Ņemšanās ap Avenu patiesībā ir lakmusa tests mūsu valsts politiskās sistēmas drošībai un efektivitātei
Aivars Markots02.07.2025.
Komentāri (43)
Iesaki rakstu: 
Visa tā ņemšanās ap Avenu patiesībā ir nopietns un reāls lakmusa tests mūsu valsts politiskās sistēmas drošībai un efektivitātei. Nekad neesmu nodarbojies un nekad nenodarbošos ar svešu projektu vai tēmu lobēšanu, tāpēc esmu pārsteigts, no cik daudzām pusēm un spektriem un kādi cilvēki mani ir lūguši/piedāvājuši iesaistīties Avena atmazgāšanas kampaņā.
Viņiem ir divi argumenti. Avens ir Latvijas pilsonis. Avens ir gatavs arestētos (vai iesaldētos) 200 miljonus ieguldīt projektos Latvijā (te ir vairākas versijas - IT projektos, Ķemeru sanatorijas atjaunošanā, vēl dažas variācijas).
Pirmais arguments, visticamāk, atkristu, ja mūsu varonīgās drošības iestādes beidzot pa īstam pieķeros šīs "pilsonības" saņemšanas procesam, procedūrai, mehānismiem un "sakārtotājiem". Un tad droši vien atklātos vairākas ne visai patīkamas (iespējams, kriminālas) lietas par dažiem merkantiliem tā laika ekspolitiķiem un diplomātiem, par vienu no kuriem ir visai ticama informācija, ka viņš savas diplomātiskās darbības laikā visai entuziastiski esot apgādājis ar informāciju arī Antonijas ielas sākumā esošo cienījamo iestādi. Un tas daudzējādā ziņā izskaidro viņa centību Avena kunga pilsonības lietu "risināšanā".
Tagad par otro argumentu. Es ar lielu prieku redzētu beidzot sakārtotu, atjaunotu un spožu Eižena Laubes šedevru - Ķemeru sanatoriju. Bet jāatzīst, ka, ja tas notiktu par galvenā orka uzticamā pakalpiņa Avena sankciju dēļ iesaldētajiem līdzekļiem, tas būtu perfekts apliecinājums Latvijas politiskās elites (hmm... „elite” laikam skan kā hiperbola vai ņirgāšanās, bet nu ok) pērkamībai un bezprincipialitātei.
Savulaik diezgan labi pazinu cilvēkus Krievijā, kuri bija gājuši kopā ar Avenu jau kopš studiju laikiem Maskavā un Austrijā. Gudrs, arogants intelektuālis, kurš mērķa sasniegšanai nekad nevairījās no līdzekļiem. Negribu piekrist tiem, kas apgalvo, ka Avens izveidoja putinu. Noteikti ne. Bet viņš noteikti palīdzēja topošajam galvenajam orkam izdzīvot situācijā, kad viņa liktenis Pēterburgas gados karājās mata galā un turpmākajos gados noteikti palīdzēja (iespējams, tajā skaitā ar savu klusēšanu) izveidot to agresīvo kleptokrātisko režīmu, kas tagad ir novedis pie tik dramatiskām sekām.
Pēdējo reizi tikos ar Avenu Maskavā, šķiet, 2010. gadā. Maskava bija sākusi uzelpot pēc putina prezidentūras, medvedevs bija radījis kaut kādas liberālisma un brīvības ilūzijas. Baņķieris bija ļoti labi informēts par Latvijā notiekošo. Tajā skaitā bija pilnīgi pārliecināts par Zatlera pārvēlēšanu, un bija sajūta, ka Avena kungs bija ieguldījis zināmus resursus šī procesa nodrošināšanai. Kaut kur bija palaista pīle, ka Avenam varētu tikt piedāvāts uzņemties Latvijas premjera amatu. Neizslēdzu, ka arī šī bauma tika fabricēta Zatlera pilī.
Līdz ar to ir saprotams, kāpēc tieši daži no tiem darboņiem, kurus Zatlers savulaik mums visiem par nelaimi ievazāja Latvijas politikā, šobrīd kuluāros ir vieni no viskaismīgākajiem Ķemeru sanatorijas atjaunošanas apoloģētiem.
Avens nav nekāds Baltais tēvs no pasakas par neizdevušos krievu demokrātiju. Viņš ir tieši tikpat līdzvainīgs kā visi tie, kas paklausīgi, nodurtām actiņām sēdēja galvenā orka kabinetā pirms kara pasludināšanas un uzklausīja viņa noziedzīgos rīkojumus. Un klusēja. Bet, kā teica dzejnieks, "bieži vien tie, kuri klusē, ir vislielākie nelieši".
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
