Nepamatotie uzbrukumi mūsu uzņēmumam “Arta-F” – vāji slēpts reiderisms
Vitālijs Andrejevs, Latvijas uzņēmuma “Arta-F” līdzīpašnieks18.10.2023.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Tas, kas šobrīd notiek ap Latvijas uzņēmumu “Arta-F”, ir nepatiesi apvainojumi un apzināta uzņēmuma reputācijas graušana, kas līdzinās reiderismam. Tāpēc es uzņēmuma vārdā pilnībā noraidu publiski izskanējušo informāciju par iespējamo iesaistīšanos resursu nodrošināšanā Krievijas bruņotajiem spēkiem. “Arta-F”, kas ir uzņēmums ar gandrīz 170 gadus senu pagātni, pēdējo gadu laikā aktīvi un veiksmīgi paplašinājis darbību Eiropas tirgū, tādējādi notiekošais varētu būt mākslīgi veidots farss, lai atbrīvotos no spēcīga konkurenta.
Publiski izskanējusī informācija par “Arta-F” it kā veiktajām izejmateriālu piegādēm Krievijas firmai, kas ražo formas tērpus agresorvalsts armijai, šokējusi ne tikai uzņēmumu un tās darbiniekus, bet arī tā sadarbības partnerus, un būtībā ir radīts tiesiskais nihilisma piemērs, bez tiešiem pierādījumiem apturot veiksmīga un likuma ietvaros strādājoša uzņēmuma darbību.
Ar Krievijas uzņēmumu “BTK – Group” pirms dažiem gadiem mūs iepazīstināja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Mēs zinām, ka šis uzņēmums ražo kvalitatīvu darba apģērbu, kam arī nodrošinājām mūsu produkciju – pogas un rāvējslēdzējus. “BTK – Group” nav iekļauts sankciju sarakstā, kas būtu noticis, ja tas tiešā veidā būtu saistīts ar ekipējuma ražošanu Krievijas armijai. Šobrīd notiekošais atgādina raganu medības un liek uzdot retorisku jautājumu – ja uzpircējs no firmas nopērk citronus, pēc tam tos pārdod armijas ģenerālim, kurš dzer tēju ar citronu, vai tad pārdevējs tiek uzskatīts par armijas sponsoru?
“Arta-F” pirmsākumi meklējami 1854. gadā, kad Goldingenā (šobrīd – Kuldīga) tika izveidota pirmā apģērba furnitūras ražotne. Pēc tam uzņēmums paplašinājies, izveidojot sadarbības tīklu ar līdzīgiem ražotājiem, un vēsturiski vēl padomijas gados tā galvenie noieta tirgi bija PSRS republikas. Arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas firmas darbības zona bija Austrumeiropa, taču pēdējos gados noticis aktīvs darbs ar Eiropas tirgu, piedaloties izstādēs un meklējot sadarbības partnerus.
Kādā no Eiropas izstādēm uzņēmums saņēma brīdinājumu atmest centienus ielauzties Eiropas tirgū, citādi nākšoties rēķināties ar sekām, un, pēc mūsu domām, tieši provokācijas no konkurentu puses ir pamats šobrīd notiekošajam – konkrēti spēki mēģina nomelnot potenciālo konkurentu, novājināt to un pārņemt kontroli.
Nekad nepārkāpjam likumu, maksājam nodokļus, nodrošinām darbu vairāk nekā 200 cilvēkiem, attīstām savu ražotni, tādēļ nespējam klusēt, jo uzņēmuma darbs ir paralizēts, konfiscēta tehnika un programmatūra, kas nodrošina ražošanu, kā arī privātie līdzekļi, kurus ģimene krāja, lai ieguldītu biznesā, iepērkot jaunas ražošanas iekārtas. Tāpat publiskajā telpā nekorekti izskanējusi informācija, rakstos “Arta-F” minot arī saistībā ar mikroshēmu pārdošanu Krievijai, – šādu produkciju “Arta-F” nekad nav ražojusi un pārdevusi.
Jāpiebilst, ka uzņēmums “Arta-F” ar saviem darbiem paudis atbalstu Ukrainai, jo komplektējošās detaļas tas iegādājas tieši šajā valstī, turklāt ne reizi mēģinājis piesaistīt darbam ukraiņu speciālistus, kas, ņemot vērā Latvijas likumdošanu par trešo valstu darbiniekiem, nav izdevies.
Izmantojot kara aizsegu, tiek īstenots reiderisms jeb prettiesiska uzņēmuma pārņemšana, taču “Arta-F” ir gatava cīņai, lai aizsargātu godīgu ģimenes biznesu, kurā allaž būtiskākais ir bijusi kvalitatīvu preču ražošana, uz cilvēciskām vērtībām balstītas attiecības ar darbiniekiem un sadarbības partneriem un Latvijas ekonomiskā attīstība, godprātīgi maksājot nodokļu un veidojot inovatīvus produktus.
Jāpiemin, ka uzņēmums nesen iegādājās ražotni Itālijā, kas ražoja apģērba furnitūru slavenajam apakšveļas zīmolam “Intimissimi”, pārcēla to uz Latviju un radīja jaunas darba vietas, tādējādi paplašinot noieta tirgu un produkcijas apjomus. Starp citu, par tiesībsargājošo iestāžu konfiscēto naudu Eiropā bija plānots iegādāties apģērba furnitūras krāsošanas cehu un līdzīgi kā ar kādreizējo “Intimissimi” ražotni pārcelt to uz Latviju. Tādējādi notikušais ne tikai apturējis uzņēmuma attīstību, bet arī liedzis iespēju Latvijas iedzīvotājiem tikt pie jaunām, labi apmaksātām darba vietām un palielināt nodokļu ieņēmumus valstij.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
