Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas ķīvēšanās par to, kurš tad ir svarīgāks dzelzceļa virziens – austrumi vai rietumi -, nav nekas jauns. Kā atgādina šī apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 nodaļa, līdz 1991. gada rudenim atdzimstošās Latvijas ārpolitikā viss bija skaidrs – uzdevums nr.1 ir valstiskās neatkarības atjaunošana, panākot arī starptautisku atzīšanu. Bet, kad brīvība bija sasniegta, sākās dīvainas lietas – izrādījās, ka paši nemaz nezinām, kādu ārpolitiku vēlamies veidot...

Ārpolitikas pirmsākumi

Astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā Tautas frontes aktivitātes ārpolitiskajā jomā lielākoties aprobežojās ar ārvalstu žurnālistu informēšanu par Latvijā notiekošo un vēlmi atgūt neatkarību. Taču pamazām parādījās pirmie mēģinājumi arī pašiem kā nebūt ietekmēt procesus ne vien pašu mājās, bet arī tālākā un tuvākā apkārtnē.

1988. gada nogalē LTF sāka sūtīt emisārus uz citām savienotajām republikām, lai tie veiktu izskaidrošanas darbu par Tautas frontes mērķiem un iestāstītu, ka ir nepieciešams veikt korekcijas Maskavas piedāvātajā PSRS Konstitūcijas projektā, pieprasot republikām lielāku patstāvību. Uz Ukrainu tika deleģēts Ints Cālītis, bet uz Gruziju – vēlākā biedrības Glābiet bērnus vadītāja Inguna Ebela. Nesnauda arī Latvijā palikušie tautfrontieši, kuriem īsā laikā izdevās savākt apmēram 700 000 parakstu par izmaiņām Konstitūcijas projektā. Vēlāk savāktos parakstus nosūtīja uz Kremli, taču notika tas detektīvstāsta cienīgos apstākļos. Ņemot vērā, ka pastāvēja bažas par to, ka VDK varētu čemodānus ar parakstu lapām pārtvert un iznīcināt, LTF pilnvarotie pārstāvji Egils Radziņš un Jānis Rukšāns, mainot vairākas mašīnas, konspirācijas apstākļos tos nogādāja Maskavā un nodeva PSRS Augstākās Padomes deputātei gleznotājai Džemmai Skulmei, kurai, pateicoties deputāta statusam, bija iespējams piekļūt Augstākās Padomes sekretariātam un iesniegt parakstu vezumu. Ko sekretariāts tālāk darīja ar saņemto papīra blāķi, vēsture klusē.

1989. gadā, cenšoties ietekmēt PSRS un pasaules sabiedrisko domu, savus spēkus apvienoja visu triju Baltijas valstu tautas kustības. Baltijas Asambleja, kas apvienoja visu triju republiku nacionālās kustības un ko tolaik uzskatīja teju vai par nākotnes vienotās diplomātijas līdzekli, pieņēma Eiropas Drošības un sadarbības konferencei, ANO ģenerālsekretāram un PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam adresētu aicinājumu, aicinot nosodīt un par spēkā neesošiem pasludināt Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus. Tiesa, jau tolaik atklājās, ka visas trīs republikas nemaz nav tik vienotas, kā gribētos, jo lietuvieši ļoti aktīvi iebilda pret aicinājumā iecerēto vēlmi nosodīt „teritoriālos un politiskos pārkārtojumus Austrumeiropā” – kā nekā Lietuva šo „pārkārtojumu” rezultātā 1939. gadā ieguva Viļņas apgabalu, kas pirms tam bija piederējis Polijai. Loģiski, ka tagad lietuvieši nevarēja atbalstīt ideju par pirmskara robežu atjaunošanu. Beigu beigās arī abas pārējās valstis piekāpās un no vārda „teritoriālos” atteicās.

Tomēr par mērķtiecīgu ārpolitiku nopietni var sākt runāt, sākot no 1990. gada. Drīz pēc Ivara Godmaņa valdības apstiprināšanas jaunais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns formulēja Latvijas ārpolitikas galvenos virzienus: „Darbosimies gan Austrumu, gan Rietumu virzienā. Šobrīd galvenie uzdevumi: noregulēt attiecības ar PSRS, panākt Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu, nodibināt attiecības ar nozīmīgākajām starptautiskajām organizācijām, panākot Latvijas līdzdalību to darbā, pilnveidot ekonomisko un politisko savienību ar Lietuvu un Igauniju.”

