vidi, kurā ikviens, tostarp tādas publiskas personas kā Sprūds, var justies brīvi būt pats un efektīvi strādāt savā amatā.

Novērtē šo rakstu: