Iesaki rakstu: 
Esmu piedalījies Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (Regulatora) izveidē un desmit gadus nodarbojies ar tarifu regulēšanu. Pēc tam vairāk nekā desmit gadus ir nācies nodarboties ar enerģētikas politikas jautājumiem un atšķetināt pat vissamudžinātākās un no sabiedrības slēptākās lietas, piemēram, OIK afēru. Saprotot un zinot, kā ir izveidota un darbojas sistēma, un klausoties atbildīgo amatpersonu paziņojumos, var droši apgalvot, ka Latvijas sabiedrības priekšā tiek izspēlēta kārtējā klaunāde: nevis, lai rūpētos par to, bet gan, lai slēptu no tās patiesību par notiekošo – kārtējo varas bezatbildību un nekompetenci enerģētikas jomā. Diemžēl.
Sajaukuši skatuves?
"Sadales tīklam" (ST) šajā jampadracī ir noteikts uzņemties grēkāža lomu, bet politiķi cenšas tēlot "labo policistu", kurš tūlīt šo noklīdušo "grēkāzi" paņems aiz ragiem un nocirps, kā nākas.
Tas, ka viņiem nemaz nav tādu tiesību, tos nemaz neuztrauc, jo, kā izskatās, tarifu sāgai noteikto tiesisko regulējumu nezina ne sabiedrība, kurai šī klaunāde tiek spēlēta, ne arī paši "apņēmīgie" politiķi.
Proti, atbilstoši ES regulēšanas principiem Latvijas tiesību normas ir skaidri noteikušas tādu kompetenču sadalījumu, kas politiķiem nedod nekādas tiesības iejaukties tarifu noteikšanas procesā – tas ir neatkarīga Regulatora kompetencē. Jebkādi politisku amatpersonu mēģinājumi ietekmēt tarifu noteikšanas procesu un Regulatora lēmumus ir rupjš un nepieļaujams šo tiesību normu un ES noteikto regulēšanas principu pārkāpums.
Šāda valdošo politiķu "apņēmība" iejaukties tarifu noteikšanas (veidošanas) procesā būtībā nozīmē neuzticības izteikšanu pašiem sev – par saviem pieņemtajiem lēmumiem, apstiprinot Regulatora un regulējamo uzņēmumu (ST un arī "Augstsprieguma tīkla" (AST)) padomes, kuru kompetencē ir tarifu veidošanas un apstiprināšanas process.
"Grēkāži" par "glābējiem"?
Vēl "pikantāka" šī klaunāde kļūst, zinot reālo tarifu pieteikuma veidošanas procesu. Proti, par uzņēmuma darbību (tātad arī tarifu pieteikuma sagatavošanu) ir atbildīga uzņēmuma valde (kas tagad ir galvenie "peramie puikas").
Taču, lai nodrošinātu valdes darbību atbilstoši uzņēmuma īpašnieka interesēm (šajā gadījumā tā ir Latvijas sabiedrība – ST ir "Latvenergo" koncernā, kas pieder valstij), īpašnieka pārstāvis (šajā gadījumā – pastarpināti Ekonomikas ministrija (EM)) ieceļ uzņēmuma padomi, kuras pienākums ir noteikt valdei darbības ietvaru atbilstoši īpašnieka (Latvijas sabiedrības) interesēm un uzraudzīt tās darbību.
Tā būtu neiedomājama valdes uzdrīkstēšanās – virzīt tarifu apstiprināšanu bez padomes akcepta. Savā desmit gadu darbības pieredzē Regulatorā nekad neesmu pieredzējis tādu gadījumu, kad uzņēmums būtu iesniedzis tarifu projektu, nesaskaņojot to vismaz padomes līmenī.
Neatceros nevienu gadījumu, kad par to nebūtu zinājis arī atbilstīgās jomas ministrs. Parasti informācija tika sniegta, kad tarifu pieteikums vēl pat nebija sasniedzis Regulatoru, – bieži Regulators par sagaidāmo tarifu pieteikumu uzzināja no politiskajām aizkulisēm, kad tarifu projekts vēl tikai gaidīja īsto brīdi, lai varētu tapt iesniegts Regulatoram. Un šis "īstais brīdis" bija atkarīgs nevis no uzņēmuma saimnieciskās darbības rādītājiem, bet gan no politiskajiem procesiem (parasti – vēlēšanu tuvuma).
Nav pamata ne mazākajām šaubām, ka šoreiz varētu būt noticis citādi.
Tas savukārt nozīmē, ka patiesībā šie "apņēmīgie" politiķi zināja par šādu tarifu projektu un visdrīzāk to vienīgais politiskais uzstādījums uzņēmumam bija – slēpt to no sabiedrības, līdz būs notikušas Saeimas vēlēšanas.
Āži par dārzniekiem?