Vienlaikus pa diplomātiskiem kanāliem tika meklēti sabiedrotie rietumvalstu vidū. Loģiski, ka perspektīvākās šajā ziņā likās tās valstis, kas atrodas vistuvāk Baltijai – pirmām kārtām jau Skandināvijas valstis. Ja igauņi draugus meklēja radniecīgajā Somijā, tad latviešiem tuvāka likās Zviedrija. Un, gods kam gods, zviedri arī atbalstu neliedza. Jau 1989. gadā Rīgā tika atvērts Zviedrijas konsulāts, par kura vadītāju kļuva Larss Fredēns – Latvijas neatkarības centieniem simpatizējošs zviedru diplomāts. Gadu vēlāk Rīgā oficiālā vizītē ieradās arī Zviedrijas vēstnieks PSRS – no rietumnieku viedokļa tas bija tiem laikiem diezgan drosmīgs solis, jo vairums rietumvalstu uzskatīja par labāku nekaitināt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un tādēļ ar baltiešiem brāļoties pagaidām atturējās. Interesanti, ka ne tikai jaunizveidotā Latvijas Ārlietu ministrija vien tolaik nodarbojās ar ārpolitikas bīdīšanu – kaut ko līdzīgu īsu brīdi mēģināja darīt arī Alfrēda Rubika vadītā Latvijas kompartija, ciemos uzaicinot Somijas Komunistiskās partijas priekšsēdētāju Esko Tenilu. Kā labi saprotams, jēgas gan no somu komunista vizītes nebija nekādas.

Platformas meklējumos

Ārpolitikas virzieni neko īpaši nemainījās arī 1991. gadā. Tovasar sagatavotajā I. Godmaņa valdības ziņojumā tika norādīts, ka nepieciešams attīstīt sadarbību ar Skandināvijas un Beniluksa valstīm un pārņemt to pieredzi dažādos jautājumos. Tomēr mērķis numurs viens tobrīd vēl palika valstiskās neatkarības atgūšana, izmantojot arī visus pieejamos diplomātiskos kanālus.

To, cik miglaina nojausma par ilgtermiņa valsts ārpolitiku bija tā laika politiķiem, vēlāk apliecināja bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns: „Par daudz ko mēs tolaik varējām vien sapņot. Piemēram, pēc Tautas frontes izveidošanas te ieradās Eiroparlamenta delegācija un viesojās pie mums. Mums taču pat sapnī nerādījās, ka Latviju kādreiz uzņems Eiropas Savienībā – nekas tāds mums pat prātā nenāca. Un arī par kaut kādām koalīcijām mēs pat nedomājām!” Starp citu, līdzīgi domāja arī abu pārējo Baltijas valstu politiķi, jo ne velti 1989. gada Baltijas asamblejas laikā tika pieņemta rezolūcija par to, ka neatkarīgās Baltijas valstis būs demilitarizētās Baltijas – Skandināvijas zonas sastāvdaļa.

Ideja par Skandināvijas modeļa iedzīvināšanu nekur nebija pazudusi arī deviņdesmito gadu sākumā (kad igauņi jau sāka deklarēt, ka viņi pirmām kārtām esot nevis Baltijas, bet gan ziemeļvalsts). Piemēram, deputāts un jurists Andris Plotnieks 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā aicināja ierakstīt, ka Latvijas Republika būs brīva, demokrātiska un demilitarizēta valsts. Kā viens no pirmajiem daudzmaz detalizētus ārpolitikas plānus izklāstīja jaunieceltais premjerministrs I. Godmanis: „Man šķiet, ka pašreizējā situācijā valdības darbības koncepcijas pamatā jābūt finlandizācijas, Somijas parauga modelim. Es domāju, ka, izmantojot Somijas piemēru, kas uzskatāmi un praktiski pierāda visai pasaulei un PSRS, ka Latvijas Republika reizē ar Igauniju un Lietuvas Republiku varētu pastāvēt un attīstīties kā neatkarīgas valstis – starptautisko tiesību subjekti, reizē saglabājot īpašas, līdzīgi Somijai, attiecības ar PSRS gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan militārajā, gan arī citās jomās. Acīmredzot valdībai būtu praktiski jāpierāda, ka Latvijas Republikai, tieši kā neatkarīgai valstij uzturot īpašas attiecības ar Padomju Savienību, ir visas iespējas ekonomiski izdevīgi, turklāt abpusēji izdevīgi, veidot attiecības ar PSRS kā ar savu kaimiņu, tāpat arī ar citām kaimiņvalstīm.”

