Iesaki rakstu: 
Lasu par latviešu buržuāzisko nacionālistu patvaļu – ksenofobiju augstu ētisko standartu caurvītajā jomā, resp. cīņas sportā. Tas ir, nacionālisti lieto tos pašus vārdus, kuru lieto deklasēts, šņabi dzerošs, proletariāts, traucējot auto kustību pie nojauktā Pārdaugavas staba, - „наши миги сядут в Риге”, jo “мы русские”. Resp. sauc krievu par krievu, un nav tautu draudzības, kā sovietā bija, kas atsauc atmiņā Borisa Paramonova eseju “Русский человек как еврей”. Tāpēc no vēstures.
80. gadu beigās, pēc nometnes kaut kādās sacensības Daugavpilī man bija jāmet svars (jākato, kā tagad saka). Stāvot bezgaisa telpā svēršanās rindā, nedaudz zaudēju samaņu. Atjēdzos medicīnas punktā, un man vaicāja - “ну, цё, фашист, умираешь?” Medicīna bija to krievu Staļingrada.
PSRS čempionātā Kijevā, kurš notika aptuveni gadu pēc t.s. Sumgaitas konflikta (“резня в Сумгаите” vai “Сумгаитский погром”), pastiprināti uzraudzīja visas nedēļas garumā Armēnijas un Azerbaidžānas komandas. Redzēju, ka ne vienmēr veiksmīgi uzraudzīja. Savukārt pieaugušo čempionātu, vecie stāstīja, uzraudzīja krievu iekšējais karaspēks ar pilnām aptverēm (Внутренние войска), resp. tie, kuri Viļņā ar sapieru lāpstiņām sita demonstrantus. Sumgaitas konflikts bija tiešs krievu keidžībī un lokālo azeru kriminālistu radošais projekts.
Visbeidzot 2000. gadā, kad krievi latviešiem zaudēja hokejā, krievu televīzijas studijā drāza komandas kapteini Pāvelu Burē un Burē taisnojās, ka krievu zaudējums ir latviešu atriebība par okupāciju.
Tādēļ rosinu Latvijas Džudo federāciju, kuras lapā neredzu viedokli par Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu un domas par virzienu, kurā jādodas krievu kara kuģim, izskatīt racionalizācijas piedāvājumu. Lai izvairītos no šādiem precedentiem (etnisku apzīmējumu izmantošanas), rosinu aizliegt izmantot krievu valodu sacensībās Latvijā pilnībā un īpaši neļaut federācijas biedriem to izmantot treniņu procesā. Problēma zudīs. Vismaz daļēji. Resp. nerunājiet krieviski. Jo, kā teica “krievu” propagandists Vladimirs Pozners, kurš kā mazs bērns piedzīvoja Parīzes okupāciju 1940. gadā, viņš arī tagad necieš dzirdēt vācu valodu. Pieņemu, ka loģika skaidra?
P.S. Mani tā audzināja, ka “latvietis” ir kvalitātes apliecinājums. Jo maksimums, cik latvietis var nolaisties, ir aiziet “krievos” (armijā), bet tas ir tikai 2 gadi. Tāpēc, ka latviešiem sejā ir intelekts, tie civilizēti izskatās, nav stulbi, ir stipri un apveltīti ar t.s. protestantu ētiku, kas, piemēram, latviešu WW2 emigrantu minoritāti ASV ierindo starp sabiedrības pārtikušo daļu (līdzīgi kā emigrantus no Fulhensio Batistas Kubas vai Libānas (sveiciens veselības ministram Abu Meri)). Tiem, kuri nav latvieši, vecais Kārliņš teiktu "I used to be Irish Catholic. Now I’m an American... you know... you grow".
P.P.S. Ceru, ka vārdu “sieviete” nekriminalizēs. Policija to neizturēs.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
