Nedodiet sevi apmuļkot! Sīkumains, bet ļoti bīstams
Taisnības cienītājs, bijušais policijas darbinieks14.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
«Okupāciju noliegt? Manā skatījumā tā ir bijusi. Attaisnot Krievijas prezidenta darbību es netaisos, un tā nav man simpātiska. Neskatos uz to pusi kā uz kaut kādu paraugu. Mums viņu režīms neder. Paldies mūsu senčiem, ka esam Latvijā, nevis daļa no Krievijas», - tā runāja toreizējais Rīgas domes deputāts Aleksejs Rosļikovs.
Tas ir fragments no viņa intervijas NRA.LV 2019.gada jūnijā. Toreiz viņš pēc izslēgšanas no Saskaņas cerēja uz labējo partiju labvēlību, lai paliktu pie siles.
Tagad Rosļikovs ka īstais demagogs un prasts manipulators dzied citu “dziesmu”, solot iesēdināt cietumā tos Saeimas deputātus, kas balsoja par okupekļa nojaukšanu. “Mēs obligāti vajāsim tos cilvēkus, kuri pieņēma lēmumus,”- sola Rosļikovs un uz jautājumu, pēc kāda panta, atbild: “Atradīsim.”
Šī retorika ir izskaidrojama ļoti vienkārši – viņa vadīta kabatas partija Stabilitātei! zvejo krievvalodīgo balsis, un tāpēc pats Rosļikovs kategoriski atsakās nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā.
Pēc likteņa ironijas viņam pašam sen jau vajadzēja sēdēt cietumā! Tā sanāca, ka tagadējo t.s. politiķi Rosļikovu es pazīstu jau ļoti sen, vēl no tiem laikiem, kad jauneklis Rosļikovs nesekmīgi mēģināja veidot savu karjeru policijā. Jau toreiz visus pārsteidza viņu sīkumainība, alkatība, naudas kāre – viņš viegli laida brīvībā visādus zaglēnus un citus žuļikus. Viņš viegli varēja uzrakstīt “donosu” uz jebkuru savu kolēģi. Ļoti gribētos redzēt, ko viņš atbildēs saviem kaismīgiem faniem uz jautājumu, par ko tomēr viņu ar s…dainu mietu izmeta no policijas?
Visur, kur darbojās, rosījās Rosļikovs, dīvainā kārtā zuda nauda, un bizness ātri gāja pa skujas taku.
Es jau savā naivumā esmu domājis, ka tādi personāži kā afērists Rosļikovs varēja uz kaut ko cerēt politikā tikai 90. gados. Bet ne – viņš turpina sekmīgi muļķot tautu arī 2022.gadā. Bet varbūt tomēr vēlētāji nedos sevi galīgi apmuļķot un izmantot un par visādiem rosļikoviem nebalsos!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