Līdzīgā garā izteicās arī parlamenta priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs: „Mūsu ārpolitiskās platformas būtība faktiski ir vēlēšanās īstenot savu īpatno ģeopolitisko un kultūrvēsturisko stāvokli, celt tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.” Reizēm parādījās arī savdabīgāki viedokļi, teiksim, parlamenta deputāts un Ārlietu komisijas loceklis Jānis Freimanis aicināja lielāku uzmanību pievērst kontaktu veidošanai ar citām mazajām valstīm, piemēram, Beniluksa valstīm, Horvātiju un Slovēniju, uzskatot, ka mazajiem jāturas kopā, pretojoties iespējamam lielvalstu, pirmām kārtām jau Krievijas spiedienam.

Savukārt ārlietu ministrs J. Jurkāns jau tolaik iestājās par Latvijas neitralitāti, un neatskanēja neviena balss, kas viņam mēģinātu ko iebilst: „Latvijai ideālais variants – tā ir neitralitāte. Cik tā iespējama šodien, kamēr mūsu teritorijā ir karaspēks, tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Taču, ieklausoties Gorbačova izteicienos par Baltijas reģiona demilitarizāciju, es ceru, ka mēs piedzīvosim tādu stundu, kad Baltijas reģions būs demilitarizēts. Nebūs runas par blokiem, par kara blokiem. Būs runa par tās vai citas struktūras sabiedriskām organizācijām.”

Pirmie ārpolitikas plāni

1991. gadā nekā tāda, ko varētu saukt par ārpolitikas koncepciju, Latvijai nebija un droši vien arī nemaz nevarēja būt – pārāk strauji risinājās notikumi, lai būtu iespējams prognozēt jaunās valsts nākotnes kursu. Ja ticam tā laika ārlietu ministra vietniekam ekonomikas jautājumos Mārim Gailim, pirmo koncepciju ir izstrādājis tieši viņš 1991. gada beigās: „Sākumā nekādas Latvijas ārpolitikas koncepcijas nebija. Taču Augstākā Padome tādu pieprasīja, un mēs to uzrakstījām. Ārlietu ministra vietnieks Mārtiņš Virsis bija autors politiskajai sadaļai, man nācās atbildēt par ekonomisko sadaļu. Ar Māras Sīmanes un Vitas Tēraudas palīdzību mēs savu ekonomisko sadaļu uzrakstījām argumentēti strukturētu: kādi ir mūsu mērķi, ko gribam sasniegt un kā. (..) Savu padarījuši, mēs diezgan pamatīgi nokritizējām Virša vadībā tapušo politisko sadaļu, jo tā galvenokārt sastāvēja no lozungiem, tādiem kā: „Jāveido labas attiecības ar Vāciju, Franciju utt.” (..) Pēc kopīgas pārstrādes koncepcijā, tās redakcijā, ko saņēma Augstākā Padome, jau bija skaidri norādīts mērķis – iestāšanās Eiropas Savienībā.”

Jaunos uzdevumus tā paša 1991. gada beigās deklarēja arī ārlietu ministrs J. Jurkāns: „Pēc iespējas ātri Latvijai jāintegrējas Eiropas kopienā, Pasaules bankā un Starptautiskajā valūtas fondā. Vienlaikus nedrīkst noniecināt ekonomisko attiecību nozīmi ar austrumu kaimiņiem. Jādomā par sadarbības principiem ar bijušajām savienības republikām jeb valstīm, vienalga, kādu attīstības ceļu tās ies.” Tomēr ne visi piekrita pagaidām vēl diezgan miglainajiem sapņiem par iekļaušanos Eiropas Savienībā. Piemēram, Amerikas latvietis Māris Graudiņš (mazliet vēlāk viņš kļuva par vienu no Latvijas ceļa pirmās vēlēšanu kampaņas organizatoriem, bet pēc tam uzsāka savu sabiedrisko attiecību biznesu) jau 1992. gadā aicināja piebremzēt skrējienu uz Eiropu, brīdinot no Briseles centralizētās birokrātijas un viesstrādnieku bariem, kas var apdraudēt Latvijas nacionālo savdabību.

