Neērti un nepatīkami jautājumi policijai, prokuratūrai un tiesai nošautā administratora Bunkus un „sēdošā” uzņēmēja Uļmana sakarā
Pietiek lasītājs02.04.2023.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Tā nu ir sagadījies, ka es mēnešiem ilgi – jau kopš pagājušā gada vasaras sākuma – esmu cītīgi sekojis Armanda Ruka vadītās Valsts policijas un Jura Stukāna vadītās prokuratūras saskanīgā dueta triumfējošajām ziņām par to, kā bēdīgi slavenā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus nošaušanas lieta beidzot esot atklāta un visi vainīgie no augšas līdz apakšai noskaidroti. Viss bija skaļi un optimistiski līdz pat pagājušā gada decembra sākumam, taču pēc tam ir iestājies intriģējošs – lai neteiktu, ka aizdomīgs – klusums, kuru pārtrauc tikai regulāras ziņas par to, ka pats galvenais aizdomās turamais, uzņēmējs Mihails Uļmans atkal un atkal tiek paturēts apcietinājumā. Rezultātā man ir radušies vairāki, iespējams, policijai, prokuratūrai un arī tiesai neērti un nepatīkami jautājumi, ko šeit izklāstīšu.
Tātad – jau pirms vairāk nekā desmit mēnešiem, 2022. gada 24. maijā Valsts policija nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības lietā esot izdevies noskaidrot faktiski visu iesaistīto personu ķēdi un ka aizturētas vairākas personas.
Pusgadu vēlāk, pagājušā gada 28. novembrī Valsts policija oficiāli paziņoja, ka izmeklēšana esot vainagojusies panākumiem, ka esot gūta skaidra aina par nozieguma apstākļiem un iesaistītajām personām, tostarp lomu sadali – no pasūtītāja līdz slepkavības organizatoram un izpildītājam, un ka lieta nodota Rīgas tiesas apgabala prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai.
Savukārt 2022. gada 5. decembrī prokuratūra pieņēma lēmumu par uzņēmuma „Mono” līdzīpašnieka Mihaila Uļmana saukšanu pie kriminālatbildības un par to dažas dienās vēlāk pavēstīja speciālā sabiedrisko attiecību pasākumā – preses konferencē. Tomēr kopš šiem skaļajiem paziņojumiem pagājuši jau četri mēneši, bet nekāds turpinājums tā arī nav sekojis.
Un te nu pirmais loģiskais jautājums – kāpēc tā? Ja reiz izmeklēšana esot vainagojusies panākumiem un viss esot noskaidrots, ja reiz apsūdzības uzrādītas jau decembrī, tad kāpēc lieta tiesai tā arī nav nodota? Kur ir problēma? Kaut kas tomēr nav izmeklēts? Bet tad kāpēc ar milzīgu pompu tika rīkoti pasākumi par godu „nozieguma atklāšanai” un apsūdzību uzrādīšanai? Vai tiešām tie bija tikai PR pasākumi, lai policijas un prokuratūras vadība varētu palepoties ar to, kas patiesībā nemaz nav izdarīts?
Tas nav viss. No atklātībā nonākušajiem lēmumiem par drošības līdzekli M. Uļmanam ir kļuvis absolūti skaidrs – policijai viss ir sīki un smalki skaidrs, kā tieši notikusi M. Bunkus nošaušana, bet viss, kas attiecināms uz M. Uļmanu kā uzkūdītāju un pasūtītāju, ir pat ne baltiem diegiem šūts, nē, pat daudz vājāk – oficiālajos dokumentos pieminētas tikai aizdomas.
Vai tad tas varētu būt tas, kas notiek tagad? Jura Stukāna vadītā prokuratūra ir beidzot sapratusi, kur to ir novedusi policijas vadības kāre pēc skaļiem panākumiem, un tagad mēģina kaut ko saglābt, kaut ko vēl izmeklēt un sadiegt kopā, lai šī nebūtu jau kārtējā prokuratūras lieta, kas tiesā vienkārši izgāžas?
Protams, nevienam nav žēl tāda miljonāra M. Uļmana, kurš apcietinājumā, bez iepazīstināšanas ar krimināllietas materiāliem sēž jau kopš pagājušā gada maija beigām. Bet tomēr – cik tas ir atbilstoši kaut cik tiesiskai valstij? Iedomājieties – jūs sēžat cietumā jau desmit mēnešus, neviens jums neko neprasa, ar pierādījumiem neiepazīstina, lietas materiālus neizsniedz, bet arī ārā, protams, nelaiž, piemēram, nosakot drošības naudu vai kādu citu drošības līdzekli. Vai tas gadījumā aizdomīgi neatgādina spīdzināšanu?
Jā, mēs dzīvojam valstī, kur ģenerālprokurors jau sen ir paziņojis, ka nav ko uztraukties kaut kādu tur nieka cilvēktiesību dēļ, jo nekas nav vieglāk kā nomaksāt Eiropas cilvēktiesību tiesas uzliktos sodus no nodokļu maksātāju naudas, bet tomēr… varbūt tomēr ne visiem mūsu tiesībsargāšanas un tiesu iestādēs šāda rīcība šķiet normāla un tiesiska?
Tad vēl tāds jautājums: vai gadījumā nebūs tā, ka tad, kad atklātībā agri vai vēlu nonāks izmeklēšanas tiesneša lēmumi, ar kuriem M. Uļmans tiek paturēts apcietinājumā, sabiedrība tomēr nebūs šokēta, uzzinot, ka, lai cilvēku bez kāda tiesas sprieduma un vainas pierādīšanas turētu cietumā desmit mēnešus, nav vajadzīgi ne stingri, skaidri pierādījumi, ne kāds cits stingrs pamatojums – tikai un vienīgi aizdomas un pat no tiesas slēpta „operatīvā informācija”?...
Man nav ne mazāko cerību tam, ka šādus jautājumus varētu uzdot valsts varas piejaucētie, no valsts naudas pārtiekošie un valsts kontrolētie „sabiedriskie – valsts mediji” vai tie privātmediji, kas ir padarīti atkarīgi no valsts finanšu piešpricēm. Bet varbūt kāds žurnālists, kam vēl ir saglabājies godaprāts un principi, tomēr varētu uzdot šādus jautājumus policijai, prokuratūrai un tiesai?
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
