Nepieciešama steidzama rīcība, lai glābtu Latvijas taurgovis, nevis politiķu un ierēdņu vairīšanās no atbildības
Jeļena Rumjanceva*18.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vairāk nekā 20 nozīmīgas vides aizsardzības ekspertu un profesionāļu organizācijas vienotā vēstījumā vēršas pie Latvijas pilsoniskās sabiedrības, Zemkopības ministrijas, Tieslietu ministrijas un Eiropas Komisijas, iestājoties par taurgovju populācijas saglabāšanu Latvijā. Šie unikālie, aizsargājamās dabas teritorijās mītošie lielie zālēdāji nonākuši “ārpus likuma” un var būt jāiznīcina, ja netiks steidzami mainīts tiesiskais regulējums vai noteikts attiecīgs izņēmums.
Lielākā daļa Ķemeru Nacionālā parka un Papes dabas parka apmeklētāju daudzus gadus ar pietāti un apbrīnu vērojuši taurgovju sekmīgu atgriešanos dabā un pārliecinājušies par to spēju ilgstoši dzīvot savvaļā. Kā Latvijas veiksmes stāstu un „rewilding” paraugu Eiropas mērogā to ļoti atzinīgi novērtējuši dabas zinātnieki un starptautiskā organizācija REWILDING EUROPE.
Ķemeru Nacionālais parks saņēmis arī citas starptautiskas nominācijas un VARAM ministra atzinību. Dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrība „Animal Rights Association B.&T.”, biedrība „Latvijas ainavas” un Vides konsultatīvā padome (ietver 20 organizācijas) lūdz Latvijas atbildīgāko politisko vadību steidzami pārskatīt normatīvos regulējumus attiecībā uz taurgovju turēšanas prasībām.
Ja tiesiskais regulējums netiks mainīts, tuvākajā laikā Latvijā var nākties taurgovis iznīcināt, kas būtu apkaunojums Latvijai, jo būtu jāiznīcina izcils daudzu gadu dabas atjaunošanas darba rezultāts – Latvija zaudētu pļavu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai īpaši nozīmīgu zālēdāju sugu, turklāt tas notiktu īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās (NATURA 2000), Ķemeru Nacionālajā parkā un Papes dabas parkā!
Pirms vairākiem gadsimtiem Eiropā, t.sk. Latvijā dabiskos zālājus un atklāto pļavu ainavu uzturēja lielie zālēdāji – Eirāzijas taurs (Bos primigenius), zirgu priekštecis tarpāns un sumbrs. Pēdējie taura savvaļas sugas pārstāvji izmira 17. gadsimtā.
Lai aizpildītu šo tukšumu dabas ekosistēmā, 20.gadsimta sākumā tika uzsākts selekcijas darbs, lai no mājlopiem iegūtu savvaļā (iz)dzīvošanai spējīgu tauru pēcteci, ko arvien vēl mūsdienās cenšas tuvināt vēsturiskajam tauram. Sākotnējais šķirnes nosaukums bija Heka govs (Heck cattle). Tagad to latviešu valodā sauc par taurgovi, bet angliski – Taurus.
Nu jau teju 20 gadus ar Pasaules Dabas fonda atbalstu šie savvaļas zālēdāju pēcteči ir atgriezušies arī Latvijas ainavā. To ievešana un turēšana ir saistīta ar nepieciešamību atjaunot un uzturēt izzūdošos dabīgo zālāju biotopus. Lai arī taurgovis Latvijā dzīvo savvaļas apstākļos plašās ganībās bez cilvēka iejaukšanās, tomēr tām atvēlētā dzīves telpa ir stingri determinēta, lai izvairītos no konfliktiem ar lauksaimniecību.
Šie dzīvnieki ir neaizstājams palīgs ES un Latvijas dabas aizsardzības institūcijām reto savvaļas zālāju biotopu uzturēšanā. Šobrīd Latvijā dzīvo 270 – 300 taurgovis Papes dabas parkā, Ķemeru Nacionālajā parkā (divās platībās) un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā saimniecībā „Jungas”.
„Ķemeru Nacionālajā parkā kopš pirmo dzīvnieku ievešanas no Rietumeiropas ir izveidoti divi ganāmpulki, kas nu jau ir labi adaptējušies vietējiem apstākļiem,” stāsta Ķemeru Nacionālā parka fonda vadītājs Andis Liepa. „Lai arī taurgovju tuvumā pastāvīgi atrodas vilki, tās ir iemācījušās pastāvēt par sevi un jaundzimušajiem teļiem, bet vilki vairāk pilda dabas sanitāru lomu, parūpējoties par mirušo dzīvnieku izmantošanu. Teritorija piesaista lielos plēsīgos putnus, galvenokārt jūras ērgļus.”