„Vai nederētu tomēr pārdomāt, cik lielā mērā mēs gribētu pieslēgties Eiropai? Vai vēlamies viesstrādnieku jūru? Vai vēlamies jaunu centralizētu diktātu pēc tam, kad nule esam nokratījuši 50 gadus ilgušo? Vai dosim priekšroku vienveidīgai eiropeiskai masu kultūrai jeb mēģināsim paturēt un attīstīt savdabīgu Latvijas kultūru un vidi?” – tā laikrakstā Diena tolaik rakstīja M. Graudiņš, kuram pēc nepilniem 15 gadiem paradoksālā kārtā bija lemts kļūt par Eiropas parlamenta Latvijas informācijas biroja vadītāju. Viņa viedoklim gan nekavējoties oponēt metās Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors (pabijis arī tā paša laikraksta Diena komentētāja postenī, līdz beidzot noenkurojies Latvijas Bankā) Guntis Valujevs, norādot, ka Latvijai ir nepieciešams dzinējspēks, kas valsti ievilktu tirgus ekonomikā un palīdzētu pārvarēt atkarību no Krievijas. Pēc Ārlietu ministrijas domām, šāds spēks varēja būt tikai vienotā Eiropa.

1991. gada oktobrī pirmo reizi Baltijai atklāti uzmanību pievērsa NATO, un Latvija saņēma ielūgumu piedalīties ikgadējā NATO sesijā. Taču tā brīža valsts ārpolitiku šis uzaicinājums neietekmēja, un, dodoties uz NATO sesiju, Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs (jau pēc pāris nedēļām viņš kļuva par aizsardzības ministru) Tālavs Jundzis paziņoja, ka „Latvija negatavojas un pagaidām nevēlas iestāties NATO”, gan atzīmējot – iespējamās NATO drošības garantijas gan Latviju interesē. Kaut gan, taisnību sakot, nav īsti skaidrs, no kurienes bija grābts apgalvojums par Latvijas nevēlēšanos stāties NATO, ja reiz šo jautājumu tā nopietni neviens tobrīd vispār vēl nebija sācis apspriest.

Haotiskā rosība

Problēmas deviņdesmito gadu sākumā bieži vien bija ne tikai ar ārpolitisko mērķu formulēšanu, bet arī ar īstenošanu. Pāris nedēļas pirms 1991. gada augusta puča valdība bija spiesta atzīt, ka ar ārpolitikas koordinēšanu ir problēmas. Un kā nu ne, ja ar ārlietām viena no otras neatkarīgi nodarbojās vairākas struktūras – Ārlietu ministrija, Ārējo ekonomisko sakaru departaments, Augstākās Padomes Ārlietu komisija un pati Augstākā Padome piedevām. Rezultātā nereti viena roka nezināja, ko dara otra, un ārvalstu kontaktu dibināšana norisinājās visai haotiski. Visai trāpīgi kādā parlamenta sēdē ārpolitikā valdošo bardaku, atsaucoties uz kāda dāņu eksperta slēdzienu, raksturoja deputāts Juris Bojārs: „Mūsu ārpolitikas aparāts un mūsu parlaments vispār ir personību aparāts un personību parlaments. Tādējādi ārpolitika notiek personību līmenī, turklāt šīm personībām savstarpēji konkurējot. Līdz ar to nav vienotas ārpolitikas.”

1992. gadā situācija tika kaut mazliet labota, iekļaujot Ārējo ekonomisko sakaru departamentu Ārlietu ministrijas sastāvā un tā vadītāju M. Gaili ieceļot par ārlietu ministra vietnieku. Tomēr visas nesaskaņas apvienošana neiznīdēja, jo tik un tā saglabājās domstarpības starp ārlietu ministru un parlamenta Ārlietu komisiju. Kā vēlāk atminējās M. Gailis, ministram „sākās nopietnas domstarpības ar Godmani. Bet pats galvenais – viņš nevarēja atrast kopīgu valodu ar Augstākās padomes Ārlietu komisiju. Šo komisiju, pēc tam kad no tās vadības tika atstādināts pazīstamais publicists Mavriks Vulfsons, vadīja Indulis Bērziņš. Taču Jurkānam nesaskaņas radās ne tik daudz ar Bērziņu, cik ar citiem. Rezultātā pirmoreiz tikko kā atjaunotās Latvijas valsts laikā Augstākā padome mēģināja izteikt neuzticību kādam ministram – šai gadījumā Jurkānam. Tai reizē izvērtās pamatīgas parlamentārās debates, bet ministrs tomēr palika amatā. Savu portfeli viņam nācās zaudēt vēlāk.”

