Iesaki rakstu: 
Vasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brīdi sastingst, lai ceļu pretī gaismai mainītu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir būtiska katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, tā ietekmē ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arī uzskatus. To, ka pašā dabā labās gaismas kļūst mazāk, bet sliktās tumsas vairāk, nav iespējams uztvert nopietni. Nenopietnība kļūst par būtisku Līgo svētku sastāvdaļu, tā tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasīta.
Šajā laikā īpaši jūtīgi iespējams uztvert rotaļu starp divām pretējām galējībām. Starp diviem atšķirīgiem domāšanas tipiem, tikpat pretējiem, kā diena atšķiras no nakts. Pirmais gūst emocijas no informācijas vārdiskā satura, bet otrais no skaitliskās formas. Pirmo nosacīti var nosaukt par stāstītāju, otro par matemātiķi.
Stāstītājs matemātiķi uzskata par „sausiņu”, jo matemātiķa emocionālā reakcija uz stāstīto ir atturīga un vēsa. Tad, kad citi skaļi smejas vai ieinteresēti klausās, matemātiķim ir grūti noslēpt vienaldzīgo attieksmi pret notiekošo. Par to ir sacerētas neskaitāmas anekdotes, taču nav zināma neviena ar pretēju nozīmi, - kad matemātiķis uzjautrinātos, bet stāstītājs atkarībā no viņa humora uztveres justos vairāk vai mazāk apvainojies.
Matemātiķa ideāls ir tīra forma un tīrs saturs. Saturu veidojošais vārds piepilda formu ar saprotamību, līdzīgi kā skaņa pārtrauc klusumu, piešķirot klusumam, kurā varētu būt jebkura skaņa, tikai vienu, konkrēto skaņu. Formā rodas daudz jaunu domu, kuras domātājs varētu uzskatīt par savām, kaut gan to īstais autors ir pati forma. Tā ir kā stikla pērlīte, uz kuras atkarībā no skatiena leņķa mainās nopietnā un nenopietnā, pareizā un nepareizā savstarpējās attiecības. Tā ir gaismas rotaļa ar tumsu, no kuras matemātiķis gūst emocijas savai domāšanai.
Matemātiķis uzskata, ka ir tikai divas darbības ar skaitļiem – saskaitīšana un reizināšana, bet atņemšana un dalīšana ir atvasinājumi. Četru aritmētisko darbību loģikā pastāv aizliegums dalīt ar nulli, bet divu darbību loģikā tāda aizlieguma nav. Ir nepareizā loģika, kas apgalvo, ka, no pieciem āboliem atņemot trīs ābolus, paliek divi āboli. Un ir pareizā loģika, kas apgalvo, ka, pie diviem āboliem pieskaitot nezināmu skaitu ābolu, summā rodas pieci āboli.
Matemātiķis ir pārliecināts, ka aizliegums telpu sadala uz pusēm, veidojot pareizos un nepareizos uzskatus. Telpā, kurā no pieciem āboliem atņemot trīs ābolus, paliek divi āboli, nav nezināmā, jo visi skaitļi ir zināmi, līdz ar to nav tēzes un antitēzes, kas varētu novest pie sintēzes. Sintēze ir nezināmais, bet nezināmā šajā telpā nav. Pareizais un nepareizais kļūst atkarīgs nevis no loģikas, bet no paša domātāja attieksmes pret aizliegumu. Šajā telpā nav pareizais un nepareizais, - tajā visu var apšaubīt, par visu strīdēties, diskutēt, pierādīt un pārliecināt.
Matemātiķim patīk nezināmais un brīvība. Viņa domāšanas process līdzinās inženiera domāšanai, kad tiek izgudrota tehniska ierīce. No sākuma tiek iegūti dati, pēc tam dati sakārtoti noteiktā sistēmā. To aktivizējot, precīzi tiktu paredzēta prognoze nākotnei.
Matemātiķa labākais draugs ir tehniska ierīce, kas vāc datus un no tiem mēģina izveidot sistēmu. Citi to sauc par mākslīgo intelektu, bet matemātiķim tāds nosaukums nepatīk, jo šajos vārdos ir pārāk daudz emociju. Daudz pareizāks nosaukums ir empīriskā indukcija, kas ir ne tikai precīzāks, bet arī estētiski skaistāks.
Matemātiķa formula, kas nosaka sabiedrības attīstību, ir maksimāli vienkārša. Iekavās tehniskā ierīce veic sistēmas izveidi, ārpus iekavām varas pārstāvji to izmanto visas sabiedrības labumam, veicot izmaiņas pareizajā un nepareizajā informācijas telpā. Ne vienmēr būs iespējams izveidot sistēmu, tad tā paliks cilvēciskās pasaules īpašums. Tajā valdīs domāšana, kas būs emociju turpinājums, un cilvēki tajā varēs darboties, cenšoties būt laimīgi.
Matemātiķa attiecības ar cilvēkiem ir sarežģītas. Stāstītāji neuztver skaitlisko formu, bet gan vārdisko saturu, kā rezultātā rodas nevajadzīgi pārpratumi. Stāstītājiem vispār nevajadzētu mācīt zināšanas, jo tās viņi nepieciešamības gadījumā var iegūt, spiežot taustiņus, bet gan iemācīt viņiem izdarīt pareizo izvēli, ļaujot izvēlēties pareizo atbildi no daudzajām. Skolā viņiem labas atzīmes liktu skolotāji, bet dzīvē labu atzīmi ieliktu pati dzīve.
Matemātiķis jūtas neierasti vidē, kurā skatiens nevar atrast nevienu apstiprinājumu tam, ka īsākais ceļš starp diviem punktiem ir taisne. Viņu pārņem dīvaina vēlme kāpt visaugstākajā kalnā un uz dabas varenības fona izbaudīt savu niecību. Tā varētu justies stāstītājs, nokļuvis neparastā pilī, cenšoties attēlot sajūtamo, neko neaiztiekot un neko neizdomājot, tikai apbrīnojot apkārt uztveramo. Tā jūtas matemātiķis, cenšoties kļūt mazāks par punktu, lai viņa paša personība netraucētu ieraudzīt – un arī piederēt – sistēmai, kas ir daudz varenāka par viņu pašu.
Matemātiķis tic, ka sensenos laikos cilvēki zināja par patieso emocionālo domāšanu. Daži cenšas atdarināt to, kurš, tiecoties pēc visaugstākā, pats kļuva par padevīgu kalpu, citi apdzied to, kurš caur sidraba birzi gāja, ne zariņa nenolaužot, vēl citi apbrīno trešo tēva dēlu – muļķīti. Iespējams, kāds dīvainis sarunā ar Līgo nakts odu iedomāsies par kaut ko tādu, kas būs tikpat nozīmīgs kā tas, par ko iedomājās cilvēks, kuram uz galvas uzkrita ābols. Iespējams, tas būs kāds cits simbols, taču agri vai vēlu tas notiks, jo par to liecina pazīmes, kas raksturīgas sistēmai. Atliek tikai sīkums – pašiem cilvēkiem tam no jauna noticēt.
Priecīgu līgošanu, un lai piepildās kaislīgākās vēlēšanās!
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
