Nejēdzības kā pērļu virtenes – sākam pie šīm rotām pierast

Tas, ka beidzot ir izstrādāti un pieņemti kritēriji, kā turpmāk amatpersonas un to pavadošās personas izmantos speciālos gaisa transporta līdzekļu pakalpojumus, nav nekas slikts. Kārtībai jābūt. Jocīgi, ka tādam elementāram niekam bija jāatvēl pusotrs gads. Protams, ka visas kancelejas žurkas atsauksies uz aktiem un normām, kas tādās reizēs jāievēro, bet – nav jau stāsts par dokumentu.

Pirmkārt, pret valsts resursiem būtu tāpat kopumā jāattiecas kā krietniem un godīgiem saimniekiem, otrkārt, nokaunieties par birokrātisko procesu, ko šajā gadījumā kārtējo reizi nodemonstrējāt. Tas viss vēl uz birokrātijas mazināšanas kampaņas fona, ko laikam var jau oficiāli pasludināt par pasākumu, kas nesanāks.

Tāpat kā nesanāk valsts pārvaldē samazināt izmaksas. Piemēram, Labklājības ministrija stāsta, ka tā pie sevis un padotajās iestādēs nav paredzējusi naudas balvas par kaut kādiem īpašiem nopelniem. Ja tas tomēr būšot jādara, tad viņi ņemšot naudu šīm atlīdzībām no ietaupījumiem. Kas tie par ietaupījumiem, kuri pēkšņi derēs prēmijām, bet neder Valsts kasei?

Ja esat kaut ko ietaupījuši, tad nevajag aizmirst, ka šie līdzekļi joprojām ir nodokļu maksātāju nauda, nevis ministrijas prinču vai princešu pūriņš nebaltām dienām.

Premjerei ar šo būtu jātiek galā elementāri un stingri – pateicu, tā būs! Ko mēs dzirdam no Evikas? Vērtējot iespējas ietaupīt budžeta līdzekļus, viņa rosina valsts pārvaldē strādājošajiem samazināt piemaksas par darba aizstāšanu un novērtējumu.

Atgādinu jau otrajā rindkopā pēc kārtas – mēs atrodamies birokrātijas mazināšanas un izmaksu optimizācijas kulminācijā. Kur tikai ļoti slinks ierēdnis nav dzirdējis, ka tā turpmāk dzīvot vairs nevarēs, jo mēs nevaram atļauties. Bet premjere rosinās… Te būtu kā ar cirvi jāskalda – ka viņa to prasa. Un tā būs! Sākot no vakardienas! Šādu rīkojumu var uzrakstīt piecpadsmit minūtēs. Un nākamajās piecpadsmit šo var ierīvēt zem deguna katram ministram.

Tā vietā mēs lasām, ka, neskatoties uz to, ka šī gada budžetā atlīdzības fonds valsts iestādēs kopumā nedrīkst pieaugt par 2,5% – tātad tāpat ir paredzējuši kaut kādu sviestu ar ķimenēm uz savām lašmaizītēm –, Kultūras ministrija mierīgi pasaka, ka atsevišķiem teātriem un kultūras iestādēm vajag “straujāku atlīdzības kāpumu”. Jau tagad! Šodien!

Valdība, kas vārdos ir par mērenību un taupību, darbos, izrādās, ir parasti trallinātāji – tā šādu ierosinājumu atbalsta, dažādām grupām un kapitālsabiedrībām palielinot atalgojumu fondu no 3,5 līdz pat 10,85 procentiem. Tad kāda jēga bija no tās fiskālās pasaciņas par 2,5%? Ko šajā sakarā dara budžeta portfeļa iznēsātāja Finanšu ministrija? Kurš tad īsti valstī atbild par finanšu disciplīnu? Vai tā nebija Finanšu ministrija, kas pagājušajā nedēļā rosināja mainīt privatizācijas liegumu, ko līdz šim attiecināja uz noteiktām valsts kapitālsabiedrībām? Tātad – nauda tomēr nesmird, tā ir vajadzīga? Tajā pašā laikā – pašu apņemšanās par kaut kādu budžeta rāmi kopumā izrādās ir tikai parasta acu aizmālēšana jeb melošana.

Mums arī policija runā, ka ausis kust. Vismaz izplatītajos paziņojumos presē tā izskatās. Runa ir par kādu dubultslepkavību, kas notika Rīgā. Par to, ka Pļavniekos atrasti divi miruši cilvēki ar vardarbīgas nāves pazīmēm, policija uzzināja 9. jūlija pēcpusdienā.

Ierodoties notikuma vietā, eksperti secināja, ka noziegums pastrādāts 8. jūlijā. Faktiski dažas stundas pēc līķu atrašanas policija jau zina, kurš to varētu būt izdarījis, un – sāk šī cilvēka un viņa automašīnas meklēšanu. Starptautiskās sadarbības ietvaros visas Eiropas Savienības valstis saņem iespējamā noziedznieka aprakstu ar fotogrāfiju.