Deputātus visvairāk neapmierināja tieši J. Jurkāna publiskās atklāsmes par to, ka nepieciešams aktīvāk integrēt Latvijā dzīvojošos cittautiešus un piešķirt viņiem plašākas tiesības. Beigu beigās tieši šīs domstarpības, kā arī fakts, ka ministrs zaudēja I. Godmaņa atbalstu (M. Gailis vēlāk minēja – jau 1990. gadā viņš dzirdējis no premjera, ka „Jurkāns nav vēl izaudzis līdz ārlietu ministra līmenim”), noveda pie neuzticības balsojuma parlamentā un J. Jurkāna demisijas. Zināmā mērā var piekrist M. Gailim, ka ar J. Jurkāna aiziešanu beidzās ārpolitikas romantiskais periods, kurā katrs darbojās uz savu roku un pat ministrs varēja atļauties runāt lietas, kas bija grūti savienojamas ar valsts oficiāli deklarēto (vai vismaz daļēji deklarēto) politiku.

Un kādu precīzi noregulētu ārpolitikas mehānismu gan var gribēt no jaunas valsts, kura gadu pēc neatkarības atjaunošanas nonāca visai divdomīgā situācijā, jo nebija skaidrs, kura tad ir valsts pirmā amatpersona? Šāds stāvoklis radās 1992. gada rudenī, kad ANO Ģenerālajā asamblejā bija paredzēta Latvijas valsts vadītāja runa. Sākumā runu gatavoja Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunovs, jo tas, ka parlamenta vadītājs ir arī valsts vadītājs, bija pašsaprotami. Taču mēnesi pirms uzstāšanās ANO situāciju mainīja parlamenta lēmums par Augstākās Padomes darbu līdz Saeimas vēlēšanām, kurā parlamenta priekšsēdim valsts vadītāja pilnvaras vairs nebija paredzētas. Tādēļ sevi par augstāko amatpersonu uzskatīja premjerministrs I. Godmanis, kurš tad arī sāka rakstīt savu runu. Tiesa, ANO misijas pirmais sekretārs Uldis Bluķis brīdināja, ka tā diez vai ir laba doma, jo Apvienotajās Nācijās nav pieņemts, ka valsts vadītāja vietā runā premjerministri, kuriem vispār ir sava rinda uz runu teikšanu. Beigu beigās tomēr uzvarēja viedoklis, ka jābrauc A. Gorbunovam.

Par lielu problēmu izvērtās arī diplomātisko attiecību veidošana ar ārvalstīm. It kā jau viss bija jauki, taču nelaime tā, ka ārzemnieki Rīgā gribēja atvērt savas diplomātiskās pārstāvniecības. Savukārt tām bija nepieciešamas telpas pilsētas centrā, kuras, kā izrādījās, bija kļuvušas par deficītu. Ar kaimiņiem igauņiem telpu dēļ izcēlās pat neliels diplomātisks skandāliņš, jo Igaunija pretendēja uz ēku, kurā vēstniecība bija atradusies Pirmās republikas laikā. Turklāt vēstniece Leili Utno paģērēja, lai ēka tiktu atdota nekavējoties. Nelaime vien tā, ka tobrīd tā bija dzīvojamā māja, kuras iemītniekiem tātad steigšus bija jāmeklē jauna pajumte, taču tādi sīkumi igaunieti neinteresēja. Ar līdzīgām ķibelēm nācās saskarties arī vairākām citām valstīm, tādēļ J. Jurkānam nācās bēdīgi atzīt: „Ja Vācija, izprotot situāciju, grib noīrēt vienu stāvu viesnīcā, bet mēs to nevaram nokārtot, ir ļoti skumji. Arī tas, ka mēs viņiem ierādām telpas ceturtajā stāvā bez lifta, nav diplomātiski.”