Kur bija un ar ko nodarbojās uzņēmuma darbību uzraugošā padome (kuras sastāvu būtībā nosaka šie "apņēmīgie" politiķi), ar ko nodarbojās ekonomikas ministrs, kura pārraudzībā atrodas EM (īpašnieka pārstāvis "Latvenergo" koncernā) un viss enerģētikas nozarē notiekošais?
Ja šis tarifu projekts ir neatbilstošs un pārstrādājams (kā tas tagad izriet no jau apsolītajām izmaiņām), tad padomei bija vismaz jāziņo par to uzņēmuma īpašnieka pilnvarniekam (EM). Cik ticami, ka padome to nav darījusi?
Ja padome tiešām to nav darījusi un akceptējusi šādu tarifu projektu, kurš tagad tiek pamatoti kritizēts un tiks pārstrādāts, kā rezultātā izmaksas tarifu projektā samazināsies par vairākiem miljoniem, – kuram būtu jāuzņemas atbildība par šiem "liekajiem" miljoniem?
Diemžēl šī politiķu "apņēmības" klaunāde patiesībā pierāda tieši pretējo – cik bezatbildīga, nekompetenta ir bijusi vara.
Parlamentārā demokrātijā opozīcijai ir visas iespējas noskaidrot (vismaz noskaidrot...) patiesos apstākļus un vainīgos atbildīgos. Kā savulaik tas tika izdarīts ar "Covid-19 afērām" (skat.šeit).
Patiesības brīdim
Tas, ka tarifa projektā izmaksas varēs samazināt par vairākiem miljoniem, kontekstā ar "apņēmīgo" politiķu skaidrojumiem šo procesu padara īpaši traģikomisku.
Vispirms jau – kāpēc tikai tagad ir šāda "apņēmīga" politiķu rīcība? Kur agrāk bija EM ar šādu savu reakciju? Un kāpēc politiķi "pēkšņi" ir izlēmuši iejaukties kompetences jomā, kuru tie ir deleģējuši citiem?
Ja tiešām atbildīgie politiķi nav bijuši informēti par notiekošo un uzskata to par tik neatbilstošu, tad pats mazākais, kas pamatoti no "apņēmīgiem" politiķiem tagad būtu sagaidāms (ja vien tā nav tikai klaunāde), – paziņojums par uzticības zaudēšanu uzņēmuma padomei un tās atlaišana. Citādi – ar kādu pamatojumu tajā visā tagad iejaucas politiķi?
Nedaudz par īstajiem grēkāžiem
Politiķu izdomājumi par "miera laika" un "kara laika" tarifu projektu noteikšanu ir jau viegli šizofrēniska savas bezatbildības jeb nekompetences ekspresija – ne uzņēmumam, ne Regulatoram nav šādu manevra iespēju, jo tarifs ir jāsagatavo un jāvērtē saskaņā ar metodiku, kuras ietvars un principi ir ar likumu noteikti. Un likums šādas manevra iespējas neparedz.
Līdz ar to atkal veidojas situācija, ka politiķi ar savu apņēmību uzticami seko savam kursam – "brauc auzās". Tieši politiķiem šāds ietvars "miera/kara laika" regulējumam bija jāizveido likumā, ja kaut ko tādu uzskata par nepieciešamu, nevis ar saviem "apņēmīgajiem" politiskajiem paziņojumiem jāspiež uzņēmums un Regulators "radoši" pārkāpt likumu ietvaru.
Ironiskākais visā ir tas, ka patiesībā nav vajadzīgi nekādi labojumi ne likumos, ne metodikās, lai panāktu vajadzīgo rezultātu, – varas politiķiem vajadzēja vienkārši izdarīt savu darbu, kas daudzus gadus ir palicis novārtā.
Pats mazākais, ko varēja un vajadzēja jau sen izdarīt, – uzlikt skaidru darbības ietvaru un uzdevumus valstij piederošajiem energouzņēmumiem, kuru izpilde tad uzņēmumu padomēm būtu jāuzrauga un jāatskaitās par to "īpašniekam". Taču ērtāk to bija nedarīt. Līdz ar to – likumsakarīgs rezultāts.
Diemžēl pie varas esošie vismaz gadus divdesmit tā arī nav spējuši atbildēt pat uz tādu pamatjautājumu: kāds tad ir "Latvenergo" koncerna primārais uzdevums – nodrošināt Latvijas tautsaimniecībai lētāku pieeju elektroenerģijas resursam vai nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas valsts budžetā?
Un, ja uzņēmuma saimnieks (kuru pārstāv EM) joprojām nav spējīgs definēt, ko tad tas īsti vēlas no sava uzņēmuma, tad uzņēmuma valdei neatliek nekas cits, kā rīkoties saskaņā ar tiesību aktos noteikto ietvaru, proti, kā gādīgam saimniekam rūpēties par uzņēmuma peļņu...