Problēma: ES un nacionālie normatīvie akti par liellopu dzimtas dzīvnieku apzīmēšanu kā obligātu prasību noteic visu liellopu individuālu apzīmēšanu un reģistrēšanu valsts lauksaimniecības datu centra datubāzē, neatkarīgi no dzīvnieku turēšanas mērķa, turēšanas veida vai izcelsmes. Dzīvniekus pārvietojot (gan ievedot, gan izvedot no novietnes), ir jāziņo pārvietošanas fakts, kurā ir jānorāda dzīvnieka individuālais numurs. Prasība ir saprotama un nepieciešama, lai nodrošinātu mājlopu veterināro uzraudzību un pārtikas izsekojamību valstī. Diemžēl ne tikai pārvietošanas prasības tiek attiecinātas uz taurgovīm, kas joprojām normatīvajos aktos tiek sauktas par Heka šķirnes liellopiem.
Kaut arī Latvijā taurgovis nedzīvo kūtīs vai nelielos āra aplokos, bet plašās savvaļas teritorijās un teļi piedzimst slēptās vietās, turklāt citu bara locekļu apsargāti, Zemkopības ministrija pastāv uz to, ka šie vēl arvien ir mājdzīvnieki (turētie dzīvnieki) un tāpēc taurgovju īpašniekiem ir jāpakļaujas vienotajām prasībām: 21 dienas laikā pēc piedzimšanas teļi ir jāiezīmē ar ausu krotālijām un reizi trijos, piecos gados no visiem dzīvniekiem ir jāņem asins paraugi, kas ir bīstami un neiespējami.
Pat, ja šo nesamērīgi dārgo, darbietilpīgo un cilvēkiem bīstamo darbu veiktu, - tas būtu pretrunā un kaitētu šo speciāli savvaļai renaturalizēto dzīvnieku savvaļas dzīves prasmju attīstībai un nostiprināšanai. Būtisks ir fakts, ka šie dzīvnieki atšķirībā no mājlopiem nav paredzēti dzīvnieku produkcijas ieguvei, par to ir parakstīta vienošanās pie pirmo dzīvnieku ievešanas Latvijā. Taurgovju vienīgais uzdevums ir uzturēt atklātu ainavu un radīt dzīves telpu ar labvēlīgiem apstākļiem citām sugām – kukaiņiem, putniem, pļavu augiem.
Taurgovju dzīves cikls un mirstīgo atlieku aprite notiek dabiskā veidā, iekļaujoties ekosistēmas dabiskajos procesos. Latvijā taurgovju bari dzīvo teritoriāli nodalīti no citiem, saimniecības vajadzībām turētiem liellopiem, kas mazina iespējamo infekciju savstarpēju pārnešanu. Šajās teritorijās netiek pieļauta dzīvnieku krustošanās ar citām liellopu šķirnēm, tādējādi saglabājot tīru gadsimta garumā reselekcionēto taurgovi.
Tā kā atgriezeniskās selekcijas ceļā iegūtā taurgovs jau šobrīd ievērojami atšķiras no citiem vēršu dzimtas liellopiem un pierādījusi dzīvotspēju savvaļas apstākļos, kā arī ņemot vērā taurgovju apdzīvoto teritoriju specifiku (t.sk īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ar būvniecības aprobežojumiem), ir pilnīgi nepamatoti uz taurgovīm attiecināt lauksaimniecības dzīvniekiem paredzētās labturības prasības.
Taurgovju likumīgie turētāji savlaicīgi un vairākkārt vērsušies Zemkopības ministrijā, Pārtikas un veterinārajā dienestā, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, Dabas aizsardzības pārvaldē ar lūgumu rast izeju no problēmsituācijas. Lai arī Eiropas likumdošana paredz dalībvalstīm iespēju veidot pamatotas atkāpes savos nacionālā līmeņa normatīvajos aktos, ierēdņi Latvijā aizbildinās ar ES regulu vispārējām normām, nevēloties meklēt šīs situācijas racionālu un saprātīgu risinājumu atbilstoši Eiropas zaļajam kursam attiecībā uz biotopu atjaunošanai paredzēto lielo zālēdāju aizsardzību. (https://ec.europa.eu/environment/strategy/biodiversity-strategy-2030_en#documents).
Atbildīgo institūciju lēmums viens: “…ja nevarat apzīmēt taurgovis un veikt asins paraugu noņemšanu, tad dzīvniekiem ir jāpazūd!” Pēc principa - nav dzīvnieka, nav problēmu.
Latvijas dabas daudzveidība ir visas mūsu sabiedrības dabas kapitāls, un tā aizsardzība un saglabāšana nākamajām paaudzēm kā rūpes par vidi un dabu ir ikviena sabiedrības locekļa un visas sabiedrības kopīgs pienākums, kas nostiprināts Latvijas Satversmē.
Lai steidzami labotu likuma normas, kas taurgovis pieskaita mājlopiem un pieprasa absolūti neadekvātas – bīstamas un neizpildāmas veterinārās un labturības prasības, - aicinām pārskatīt normatīvo regulējumu attiecīgajos Latvijas un ES tiesību aktos, nosakot taurgovīm (sauktām par Taurus vai Heck cattle) statusu „savvaļas dzīvnieki”.
* Dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrības „Animal Rights Association B.&T.” pārstāve
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