Objektivitātes labad gan jāatzīst, ka neko labāk ar mājvietu tobrīd nebija arī pašai jaunizveidotajai Ārlietu ministrijai, kuras darbiniekiem nācās strādāt tik pieticīgās telpās, ka tas pats J. Jurkāns situāciju raksturoja šādi: „Gluži vai jāsāk domāt: varbūt Ārlietu ministrijai ieviest nakts maiņu, tad vismaz jau esošie darbinieki varētu visi sasēst pie rakstāmgaldiem. Un kur vēl var redzēt, ka ministra kabinetā atrodas arī viņa palīga rakstāmgalds?”

Viena Latvija, divas Ķīnas

Arī 1992. gads Latvijas diplomātijas vēsturē palicis ar visai haotiskajiem mēģinājumiem veidot jaunas starpvalstu attiecības, un visspilgtākais piemērs te bija Latvijas – Taivānas attiecību epopeja.

Taivāna, kuru kontinentālās Ķīnas pretenziju dēļ (Ķīnas Tautas Republika Taivānu jeb Ķīnas Republiku vēl šobaltdien uzskata par savu sastāvdaļu, kuras atzīšana starptautiskā līmenī nav pieļaujama) diplomātiskā līmenī atzīst reti kura pasaules valsts (un Eiropā – tikai Vatikāns), PSRS sabrukumu uzskatīja par labvēlīgu brīdi, lai panāktu atzīšanu no vismaz dažām jaunajām valstīm. Un, pateicoties iepriekš minētajam apstāklim, ka Latvijā tobrīd savu ārpolitiku katrs pa savam realizēja gan Ārlietu ministrija, gan parlaments, taivāniešiem savus mērķus arī izdevās sasniegt.

Kaut gan parlaments bija nobalsojis tikai par tirdzniecības misijas atvēršanu Taivānā un 1991. gada 12. septembrī Rīgā parakstītajā Latvijas un Ķīnas Tautas Republikas kopējā paziņojumā par diplomātisko attiecību nodibināšanu bija skaidri un gaiši ierakstīts, ka „Latvijas Republikas valdība apņemas nedibināt oficiālus kontaktus ar Taivānu”, valdība jūtu mulsumā parakstīja līgumu par ģenerālkonsulāta atklāšanu, kas būtībā nozīmēja diplomātisko attiecību nodibināšanu. Lielā mērā te pie vainas bija valdības pārstāvju vizīte Taivānā, pēc kuras teju vai visa Latvijas delegācija dzīvoja eiforijā: tūlīt labie taivānieši mums sūtīs medikamentus par 200 000 dolāru, tūlīt būvēs cementa rūpnīcu un milzīgu biznesa centru, iepludinot mūsu valstī miljonu miljonus. „Rīgā ieradās Taivānas ārlietu ministra vietnieks, un visiem par brīnumu Jurkāns parakstīja līgumu par Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā. Mēs, protams, mēģinājām juridiski atrunāties: konsulāta atvēršana saskaņā ar Vīnes konvenciju nenozīmē pilnas diplomātiskās attiecības. Tomēr katram – un Ķīnas Tautas Republikai jau nu īpaši – bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir oficiālas attiecības,” tālākos notikumus savos memuāros atminējās M. Gailis.

Diezgan interesants ir stāsts par to, kā vispār radās ideja sadarboties ar Taivānu: izrādās, aiz visas šīs epopejas stāvēja divi kungi – latvietis Jānis Viļums un ASV dzīvojošais ķīnietis Volters Čens. Abus minētos kungus 1990. gada beigās toreizējam Ārējo ekonomisko sakaru departamenta vadītājam M. Gailim „piespēlējis” kāds tobrīd vēl pastāvošās Celtniecības ministrijas darbinieks. Kungi piedāvājuši biznesa projektu – viņi dabūšot no Taivānas 100 miljonus dolāru, no kuriem paši par starpniecību paņemšot desmit procentus, taču lielākā daļa pārējās summas tiktu Latvijas valstij. Tiesa, jau pēc pusgada, pirmā brauciena uz Taivānu laikā M. Gailis esot sapratis, ka nemaz tik viegli pie miljoniem tikt nebūs, taču izdevīgus ekonomiskos sakarus uzturēt varētu gan.

