Nepieciešama nevis tikai "labāku cilvēku" ievēlēšana, bet gan valsts attīstības vīzija
Uldis Osis25.12.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Alvja Hermaņa iniciatīva par pāreju uz jaukto vai mažoritāro vēlēšanu sistēmu (personāliju vēlēšanām) bija ļoti vajadzīga. Tā ir kā spogulis Latvijas sabiedrības neapmierinātībai. Tomēr galvenais skepses arguments — vai vēlēšanu sistēmas maiņa tiešām risinātu strukturālās valsts problēmas — paliek atklāts.
Dziļāk analizējot Latvijas situāciju, redzams, ka politiskā kvalitāte valstī ir cieši saistīta ar ekonomisko stagnāciju un sociālo noslāņošanos.
Pašreizējā proporcionālā vēlēšanu sistēma veicina "sarakstu politiku", kurā vēlētājs bieži balso par partijas zīmolu, nevis konkrētu cilvēku. Tas rada situāciju, kurā deputāti jūtas atbildīgi partijas vadības, nevis vēlētāju priekšā. Pat, ja Hermaņa ierosinātā sistēma uzlabotu deputātu sastāva "kvalitāti" (pazīstamāki, lokāli autoritatīvi līderi), tā neatrisinātu Saeimas politisko fragmentāciju.
Latvijas politikas lielākā problēma ir nespēja vienoties par ilgtermiņa mērķiem, pat ne īsti saprast, kādiem tiem jābūt, jo koalīciju veidošana starp mazām, ideoloģiski līdzīgām, bet personāliju ziņā konfliktējošām partijām patērē visu enerģiju.
Tādēļ ekonomikā padziļinās stagnācija, lēnāka izaugsme un atpalicība no kaimiņiem ir jau sena Latvijas samilzusī problēma.
Tam visam pamatā ir strukturālie šķēršļi: augsts darbaspēka nodokļu slogs, it īpaši zemo algu grupā, vājš investīciju piesaistes mehānisms un birokrātiskie šķēršļi, it īpaši būvniecības saskaņošanā.
Te nu ir tas jautājums - vai vēlēšanu sistēma to mainītu? Ir taču redzams, ka ekonomiskos un sociāla rakstura lēmumus pieņem ne tik daudz "slikti deputāti", bet gan vāja izpildvara - ministrijas, citas valsts institūcijas un NVO, ko "regulē" intereses kas stāv aiz partiju finansētājiem. Bez spēcīgas, profesionālas valsts pārvaldes reformēšanas tikai vēlēšanu modeļa maiņa nedotu tūlītēju grūdienu izaugsmei.
Savukārt sociālā nevienlīdzība un demogrāfiskā krīze ir nostādījusi Latviju par vienu no Eiropas Savienības līderēm ienākumu nevienlīdzības ziņā. Sociālā spriedze pieaug, tā veicina reģionu iztukšošanos un "divu ātrumu Latvija" (Rīga pret pārējo valsti) rada vispārēju atsvešinātību no valsts varas.
Atgriežoties pie vēlēšanu sistēmas, - personāliju vēlēšanas varētu dot reģioniem spēcīgāku balsi Saeimā, tomēr pastāv risks, ka tas drīzāk veicinātu "lokālo egoismu" (cīņu par budžeta līdzekļiem savam novadam), jo nav jau stratēģiska redzējuma par valsts attīstību.
Vēl viens būtisks aspekts: pašreizējos apstākļos jebkura diskusija par fundamentālām Satversmes izmaiņām tiek vērtēta arī caur stabilitātes prizmu. Bet te slēpjas risks: mažoritārā sistēma varētu radīt "vietējos valdniekus" un palielinātu populistu iespējas iekļūt varā uz viena harizmātiska līdera rēķina, kas pieaugošā hibrīdkara apstākļos varētu būt bīstami valsts drošībai.
Hermaņa iniciatīva nebija neveiksme. Tā parādīja, ka Latvijas problēmas ir daudz dziļākas, tās ir institucionālas un saturiskas, nevis tikai ar vēlēšanām saistītas procedūras. Lai risinātu ekonomisko atpalicību un sociālo netaisnību, nepieciešama nevis tikai "labāku cilvēku" ievēlēšana, bet gan valsts attīstības vīzija, ko pašreizējā sadrumstalotā politiskā elite nespēj noformulēt neatkarīgi no vēlēšanu kārtības.
Viktors Igo teicis: "Revolūcijas sagatavo filozofi, īsteno fanātiķi, bet to augļus bauda blēži." Mēs laikam vēl neesam no blēžu laikmeta pārgājuši filozofu posmā. Nu tad laiks ķerties tam klāt!
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
