Lasu par latviešu buržuāzisko nacionālistu patvaļu – ksenofobiju augstu ētisko standartu caurvītajā jomā, resp. cīņas sportā. Tas ir, nacionālisti lieto tos pašus vārdus, kuru lieto deklasēts, šņabi dzerošs, proletariāts, traucējot auto kustību pie nojauktā Pārdaugavas staba, - „наши миги сядут в Риге”, jo “мы русские”. Resp. sauc krievu par krievu, un nav tautu draudzības, kā sovietā bija, kas atsauc atmiņā Borisa Paramonova eseju “Русский человек как еврей”. Tāpēc no vēstures.
80. gadu beigās, pēc nometnes kaut kādās sacensības Daugavpilī man bija jāmet svars (jākato, kā tagad saka). Stāvot bezgaisa telpā svēršanās rindā, nedaudz zaudēju samaņu. Atjēdzos medicīnas punktā, un man vaicāja - “ну, цё, фашист, умираешь?” Medicīna bija to krievu Staļingrada.
PSRS čempionātā Kijevā, kurš notika aptuveni gadu pēc t.s. Sumgaitas konflikta (“резня в Сумгаите” vai “Сумгаитский погром”), pastiprināti uzraudzīja visas nedēļas garumā Armēnijas un Azerbaidžānas komandas. Redzēju, ka ne vienmēr veiksmīgi uzraudzīja. Savukārt pieaugušo čempionātu, vecie stāstīja, uzraudzīja krievu iekšējais karaspēks ar pilnām aptverēm (Внутренние войска), resp. tie, kuri Viļņā ar sapieru lāpstiņām sita demonstrantus. Sumgaitas konflikts bija tiešs krievu keidžībī un lokālo azeru kriminālistu radošais projekts.
Visbeidzot 2000. gadā, kad krievi latviešiem zaudēja hokejā, krievu televīzijas studijā drāza komandas kapteini Pāvelu Burē un Burē taisnojās, ka krievu zaudējums ir latviešu atriebība par okupāciju.
Tādēļ rosinu Latvijas Džudo federāciju, kuras lapā neredzu viedokli par Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu un domas par virzienu, kurā jādodas krievu kara kuģim, izskatīt racionalizācijas piedāvājumu. Lai izvairītos no šādiem precedentiem (etnisku apzīmējumu izmantošanas), rosinu aizliegt izmantot krievu valodu sacensībās Latvijā pilnībā un īpaši neļaut federācijas biedriem to izmantot treniņu procesā. Problēma zudīs. Vismaz daļēji. Resp. nerunājiet krieviski. Jo, kā teica “krievu” propagandists Vladimirs Pozners, kurš kā mazs bērns piedzīvoja Parīzes okupāciju 1940. gadā, viņš arī tagad necieš dzirdēt vācu valodu. Pieņemu, ka loģika skaidra?
P.S. Mani tā audzināja, ka “latvietis” ir kvalitātes apliecinājums. Jo maksimums, cik latvietis var nolaisties, ir aiziet “krievos” (armijā), bet tas ir tikai 2 gadi. Tāpēc, ka latviešiem sejā ir intelekts, tie civilizēti izskatās, nav stulbi, ir stipri un apveltīti ar t.s. protestantu ētiku, kas, piemēram, latviešu WW2 emigrantu minoritāti ASV ierindo starp sabiedrības pārtikušo daļu (līdzīgi kā emigrantus no Fulhensio Batistas Kubas vai Libānas (sveiciens veselības ministram Abu Meri)). Tiem, kuri nav latvieši, vecais Kārliņš teiktu "I used to be Irish Catholic. Now I’m an American... you know... you grow".
P.P.S. Ceru, ka vārdu “sieviete” nekriminalizēs. Policija to neizturēs.






Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.