Savs labums Latvijai tiešām tika – „1992. gada sākumā, kad, pavasara sējai tuvojoties, Godmanis izraisīja dīzeļdegvielas meklēšanas paniku, Taivāna par desmit miljoniem dolāru uzdāvināja Latvijai degvielu pēc mūsu specifikācijas. Tas bija liels paša Jāņa Jurkāna nopelns: viņš zvanīja uz Taipeju un pats visu sarunāja. Taču šis darījums nebija nekādā sakarā ar Viļumu un Čenu un ar viņu izdaudzinātajiem simts miljoniem”, savos memuāros stāstīja M. Gailis. Tika arī parakstīts jau pieminētais līgums par Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā, un kādu brīdi Latvija bija unikāla ar to, ka uzturēja diplomātiskās attiecības gan ar Taivānu, gan Ķīnu (tiesa, Ķīnas vēstniecība gan šī iemesla dēļ sākumā tika atvērta tikai Viļņā, nevis Rīgā).

„Unikālo situāciju, ka mums faktiski bija diplomātiskās attiecības ar abām Ķīnām, var izskaidro tikai un vienīgi ar lielās Ķīnas augstsirdīgi piedodošo attieksmi pret jauno, nepieredzējušo un tāpēc bezjēdzīgi lecīgo valstiņu, kāda neapšaubāmi tobrīd bija Latvija,” savās atmiņās dažus gadus vēlāk konstatēja M. Gailis. Taču, kad 1992. gada februārī Rīgā ieradās Taivanas ģenerālkonsuls Džans Guisjans, „lielā” Ķīna nolēma atsaukt no Latvijas savu vēstniecību – tiesa, oficiāli tas nozīmēja, ka diplomātiskās attiecības tiek nevis pilnīgi pārtrauktas, bet tikai iesaldētas, taču situāciju tas īpaši nemainīja.

Latvijas ārlietu resoru sasniedza „lielās Ķīnas” diezgan skarbie oficiālie paziņojumi, kuros gan visai diplomātiskā valodā, bet tomēr tika norādīts uz latviešu nepateicīgo dabu: „Ķīna ir viena no tām valstīm, kas pirmās atzina Latvijas neatkarību un nodibināja diplomātiskās attiecības ar Latviju. Ķīna aktīvi atbalstīja Latviju, kad izšķīrās jautājums par Latvijas uzņemšanu ANO. Kopīgajā komunikē par diplomātisko attiecību starp Ķīnas Tautas Republiku un Latvijas Republiku Latvija apņēmās nedibināt oficiālās attiecības ar Taivānu. Tomēr Latvija pēc iestāšanās ANO nodibināja oficiālas konsulārās attiecības ar Taivānu un atļāva Taivānai atvērt ģenerālkonsulātu Rīgā. Šis lēmums pilnīgi pārkāpa principu, kuru abas puses atzina savstarpējā komunikē un nopietni ietekmēja attiecības starp abām valstīm dažādās jomās, tajā skaitā tirdzniecībā.”

Tikmēr vienlaikus vēl izrādījās, ka nekāda īsta palīdzība no Taivānas netiek saņemta. (Atklāts gan paliek jautājums – kāpēc īsti. Dž. Guisjans vēlāk stāstīja: „Es esmu ticies ar dažādiem ierēdņiem ministrijās, bet es neesmu atradis cilvēkus, kas konkrēti par kaut ko atbildētu – par konkrētiem plāniem, projektiem…”) Rezultātā jau 1993. gadā Latvija sāka paklusām domāt, kā ar godu izkļūt no situācijas – piemēram, ārlietu ministrs Georgs Andrejevs attiecību iesaldēšanu ar „lielo” Ķīnu publiski nosauca par kļūdu, taču vienlaikus paziņoja, ka Latvija pašlaik nemainīšot savu ārpolitisko kursu. Vienlaikus tika arī oficiāli deklarēts, ka Latvijas diplomātijas mērķis esot „vienāda attāluma attiecības” ar abām Ķīnām.