Kad "atbildīgie" politiķi par radušos situāciju ap ST tarifu atrunājas ar šo uzņēmuma pienākumu pelnīt, tas daudz ko pasaka par šīs varas kompetenci un mazspēju. Valsts uzņēmumi savu darbību veido vienkārši kā slaucamas govis, jo nekādus citus uzdevumus "īpašnieks" tiem nav devis.
Tāpēc patiesībā šajā stāstā ST nebūt nav tas lielākais grēkāzis, un aiz "ragiem" pirmkārt būtu jāņem pavisam citi.
Par to, kas būtu un kas nebūtu jādara
Redzot, ar kādu kompetenci tiek uzlūkoti (nespēju pateikt – risināti) izaicinājumi enerģētikā, ir jārēķinās, ka drīz varam piedzīvot OIK afēras cienīgus risinājumus – kad šauras biznesa grupu intereses tiks risinātas uz visas pārējās sabiedrības rēķina.
Tarifu pieaugums skars visus. Tāpat arī tarifu struktūras izmaiņas – ir loģiski un pamatoti, ka izmaksas par ST pakalpojumu aizvien vairāk tiks iekļautas tarifu "fiksētajā komponentē" (samazinot "mainīgo", kas atkarīga no tīklā pārvadītā enerģijas daudzuma), jo ST infrastruktūra (līnijas, transformatori u. c.) ir jāuztur neatkarīgi no tā, vai tā tiek lietota. Ar to ir jārēķinās, arī ilgtermiņā plānojot savas izmaksas.
Visnepatīkamāk šīs tarifu izmaiņas skars tos, kuri savas pieslēguma jaudas izmanto "neefektīvi", – jo par tām būs jāmaksā neatkarīgi no tā, vai tās tiek lietotas. Piemēram, elektroenerģijas ražošana, izmantojot saules enerģiju (skat. šeit).
Nebūtu taisnīgi, ja šis kādam "neērto" izmaksu pieaugums tiktu pārlikts uz pārējās sabiedrības pleciem. Diemžēl publiskās diskusijas pašlaik norāda tieši uz to – saules paneļu bizness un turīgākā sabiedrības daļa, kura tos izmanto, vēlas sev panākt izdevīgākus nosacījumus – būtībā šķērssubsidēties uz citu ST klientu rēķina.
Ja šādu tehnoloģiju ieviešana ir jāveicina, tad tas ir jādara ekonomiski un sociāli taisnīgi. Piemēram, veiksmīgāk apgūstot tam pieejamo ES finansējumu.
Par būtiskāko
Ja nevēlamies nākotnē pieļaut jaunas OIK afēras, tad izšķiroši svarīgi ir Latvijai izveidot savu enerģētikas stratēģiju – definēt savus mērķus un skaidru ietvaru, kurā tie ir sasniedzami. Citādi deķīša raustīšana pa visu spēles laukumu turpināsies un risinājumus iegūs tie, kas spēs būt tuvāk varai, nevis tas būs atbilstīgi Latvijas sabiedrības interesēm.
Un, ja "apņēmīgajiem" politiķiem tiešām rūpētu zemāks ST tarifs, lai padarītu mūsu tautsaimniecību konkurētspējīgāku un atstātu vairāk naudas Latvijas sabiedrības maciņos, tad to jau sen varēja izdarīt – lielāko ST tarifa pieauguma sadaļu veido elektroenerģijas izmaksu pieaugums (ST ir lielākais elektroenerģijas patērētājs), tas veido 66% AST tarifā, kurš veido 40% ST tarifa pieauguma un pašā ST tarifa pieaugumā – vēl 39%.
Tātad elektroenerģijas izmaksu pieaugums ir ar atrāvienu būtiskākā izmaksu sadaļa, kas ietekmē ST tarifa pieaugumu. To varēja nepieļaut, pat samazināt! Viss, kas bija vajadzīgs, – politisks uzstādījums un uzdevums AST un ST izsludināt elektroenerģijas iepirkuma konkursu, kurā piedalās "Latvenergo" ar savu piedāvājumu – ar minimālu rentabilitāti sev (lai nebūtu dempinga). Un, tā kā ST un AST šo elektroenerģiju izmanto sistēmas operatoru funkciju veikšanai, nevis kā elektroenerģijas tirgus dalībnieki, šāds ST un AST izdevīgs "Latvenergo" piedāvājums nav diskriminējošs un elektroenerģijas tirgus konkurenci kropļojošs, bet "Latvenergo" tas atstāj iespējas turpināt pelnīt "brīvajā tirgū".
PS. Tā kā ST nav vienīgais sadales operators, taisnīgi būtu paredzēt, lai visiem sadales sistēmas operatoriem (SSO) būtu vienādas iespējas attiecībā uz šādu iepirkumu no "Latvenergo" puses, līdzīgi kā tas tika darīts iepriekšējā ziemā ar valsts atbalstu elektroenerģijas lietotājiem, piemērojot vienlīdzīgus atbalsta nosacījumus visiem – neatkarīgi no SSO piederības.
Attēlā - “Sadales tīkla” valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
