Nejauksim komunistiskus saukļus ar veselīgas ekonomikas attīstīšanu - vienīgo labklājības sasniegšanas metodi
Guntars Vītols18.07.2025.
Komentāri (47)
Iesaki rakstu: 
Kas ir nodokļi, kas ir aplokšņu algas? Nodokļi ir pārdales instruments - paņemt no vienas sabiedrības daļas, kam tā nauda ir, un iedot citai sabiedrības daļai, kurai tās nav.
Kam tā nauda ir? Tiem, kuri strādā. Pusei no mūsu sabiedrības, gandrīz miljonam cilvēku. Ja tā puse nestrādātu, tad izbeigtos pensijas (no algas trešā daļa aiziet specbudžetā jeb pensiju pabalstu budžetā, kas veido trešdaļu no valsts budžeta).
Ja ne tikai nestrādātu, bet izbrauktu atvaļinājumā no valsts, tad rimīšos izbeigtos PVN un degvielas tankštellēs akcīze. No tiem finansē aizsardzību, veselību, sabiedrisko kārtību.
Ja nestrādātu, tad nebūtu arī IIN, kur viens no I ir “iedzīvotāju”. Tas ir par to miljonu mūsu iedzīvotāju. IIN arī maksā no “algas” jeb ienākumiem. Pazūdot IIN, pašvaldības bankrotētu.
Tagad pamēģiniet atbildēt uz VID ģenerāldiektores uzbudinošo jautājumu uz saulaino tāli no bijušās PSRS vadlīnijām - “Kādēļ daļa sabiedrības grib dzīvot uz citu rēķina?”.
Kura ir tā sabiedrības daļa, kuri grib “dzīvot uz citu rēķina”? Tie strādājošie? Diez vai viņi sparīgākie, viņi strādā un nopelna paši. Nu gribas jau vairāk, ja dod, tad labprāt … bet no kura kabatas tad?
Kādu tieši valsti vēlamies, kādu labklājību būvēsim – tas ir nevis par stulbingiem, ko tur apkarosim (Minhauzenam neizdevās sevi pašu izvilkt no dīķa aiz matiem), bet par to, kā vairāk pelnīsim, kādas būs tās darbavietas. Un tad - kā vienosies divas sabiedrības pusītes. Miljons cilvēku, kuri strādā, un otrs miljons, kas to vai citu iemeslu dēļ nestrādā.
Vēlamies labklājības valsti kā Zviedrijā? Nu tad ir tikai viens ceļš. Panākt Zviedrijai raksturīgu “kapitālismu” uzņēmējdarbības vidē, kas ļauj konkurēt ar citu valstu uzņēmējiem, lai tad pelnītu un varētu nodrošināt brangāku finansējumu arī pārdalē.
No tā, ka apkaros pusi sabiedrības “par labu” otrai pusei, labklājības valsts neveidosies nekādi. Vispār un principā. Šarikova “visu paņemt un sadalīt”.
Ēnu ekonomika kā nevēlama parādība un tās apkarošana ir no tās pašas sfēras, kas zādzības veikalā. Krimināltiesiskās. Nevēlama parādība jebkurā griezumā. Izņemot, ka ekonomiku kopumā šāda cīņa nepalielina, kopējo valsts labklājību neuzlabo.
Nejauksim komunistiskus saukļus ar veselīgas ekonomikas attīstīšanu - vienīgo labklājības sasniegšanas metodi.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