Tomēr no vienādā attāluma nekas prātīgs nesanāca, un 1994. gada vasarā Latvija iesniedza Taivanai notu ar lūgumu pārveidot tās ģenerālkonsulātu par „jebkura veida pārstāvniecību vai misiju”. Vienlaikus Latvijas oficiālā delegācija paviesojās Ķīnā, tikās arī ar premjeru Li Penu, un oficiālais vizītes iznākums bija – Ķīna gatavojoties jau tuvākajā laikā atjaunot savas vēstniecības darbību Latvijā. Nepieciešams bija tikai tāds sīkums kā Taivānas ģenerālkonsulāta slēgšana, uz ko paši taivānieši nekādi nebija piedabūjami. Rezultātā pienāca brīdi Latvijas izlēmīgākajam, kaut arī kaunpilnākajam solim ārlietu jomā – 1994. gada 5. augustā pēc Latvijas Ārlietu ministrijas rīkojuma pie Taivanas ģenerālkonsulāta netika pacelts šīs valsts karogs, bet Starptautiskā tirdzniecības centra (kur atradās konsulāts) darbinieki no ēkas noņēma plāksni par konsulāta atrašanos šajā ēkā. Savukārt jau deviņas dienas vēlāk Latvijā bija klāt Ķīnas Tautas Republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis Vangs Kaivens.

Tā pa īstam Latvijas un Ķīnas attiecības iesila 1996. gadā – ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts vicepremjers Li Laņcins, viesojoties mūsu valstī, paziņoja, ka Ķīna kā nekā esot pirmā Āzijas valsts, kas atzinusi Latvijas neatkarību, un līdz ar to „asi reaģēšot” uz jebkuru mēģinājumu apdraudēt Latvijas drošību un suverenitāti. Savukārt vēl sešus gadus vēlāk Latvija izpelnījās arī „lielās” Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemiņa valsts vizīti. Bet kas notika ar abiem taivāniešu starpniekiem J. Viļumu un V. Čenu? Nekas, jo viņu piestādīto rēķinu par it kā padarīto darbu miljona dolāru apmērā Latvijas valsts vienkārši ignorēja. „Galu galā starplaikā bija nodibinājusies neatkarīga valsts, un neatkarības apstākļos tādam departamenta direktora parakstītam papīram nebija nekāda juridiska seguma,” nedaudz ciniski juridisko punktu pielika M. Gailis.

Taču jezga ap divām Ķīnām, protams, bija tīrais sīkums, salīdzinot ar Latvijas oficiālo attiecību veidošanu ar Krieviju un citām bijušās PSRS republikām. Tēmas turpinājums Pietiek – jau rīt.

Novērtē šo rakstu:

9
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Aicinām Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu

FotoIekaisīgu zarnu slimību un psoriāzes pacienti aicina Veselības ministriju izbeigt pacientu mānīšanu un beidzot nodrošināt efektīvu medikamentu pieejamību.
Lasīt visu...

12

Kāda ir Saeimas atbildība?

FotoLatvijas attīstība pēdējos 27 gados liecina, ka Satversmē rakstītās normas ir tikai deklaratīvas un iedzīvotāji - tauta tiek vērtēta zemāk par slaucamu govi.
Lasīt visu...

18

Autoratlīdzība ir jāmaksā. Aicinājums Latvijas autoriem

FotoLatvijas Rakstnieku savienības vārdā aicinu Latvijas rakstošos autorus rūpīgi izvērtēt dažādu projektu vadītāju (tostarp tādu, kas pārstāv Latvijas Republikas uzņēmējus, valsts un pašvaldības iestādes) piedāvājumus izdot darbus Latvijā un ārvalstīs. Lai cik cēla ir ideja, nav iedomājama situācija, ka autors par sava darba publicēšanu nesaņem nekādu autoratlīdzību. Arī tad ja, projektu vadītāji apelē pie autora patriotisma jūtām un runā par Latvijas 100. jubileju.
Lasīt visu...

21

Muhameda portrets

FotoCeturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā Somijas pilsētā Turku marokāņu musulmanis ar nazi nodūra divus cilvēkus. Vēl kaut kas notika Diseldorfā, Vācijā, bet par to nav skaidras informācijas.
Lasīt visu...

21

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

FotoLatvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību. Pašvaldību un valsts atbildīgās amatpersonas saņem atalgojumu, kas nav atkarīgs no viņu darba rezultātiem – padarītā vai nepadarītā.
Lasīt visu...

21

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Foto2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturas ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturas maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecas uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecas uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Lasīt visu...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ašeradens būs īstais

Labdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni,...

Foto

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

Latvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts...

Foto

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

Brīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks...

Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...