Tas, ka sabiedrību nebrīdināja vai neiesaistīja šajā akcijā, policijas šefs Armands Ruks skaidro vienkārši – neesot bijis pamats uzskatīt, ka citiem iedzīvotājiem draudētu briesmas. Kā viņš to nojauta?! Tātad – faktiski dažās stundās mūsu izmekētāji Capi zina, kurš ir slepkava, un zina, ka viņš kopumā ir nekaitīgs. Tālāk seko pretrunu pārpilna vajāšana: nākamās dienas priekšpusdienā poļi ziņojuši leišiem, ka no viņu puses Lietuvā esot iebraukusi meklēšanā izsludinātā automāšīna. Lietuvieši to atrod un grib apturēt uz ceļa.

Nekaitīgais likuma pārkāpējs nedomā tāpat vien padoties. Viņš bēg un atšaudās. Ar īstajām patronām. Kā tas izskatās dabā, nav skaidrs, taču no visām raidītajām lodēm policistiem izdodas izvairīties. Bēgšanas rezultātā bēgošā vīrieša automašīna aizdegās, nosvila arī viena policijas automašīna. Tas, ka iespējamais noziedznieks ir gājis bojā, tas esot saprasts tikai pēc vairākām stundām, kad iesaistīti papildspēki. Izrādās, vīrietis bija sadedzis, bet – ne savā automašīnā. Atrasts beigts kaut kur pļavā, grāvī… Lai gan viņa apdegumi ir nopietni un būs vajadzīga ekspretīze, sākotnējās pazīmes liecinot, ka tas esot tas pats vīrietis, ko meklējuši par slepkavības paveikšanu. Kopš brīža, kad kādā Pļavnieku dzīvoklī atrada divus līķus, nebija vēl pagājušas 24 stundas.

Un te sākas jautrākais: vārda brālis Ruks, kas ir mūsu valstī galvenais policists, ļoti netipiski savai profesijai tās pašas dienas vakarā sāk stāstīt medijiem sekojošo: esot pamats uzskatīt, ka nogalināšanas “motīvs varētu būt saistīts ar kādu personīgu jautājumu kārtošanu”. To laikam pastāstīja trīs līķi.

Taču policijas priekšnieks iet vēl dziļāk savos paziņojumos presei – viņš saka, ka bijis svarīgi nosargāt publisko informāciju, ka konkrētā persona esot identificēta un meklēšanā, citādi tā patvertos, paslēptos, un – uzmanību! – “noziegums paliktu neatklāts”. Tātad – policijas rīcībā ir tik daudz pierādījumu, ka tā noziegumu jau ir atklājusi? Apsveicam! Sen tā nav bijis… Var noslepkavot policijas priekšā cilvēku un slepkavas pazūd tālēs zilajās, bet, te – viss paveras kā pēc burvju mājiena. Turklāt ar kādu uzcītību no pirmās minūtes tiek piedāvāta versija, ka slepkava ir zināms. Varbūt viņš atstāja zīmīti virtuvē uz galda?

Un vēl bija neticami piesātināta informācijas plūsma par šo notikumu, teju – vēl pietrūka Facebook tiešraides, kur slepkava pirms nāves atzīstas. Kad policija fiksēja meklētās automašīnas pārvietošanās pēdas interaktīvajās vietnēs, kā viņi apgalvo paši savās relīzēs, padomāju – ā, izrādās, jūs to tomēr protat. Tad vēl atcerējos par pēdējā laika īpatnību, ka mēs kaut kādus lielos noziegumus atklājam tikai tad, kad pieslēdzas citas valstis. Atcerieties, bēdīgi sleveno narkotiku kravu, kuru ar acīm pavadījām, tagad – slepkavnieks, ko ķer citās zemēs.

Par ko nevaram mūsu policiju apsveikt. Tas, ka viņi neko nekomentē, bet – visu komentē. Tā arī sen nav bijis! Var jau tā būt, ka viss saliekas loģiski un ir apstākļu sakritības, kas izmeklētājiem palīdz. Vienīgi iespējamais slepkava nebija bērnudārza audzinātājs vai auklīte – viņš nāk no haritonoviešu zelta paaudzes. Tātad lietpratējs. Sēdējis. Ja gribētu, būtu aizbēdzis, būtu noslēpis pēdas. Kamiņi taču nekādus šāvienus nedzirdēja… Bet – nekā! Braukā viņš ar savu luksusa automašīnu, šauj cilvēkus, lai pievērstu… Polijas policijas uzmanību.

Ja jau viss šajā noziegumā ir tik vienkāršs, ka šaubu vairs nav, pastāstiet, piemēram, – kāpēc jums izdodas noķert dažās stundās šo vienu konkrēto slepkavu, kas tomēr aizlaidās uz citu valsti, bet neizdodas, piemēram, Rīgā ieraudzīt un aizvērt ciet nelegālu mošeju, kas tiek darbināta pilsētas centrā? Un vēl jūs neesat tikuši galā ar šķietami daudz vieglākiem uzdevumiem.

Kad šīs pērles liek viena pie otras – kaut kāda šūnu apraides deformācija vai nespēja kolektīvi saprast, ka pērkona laikā nav labi dejot grupās vai pa vienam, zem klajas debess, sleņģenēm žvadzot – tas kopējā pērļu koncepcijā pat iederas.

Bet gavilēt par šo negribas.

Novērtē šo rakstu: